Kuldīgas vēsturiskais pilsētas centrs atrodas Latvijas rietumu daļā Kurzemes reģiona centrā pie Ventas upes un Alekšupītes sateces aptuveni 150 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. 1242. gadā pirmo reizi avotos minētā pilsēta kopš 1368. gada piedalījās Hanzas savienības aktivitātēs un gadsimtiem ilgi bija tirdzniecības mezgls.

Kuldīgas vēsturiskais centrs ir ārkārtīgi labi saglabājies un kalpo kā pārliecinošs atgādinājums par Kurzemes-Zemgales hercogistes izaugsmes un tirdzniecības laikmetu 16., 17. un 18. gadsimtā, kad pilsēta bija pazīstama ar Goldingenas vārdu. Kad 1561. gadā Gothards Ketlers nodibināja hercogisti, Kuldīga bija viņa galvenā rezidence un Kurzemes administratīvais centrs. Kuldīga saglabāja nozīmīgu lomu hercogistes pārvaldē, kura laikā no 1561. līdz 1795. aptvēra ievērojamu Baltijas daļu un atstāja pēdas plašākā ģeopolitiskajā reģionā.

[bilde skats no putna lidojuma]

122. attēls. Skats uz Kuldīgu no putna lidojuma no dienvidaustrumiem. Ričarda Sotaka foto, 2020.

[bilde ar lapu un rumbu fonā]

123. attēls. Skats uz Ventu un Ventas rumbu. Kuldīgas novada pašvaldības arhīva foto, 2017.

Kuldīgas vēsturiskā centra ielu ainavā joprojām ir skaidri pamanāmas 16.-18. gadsimta urbānās un arhitektoniskās attīstības iezīmes. Kombinācija, kurā apvienojas labi saglabājies pilsētplānojums, autentiskas ēku konstrukcijas un fasādes, oriģinālie materiāli un ainavas elementi, kas joprojām ilustrē Kuldīgas vēsturisko pilsētainavu, padara šo pilsētu īpašu attiecībā uz tajā vērojamo ar Kurzemes-Zemgales hercogisti tieši saistīto taustāmo atribūtu blīvumu. Kuldīgas īpašas nozīmes universālo vērtību izsaka šīs pilsētas spēja sniegt vispilnīgāko urbāno un arhitektonisko liecību par Kurzemes-Zemgales hercogisti, kura, neskatoties uz savu nelielo teritoriju un problēmas raisošo atrašanos starp Eiropas lielvalstīm – Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju –, 17. gadsimtā attīstījās par jūras lielvaru un izveidoja starptautisku tirdzniecības tīklu, kas sniedzās no Eiropas līdz Āfrikas rietumu piekrastei un Amerikai.

Būtiskākos atribūtus, kas liecina par hercogisti, var iedalīt četrās galvenajās kategorijās: (i) pilsētplānojums un ielu ainava, kas atspoguļo attiecīgajā laikā valdošās telpiskās attiecības starp pilsētvides aspektiem, (ii) dzīvojamo, sabiedrisko un kulta celtņu arhitektoniskie elementi, kas ilustrē 17. un 18. gadsimta arhitektūras un pilsētainavas reģionālo attīstību un saturu, (iii) īpašo amatniecības prasmju izpausme, kas ir tikušas nodotas no paaudzes paaudzē un joprojām tiek izmantotas mūsdienās veiktajos Kuldīgas konservācijas darbos, un (iv) ainavas elementi, kas pilnībā saglabā vēsturisko pilsētainavu un joprojām veicina vietējo iedzīvotāju pašidentificēšanos ar nominēto mantojuma vietu.

3.1.b      Kritēriji, saskaņā ar kuriem tiek ierosinats mantojuma vietu iekļaut sarakstā

Nominācija Kuldīga / Goldingena Kurzemē reprezentē Baltijas, Eiropas un pasaules vēstures elementu, kurš vēl nav pārstāvēts Pasaules mantojuma sarakstā un kurš ir saņēmis maz uzmanības, neskatoties uz tā ievērojamo lomu šī konkrētā pasaules reģiona veidošanā. Kuldīgas vēsture sniedz intriģējošu ieskatu vēsturiskās attīstības un agrīnās starptautiskās orientācijas lappusē, kas ir atstājusi pēdas latviešu un pārējo Baltijas tautu arhitektūrā, tradicionālajā amatniecībā un kultūras identitātē. Kuldīga / Goldingena Kurzemē tiek nominēta saskaņā ar (iii) kritēriju, jo šis Pasaules mantojuma atzīšanas kritērijs tiek uzskatīts par vislabāk demonstrēto nominētās mantojuma vietas kontekstā.

(iii) sniegt unikālu vai vismaz izcilu liecību par kultūras tradīciju vai civilizāciju, kas pastāv joprojām vai ir izzudusi

Atbilstoši (iii) kritērijam mantojuma vieta Kuldīga godina kultūru un civilizāciju, kas vairs nepastāv, taču turpina ietekmēt mūsdienu sabiedrību. Kuldīga ir viena no ļoti nedaudzajām joprojām pastāvošajām un vislabāk saglabātajām urbānajām liecībām par nelielu, taču nozīmīgu politisko impēriju – Kurzemes-Zemgales hercogisti –, kas eksistēja mūsdienu Latvijas teritorijā 16.–18. gadsimtā. Hercogiste bija autonoma vasaļvalsts, kas bija pakļauta Polijas-Lietuvas ūnijai un trijstūra formā sniedzās no Baltijas jūras piekrastes aptuveni 500 km uz austrumiem līdz Daugavas upei, robežojoties sākotnēji ar Lietuvas Dižkunigaitiju, Poļu Livoniju un Zviedrijas Karalisti, bet vēlāk – ar Krievijas Impēriju.

Kuldīgas pilsētai piemīt spēja taustāmā veidā demonstrēt Kurzemes-Zemgales hercogistes īpatnības, kā arī tās paliekošo ietekmi tādā līmenī, kas nav salīdzināms ne ar vienu citu vietu hercogistes kādreizējā teritorijā. Kā pirmā hercogistes valdnieku rezidence Kuldīga fiziski atspoguļo šī konkrētā reģiona evolūciju hercogu laikmeta gaismā. No Kuldīgas un citiem vēlāk izveidotajiem administratīvajiem centriem hercogiste noteica dzīvi plašākā reģionā vairāk nekā divsimt gadu garumā un tādējādi lielā mērā ietekmēja mūsdienu Latvijas rietumu daļā mītošās sabiedrības attīstību. Hercogu valdīšanas laiks ir mūsdienu Latvijas garākais konsekventais politiskais posms, kas pastāvēja ilgāk nekā visas sekojošās politiskās sistēmas, kopā ņemot.

Kā nozīmīgs administratīvais centrs Kuldīga (Goldingen) no neliela viduslaiku ciema strauji attīstījās par pārtikušu tirdzniecības mezglu. Hercogistei arvien vairāk orientējoties starptautiskā virzienā, Kuldīgā apmetās arvien lielāks skaits citzemju tirgotāju un amatnieku, kuri atstāja savas pēdas pilsētā šodien vērojamajā arhitektūras formu valodā. Kuldīgā ierasti viesi bija ceļojoši tirgotāji, un Sv. Katrīnas baznīcā viņiem pat bija sava sēdvietu zona. Daudzi citzemju viesi, pabeiguši savus darījumus, devās prom, savukārt citi palika un apmetās Kurzemes-Zemgales hercogistē uz dzīvi. Kuldīgā hercogistes laikā ir dokumentēti ieceļotāji no deviņām dažādām zemēm. Lielu Kuldīgas pilsoņu īpatsvaru vienmēr ir veidojuši vācieši, īpaši no Vācijas ziemeļu apgabaliem nākušie, taču Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā līdz ar hercogu veicināto starptautisko attiecību izaugsmi paplašinājās pilsētas sabiedrības kulturālā daudzveidība. 17. gadsimtā tika reģistrēti jauni pilsoņi, kuri bija ieradušies no Austrijas, Dānijas, Francijas, Nīderlandes, Skotijas, Zviedrijas un Šveices. 18. gadsimtā atsevišķi iedzīvotāji ieradās arī no Itālijas, kā arī no Bohēmijas.

Kurzemes-Zemgales hercogi izveidoja spēcīgus starptautiskās tirdzniecības tīklus un kultūras apmaiņu, kas nodrošināja ievērojamu izaugsmi apdzīvotajos centros, īpaši hercogistes pirmajā administratīvajā un reprezentācijas centrā Kuldīgā. Kurzemes-Zemgales hercogiste īpaši uzplauka 17. gadsimtā, kad tā arvien vairāk iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā un sakaros. Ievērojams iekšējās migrācijas pieaugums no hercogistes teritorijas uz Kuldīgu 17. un 18. gadsimtā apliecina Kuldīgas kā Kurzemes-Zemgales hercogistes urbānā centra augošo nozīmi, neskatoties uz to, ka tā nebija jūras osta. Laikā no 1569. līdz 1599. gadam Kuldīgā kā jaunpienācējs reģistrēts tikai viens tirgotājs, kas ir mazāk nekā 1% no visiem ieceļotājiem, savukārt 17. gadsimta otrajā pusē gandrīz 30% no visiem jaunajiem pilsoņiem bija tirgotāji, šajā laikā ar tirdzniecību saistītajai migrācijai sasniedzot augstāko punktu un apliecinot, ka hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (1642-1682) ekonomiski bija vispārtikušākais.

Politikas jomā Kurzemes-Zemgales hercogiste uzstāja uz savu neitralitāti un šādā statusā deva ievērojamu ieguldījumu reģiona starptautiskajās attiecībās. Kurzemes neitralitāti oficiāli apstiprināja kaimiņu lielvaras, kuras rezultātā izmantoja Kurzemes-Zemgales hercogistes teritoriju kā neitrālu vietu diplomātisko jautājumu risināšanai. Daudzās pilnībā vai daļēji saglabājušās 17. gadsimta ēkas ir izcila liecība par Kurzemes-Zemgales hercogistes starptautiskajām attiecībām. Vietējie un ārzemju amatnieki kopīgi attīstīja pilsētā jaunu arhitektūras formu valodu, kuru iedvesmoja starptautiskie kontakti, kā arī jaunu materiālu pieejamība, pateicoties hercoga paspārnē izveidotajām tirdzniecības attiecībām. Kuldīgas vēsturiskā urbānā struktūra ietver tradicionālās vietējās guļbūves, kā arī no ķieģeļiem mūrētas un koka karkasa mājas, kas ilustrē bagātīgo apmaiņu starp vietējiem un ceļojošiem amatniekiem no citām Hanzas pilsētām un centriem ap Baltijas jūru, kā arī no Krievijas. Labi saglabājušās ēkas kalpo kā pārliecinoša liecība par hercogistes starptautisko orientāciju.

Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Kuldīgai bija būtiska loma amatniecības attīstībā šajā reģionā, un tā drīz kļuva par Kurzemes amatniecības centru, liecina Kuldīgas novada muzeja izstādē apkopotie dati, ko sagatavojusi Daina Antoniška. Kuldīgā dibināto ģilžu statūti bija saistoši arī citās hercogistes pilsētās dzīvojošiem un strādājošiem amatniekiem. Senās amatu ģilžu tradīcijas pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem.

Ēkas Kuldīgas vecpilsētā ir taustāma liecība par pilsētas amatnieku izcilajām prasmēm, ko īpaši labi demonstrē daudzās koka ēku detaļas, kā arī metāla detaļu aprīkojums logiem un durvīm gan dzīvojamajās, gan saimniecības ēkās. Taustāmā amatniecības prasmju izpausme, īpaši galdniecības un metālkalumu jomā, turpina iedvesmot šodienas amatniekus. Tradicionālie paņēmieni tiek ne tikai pētīti, bet arī pielietoti praksē, mūsdienās veicot restaurācijas darbus. Tie ir būtiski nominētās mantojuma vietas veiksmīgai aizsardzībai un tiek nodoti tālāk nākamajām paaudzēm. Amatniecības elementi ir izcila liecība par daudzējādo ietekmi, ko vietējie amatnieki pārņēma no citām zemēm, turklāt tie norāda uz mūsdienu pilsētas iedzīvotāju pašidentificēšanos ar tradicionālo vietējo amatniecību.

124. attēls. Amatnieku darinātus elementus var redzēt, apskatot daudzas durvis un logus visā pilsētā. Metālkalumi Pasta ielā 5 (augšējais attēls) un Pētera ielā 1. Krista Spruksta foto, 2020.

Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumu izsaka arī dažādas nemateriālā mantojuma izpausmes, kuru saknes meklējamas Kurzemes-Zemgales hercogistē. Plaša ietekme rodama reģiona kulinārajā mantojumā, kā arī leģendās, dziesmās un dzejā. Vienā no pazīstamākajām leģendām apgalvots, ka kartupeļi Kurzemē tika ieviesti hercoga Jēkaba laikā. Daudz laika vadot dažādos Eiropas valdnieku galmos, hercogs iepazina šo augu, kas mūsdienās ir būtiska Latvijas virtuves sastāvdaļa. Ir zināms, ka hercogs Jēkabs sākumā šo dārgo augu pasūtīja savam galmam no Hamburgas, un vēlāk kartupeļi auga hercoga dārzos. Teiku un leģendu stāstīšana ir būtisks latviešu kultūras elements, jo šī zeme bija viena no pēdējām Eiropas kontinentā, kur leģendas, nostāsti un dziesmas tika dokumentētas rakstiski. Kopš 2004. gada Kuldīgā notiek stāstnieku festivāls, kura ietvaros vietējie iedzīvotāji un viesi bauda pilsētas mutiskā mantojuma bagātību, tostarp nostāstus par un ap Kurzemes-Zemgales hercogistes laikmetu.

Kuldīgā valkātais tautastērps satur kādu elementu, kas attīstījās Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā un atspoguļo nelielās valsts augošo pārticību. Pie tradicionāli austajām drānām sievietes valkā lielas rotaslietas, kas atspoguļo viņu statusu sabiedrībā. Lai gan šīs rotas nav raksturīgas tikai Kuldīgai vien, šī pilsēta ir vienīgā vieta, kur tās tika gatavotas no sudraba, nevis bronzas, jo tā bija īpaša Kuldīgas amatnieku prasme. Šis tērps un zināšanas par tā izcelsmi un ražošanu mūsdienās ir būtiska tautas svētku sastāvdaļa.

Visbeidzot jāatzīmē, ka viena no vispopulārākajām Kuldīgas leģendām ir tieši saistīta ar nominētās mantojuma vietas materiālo mantojumu un ir radusi taustāmu izpausmi ēkā Baznīcas ielā 17. Tiek uzskatīts, ka 1702. gadā pie pilsētas birģermeistara viesojās un viņa mājā nakšņoja Zviedrijas karalis Kārlis XII (Dirveiks et al. 2013, 304). Tiek apgalvots, ka par to liecina šajā ēkā patrepē iebūvēta lāde, kura, kā tiek uzskatīts, esot piederējusi Zviedrijas karalim (Dirveiks et al. 2013, 306). Pētnieki noraida šīs leģendas patiesumu, taču šis nostāsts klīst vietējo iedzīvotāju vidū un ilustrē to, kā hercogistes ziedu laiki, kad šeit ciemojās slaveni ārzemju viesi, tiek reproducēti vietējās leģendās un nostāstos. Cita ēka, kura joprojām šodien ir pazīstama ar savu hercogistes laika funkciju, ir unikālā daļēji no koka būvētā ēka Baznīcas ielā 10, kas līdz pat šai dienai bieži tiek saukta par “Hercoga aptieku”.

[bilde ar saktu]

125. attēls. Tradicionālās saktas (kopijas pēc izpētes materiāliem) tika lietotas krekla apkakles stiprināšanai un rotājoties, šāda tipa rotu pirmsākumi datējami ar 15. gadsimtu. Dagnijas Jankovskas foto, 2012.

Noslēgumā jāatzīmē, ka Kuldīga ir vienīgā vieta, kas spēj visaptveroši ilustrēt pilnīgo vēstījumu par urbānās telpas ekspansiju hercogistes laikmetā. Tā ir vislabāk saglabājusies liecība par urbāno attīstību 16.-18. gadsimtā bijušās impērijas teritorijā notikušās izaugsmes kontekstā un sniedz materiālu liecību par visu urbānās un sabiedrības attīstības aspektu unikālu integrāciju iespaidīgi kompaktā un lielā mērā nepārtrauktā teritorijā. Tas sniedz spilgtu liecību par hercogistes mijiedarbību ar attiecīgām tā laika politiskajām lielvarām un taustāmā veidā demonstrē Kurzemes-Zemgales hercogistes tradīcijas. Saglabājot ievērojamu arhitektoniskās struktūras apjomu, pilsēta glabā unikālas liecības ne tikai par pilsētplānojumu, kas attīstījās pieaugošās ekonomiskās attīstības gaitā, bet arī ilustrē pilsētainavu, kas izveidojās hercogu valdīšanas laikā.

Pilsētplānojuma saglabāšana veicina izpratni par pilsētas attīstīšanos ap hercoga rezidenci. Ielu virzieni ataino visnozīmīgākās tirdznieciskās attiecības ar citām hercogistes pilsētām, savukārt upju šķērsošanas vietas ilustrē urbānās attiecības pašas pilsētas ietvarā. Apbrīnojami lielais saglabātās ainavas apjoms apliecina šīs vietas unikālo genius loci.

Kuldīga ir veiksmīgi saglabājusi jēgpilnu sabiedrības attīstības pakāpi, kas izpaužas pilsētas arhitektūras formu valodā, kā arī amata prasmēs, kas tiek koptas līdz pat šai dienai. Daudzo karu, kas plosījās Latvijas teritorijā kopš 18. gadsimta, rezultātā neviens cits vēsturiskais urbānais centrs nav salīdzināms ar Kuldīgu tur atrodamo šī vēsturiskā un politiskā laikmeta īpašas nozīmes universālās vērtības atribūtu apjoma ziņā.

[četras kartes ar leģendām]

126. attēls. Kuldīgas apriņķa mērnieka Fridriha Babsta sagatavotā karte (1797) ar nominētās mantojuma vietas un tās buferzonas pārklājumu. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

127. attēls. Kuldīgas vēsturiskā karte (Fridrihs Babsts, 1797) ar Kurzemes-Zemgales hercogistes atribūtu pārklājumu. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

	Vēsturiskās ēkas (hercogistes laiks)
	Pēc 18. gs. būvētas ēkas, kas tika celtas atbilstoši hercogistes arhitektoniskajām tradīcijām
	Vēsturiskās ainavas elementi
	Vēsturiskās ūdeņu šķērsošanas vietas
	Ventas rumba
	Vēsturiskās ūdenstilpes
	Vēsturiskās ielas
	Vēsturiskie laukumi

 

128. attēls. Mūsdienu Kuldīgas karte ar Kurzemes-Zemgales hercogistes atribūtu pārklājumu. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

	Vēsturiskās ēkas (hercogistes laiks)
	Pēc 18. gs. būvētas ēkas, kas tika celtas atbilstoši hercogistes arhitektoniskajām tradīcijām
	Vēsturiskās ainavas elementi
	Vēsturiskās ūdeņu šķērsošanas vietas
	Ventas rumba
	Vēsturiskās ūdenstilpes
	Vēsturiskās ielas
	Vēsturiskie laukumi

 

129. attēls. Kuldīgas vēsturiskā karte (Fridrihs Babsts, 1797) un mūsdienu Kuldīgas karte ar Kurzemes-Zemgales hercogistes atribūtu pārklājumu. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

 

	Vēsturiskās ēkas (hercogistes laiks)
	Pēc 18. gs. būvētas ēkas, kas tika celtas atbilstoši hercogistes arhitektoniskajām tradīcijām
	Vēsturiskās ainavas elementi
	Vēsturiskās ūdeņu šķērsošanas vietas
	Ventas rumba
	Vēsturiskās ūdenstilpes
	Vēsturiskās ielas
	Vēsturiskie laukumi

3.1. c     Integritātes apliecinājums

Mantojuma vietas Kuldīga / Goldingena Kurzemē robežās atrodas visi nepieciešamie elementi, lai tā spētu sniegt vēstījumu par urbāno ekspansiju, kas notika Kurzemes-Zemgales hercogistes iemiesotās izcilās attīstības fāzes Baltijas valstīs ietvaros. Nominētās mantojuma vietas teritorija aptver pirms 19. gadsimta hercogistes laikā notikušo pilsētas urbāno ekspansiju un tās nozīmīgo vides fonu. Mantojuma vieta ir pārsvarā saglabājusies tādā stāvoklī, kādā tā bija 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta sākumā, un tādējādi tā ietver pilnīgu, līdz mūsdienām saglabātu vēsturisko liecību par Kurzemi, kas īpaši labi uztverama neizmainītajā pilsētplānojumā, urbāno apjomu kompozīcijā, arhitektoniskajās liecībās un plašākā ainavā.

Lai gan 17. gadsimtā atsevišķas Kuldīgas daļas vairākas reizes nopostīja lieli ugunsgrēki, dzīvojamie nami tika uzbūvēti no jauna, un lielākā daļa pilsētas saglabājušās arhitektūras, kas turpina sniegt liecību par Kuldīgas kā ievērojama Kurzemes-Zemgales hercogistes apdzīvotā centra lomu, radās tieši šajos auglīgajos laika posmos. Vēlāk namiem tiekot pamestiem pēc Lielā mēra, kā arī nelielu ugunsgrēku un plūdu rezultātā 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimtā radās nepieciešamība būvēt atsevišķas ēkas, kas saglabā agrāko celtņu formu, apjomu, stilu un dekoratīvās formas. Atšķirībā no lielākās daļas citu Kurzemes pilsētu, lielajos 20. gadsimta karos Kuldīga palika lielā mērā neskarta un mūsdienu pilsētbūvnieciskā attīstība tika īstenota ārpus tās vēsturiskā centra, nodrošinot pilsētas ainavas integritāti un autentiskumu.

130. attēls. Visu urbāno elementu, kas attiecināmi uz Kurzemes-Zemgales hercogisti, ilustrācija mūsdienu Kuldīgā. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.
131. attēls. Ēkas Raiņa ielā demonstrē tradicionālos būvmateriālus. Ēkas Raiņa ielā 4 un 6. Krista Spruksta foto, 2020.
132. attēls. Visu urbāno elementu, kas attiecināmi uz Kurzemes-Zemgales hercogisti, ilustrācija Kuldīgas 1797. gada kartes pārklājumā. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Pateicoties stingrai tiesiskai vēsturiskā centra aizsardzībai, kā arī labi pārvaldītai pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijai un tā aizsargjoslai, mantojuma vieta ir lielā mērā pasargāta no draudiem, kas nākotnē varētu negatīvi ietekmēt vecpilsētu.

Integritātes pamatojums

Mantojuma vieta Kuldīga / Goldingena Kurzemē ietver visus nepieciešamos atribūtus, lai izteiktu īpašas nozīmes universālo vērtību, un sniedz attiecīgo vēstījumu visā tā pilnībā. Mantojuma vietā iekļaujas Kuldīgas vecpilsētas senais ielu tīkls, kā arī attiecīga saglabājusies arhitektūra, zaļās zonas, ūdenstilpes un taustāmas liecības par tradicionālo amatniecības prasmju turpināšanos, kas ir nepieciešams, lai izprastu šīs vietas kopējo vēstījumu.

Kuldīgas vecpilsēta integrē agrākā viduslaiku pils kalna plakumu un viduslaiku ciematu Kalnamiestu plašākā urbānajā struktūrā, kas tika radīta ietekmīgajā hercogistes laikā no 16. līdz 18. gadsimtam, un vēlāk 19. un 20. gadsimtā tika paplašināta galvenokārt ārpus vēsturiskā centra robežām. Vecpilsēta iekļauj pirmo apdzīvoto vietu, kas viduslaikos pastāvēja šajā Ventas ielejas daļā. Augot iedzīvotāju skaitam, radās nepieciešamība paplašināt pilsētplānojumu, lai nodrošinātu papildus dzīvojamo telpu. Mantojuma vietas pilsētplānojumā ir saskatāms, kā ap hercoga rezidenci izauga apdzīvotā vieta un kā hercogistes visnozīmīgāko pilsētu virzienā tika veidotas ielas. Visi galvenie ceļi, kas attīstījās 17. un 18. gadsimtā notikušās pilsētas ekspansijas gaitā, ir saglabāti un iekļauti nominētajā mantojuma vietā. Līdzās ielām arī saglabājušies laukumi un tilti sniedz ieguldījumu visaptverošā vēstījumā par pilsētas un tās plānojuma attīstību Kurzemes-Zemgales hercogistes ietvaros notikušās ekonomiskās un ar to saistītās sabiedrības attīstības kontekstā.

133. attēls. Pildrežģa koka konstrukcija ir tikai viens apliecinājums starptautiskajām ietekmēm, kas saskatāmas Kuldīgas arhitektūrā. Ēka Baznīcas ielā 10. Krista Spruksta foto, 2020.
134. attēls. Ēka Ventspils ielā 23 demonstrē tradicionālās koka arhitektūras apvienojumu ar starptautiskajām ietemēm, ko iezīmē pildrežģa koka konstrukcija. Krista Spruksta foto, 2020.
135. attēls. Palīgēkā Liepājas ielā 3A saskatāma pieaugošā tendence izmantot ķieģeļus komerciālu ēku būvniecībā. Krista Spruksta foto, 2020.

Nominētajā mantojuma vietā iekļautie arhitektoniskie elementi aptver hercogistes laikā būvētas sabiedriskās un privātās ēkas. Mantojuma vietas teritorijā esošie nami spēj pilnībā ilustrēt vēstījumu par 17. un 18. gadsimta urbāno attīstību. To vidū ir saglabājusies arhitektūra, kas nav piedzīvojusi gandrīz nekādas izmaiņas, kā arī renovētas ēkas, kas demonstrē iemītnieku centienus saglabāt autentisku tradicionālo 16.-18. gadsimta arhitektūru. Mantojuma vietā var atrast visas hercogistes laikā attīstījušās arhitektūras formu valodas variācijas, tostarp atšķirīgus būvpaņēmienus un materiālus, piemēram, koku, akmeni un ķieģeļus. Arī dažādie jumtu stili, to skaitā augsti divslīpju jumti, daļēji nošļaupti jumti un mansarda jumti, liecina par citzemju ietekmi un vietējā arhitektoniskā būvniecības stila atšķirīgām attīstības fāzēm 17. un 18. gadsimtā. Nominētajā mantojuma vietā pārstāvētas arhitektonisko elementu gan privātās, gan sabiedriskās funkcijas.

Runājot par saimnieciskajām vajadzībām celtajām glabāšanas telpām un noliktavām, visi esošie iekšpagalmos būvētie divstāvu šķūņi tika veidoti pēc noliktavu ēku principa, un līdzīgiem mērķiem bieži tika izmantoti namu bēniņi un pagrabi. Papildus hercogistes laikā tapušajām ēkām, nominētajā mantojuma vietā iekļaujas arī vairākas ēkas, kas tika būvētas vēlākos laikaposmos uz 17. un 18. gadsimta konstrukciju pamatiem un tādējādi veicina mantojuma vietas īpašas nozīmes universālo vērtību, demonstrējot hercogistes perioda pilsētplānojuma un telpisko attiecību nepārtrauktību.

Tikai neliels skaits hercogistes laika sabiedrisko ēku, piemēram, skola un policijas iecirknis, diemžēl nav saglabājušās. Lai gan to pastāvēšana būtu bagātinājusi kopējo iespaidu par sabiedrības dzīvi hercogistes laikmetā, atsevišķu ēku trūkums nemazina mantojuma vietas integritāti un esošā pārvaldes sistēma neitralizē vēstījuma nodošanai nepieciešamo papildus namu izzušanu vai bojā eju.

Kuldīgas pils iznīcināšana Lielā ziemeļu kara laikā (1700-1721) ir sāpīgs zaudējums, tomēr joprojām aplūkojamie pils drupu fragmenti sniedz liecību par pils kā Kurzemes valdnieku fiziskās rezidences funkciju. Šajā gadījumā pils struktūras zaudējums pats par sevi nemazina mantojuma vietas integritāti, jo arhitektoniskajā ziņā tā bija pirms hercogistes laikmeta būvēta Vācu ordeņa pils un tās iznīcināšana notika hercoga valdīšanas laikā, liecinot par reizēm izaicinājumus radošo hercogistes stāvokli lielāku konkurējošo varu ielenkumā. Kurzemes hercogi izmantoja jau pastāvošo viduslaiku pili, tādējādi šīs struktūras funkcija ir nozīmīgs aspekts liecībā par Kurzemes hercogisti. Tādējādi saglabājušās drupas sniedz norādi par hercogu rezidenci un viņu centrālo funkciju.

Līdzās pilsētplānojumam un ielu ainavai nominētā mantojuma vieta iekļauj ļoti nozīmīgu Kuldīgas vides fonu, ko veido galvenās upes un dažādas zaļās zonas. Ainavas kopējā nepārtrauktība nodrošina augstu vizuālo atbilstību vēsturiskajos attēlos redzamajai ainavai. Tā ietver galvenās upes, kā arī tieši vēsturiskajā pilsētas centrā esošas zaļās zonas. Vācu ordeņa pili tās pastāvēšanas laikā ieskāva aizsarggrāvis, kas nodalīja pils teritoriju no tai apkārt esošās pilsētas. Dienvidrietumu stūrī joprojām ir saglabājusies neliela kādreizējās ūdenstilpes daļa. Mūsdienās šī teritorija ir zaļā zona, saukta par Pilsētas dārzu, kas vizuāli atdala seno pils teritoriju no pilsētas un piešķir pils apkaimei vizuālo nepārtrauktību, neskatoties uz izmaiņām tās pielietojumā un funkcijā.

[karte]

136. attēls. Pārskats par oriģinālajiem 17. un 18. gadsimta arhitektūras elementiem, kas veido īpašās nozīmes universālo vērtību. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

vēsturiskās ēkas (hercogistes laiks)

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

[bilde ar kanālu un tiltiņu]

137. attēls. Hercoga Jēkaba kanāls Ventas labajā krastā. Kuldīgas novada pašvaldības arhīva foto, 2017.

[karte]

138. attēls. Pārskats par ēkām, kas celtas pēc 1795. gada atbilstoši Kurzemes-Zemgales hercogistes laika arhitektūras tradīcijām. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

Pēc 18. gs. būvētas ēkas, kas tika celtas atbilstoši hercogistes arhitektoniskajām tradīcijām

 

[karte]

139. attēls. 17.  un 18. gadsimtā celtās ēkas kopā ar vēlākām ēkām, kas celtas atbilstoši Kurzemes-Zemgales hercogistes laika arhitektūras tradīcijām, kopā demonstrē arhitektonisko elementu, kas reprezentē Kurzemes-Zemgales hercogisti, izteikti blīvo izvietojumu. Sagatavojis Raivis Jasinskis, 2020.

Kartes leģenda

[violets] Nominētās mantojuma vietas buferzonas robeža

[sarkans] Nominētās mantojuma vietas teritorijas robeža

	Vēsturiskās ēkas (hercogistes laiks)
	Pēc 18. gs. būvētas ēkas, kas tika celtas atbilstoši hercogistes arhitektoniskajām tradīcijām

Runājot pat ūdenstilpēm, līdzās Ventas upei nominētajā mantojuma vietā iekļaujas arī ūdenskritums Ventas rumba, kam bija būtiska nozīme Kuldīgas izaugsmē par tirdzniecības mezglu. Tā lomu pilsētas attīstībā vēl nozīmīgāku darīja tā sauktais Hercoga Jēkaba kanāls upes labajā krastā, kas arī ir daļa no nominētās mantojuma vietas. Šai mākslīgajai ūdenstilpei vajadzēja nodrošināt ūdensceļu ūdenskrituma apiešanai. Tas, ka iecerētajam mērķim tā nekad nebija izmantojama, jo dolomīta ieži neļāva kanālu izveidot pietiekami platu kuģošanas vajadzībām, vēl vairāk izgaismo vietējās ainavas elementu nozīmi Kuldīgas izaugsmē par ievērojamu Kurzemes-Zemgales hercogistes administratīvo centru. Apstāklis, ka preču transportēšana tālāk reģionā bija iespējama, tikai pārkraujot tās no sauszemes uz ūdens transporta līdzekļiem, padarīja Kuldīgu par stratēģisku punktu Kurzemes-Zemgales hercogistē. Līdz ar ūdenstilpi nominētajā mantojuma vietā ir iekļauti arī abi Ventas upes krasti. Tie ir būtiski saglabātās ainavas elementi un veicina pilsētas vēsturiskās panorāmas pastāvēšanu. Ainavas elementi ir būtisks vietējās identitātes aspekts.

Nominētās mantojuma vietas integritātes kontekstā panorāmas nepārtrauktība lielā mērā veicina izpratni par elementiem, kas ir nepieciešami īpašas nozīmes universālās vērtības demonstrēšanai. Salīdzinot vēsturiskos attēlus ar Kuldīgas mūsdienu panorāmu, kas paveras no Ventas pretējā krasta (skat. 2.a nodaļu), redzams, ka visi galvenie vēsturiskajās ilustrācijās attēlotie hercogistes pilsētas ainavas elementi pastāv joprojām un tādējādi ir integrēti nominētajā īpašumā. Līdzās jau minētajiem ainavas elementiem to vidū ir Sv. Katrīnas luterāņu baznīca, Virspilskunga tiesas nams un dzīvojamā ēka Upes ielā 1, kas iezīmē senāko Pilsmiesta rajonu, Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīca kā ilustrācija jauna pilsētas rajona izveidei augošā katoļticīgo pilsoņu skaita vajadzībām, kā arī pils sarga namiņš, kas reprezentē pils teritoriju.

Kopumā Kuldīgas apkaimi salīdzinoši maz ietekmēja daudzie konflikti un kari, kas kopš 17. gadsimta ir skāruši Baltijas valstis. Tālāk sniegtā salīdzinošā analīze piedāvā konkrētus piemērus, kas rāda, cik lielā mērā tika izpostīti daudzi citi nozīmīgi hercogistes urbānie centri, tādējādi uzsverot, cik svarīgs ir Kuldīgā atrodamo neskarto 17. un 18. gadsimta liecību iespaidīgais blīvums. Turklāt Kuldīgas vēsturiskās urbānās struktūras tiešs salīdzinājums ar tuvākajā apkaimē atrodamajām liecībām par Kurzemes-Zemgales hercogisti vēl vairāk izceļ nominētās mantojuma vietas izcilo integritāti, kāda gandrīz tikai un vienīgi atrodama Kuldīgas pilsētas centrā. Lai gan arī ārpus nominētās mantojuma vietas ir saglabājies daudz hercogistes laika apdzīvoto vietu nosaukumu un objektu, gandrīz 3 000 ha lielā teritorijā ap Kuldīgu konstatējamas tikai divas 18. gadsimta ēkas.

[apkārtnes karte]

140. attēls. Kuldīgas apkārtnes karte, 1798, aptuvenais teritorijas izmērs 10x7km. Apmēram 40% no māju un apdzīvotu vietu nosaukumiem ir saglabājušies (iezīmēti kartē). Sagatavojuši SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti, 2020.

129., 130. un 132. attēlā redzams, ka nominētās mantojuma vietas teritorijā netika iekļauti visi atribūti, kurus vietējie speciālisti identificēja kā tādus, kas demonstrē Kurzemes-Zemgales hercogistes īpašas nozīmes universālo vērtību. Tomēr tas nemazina nominētās mantojuma vietas integritāti, jo konkrētās ēkas nepiešķir tam tādus papildus aspektus, kādus nespētu demonstrēt tie atribūti, kas atrodas teritorijā, kurā īpašas nozīmes universālās vērtības atribūti ir ļoti blīvi izvietoti. Saskaņā ar Darbības vadlīniju 89§ mantojuma vietā tika iekļauts “ievērojams īpatsvars elementu, kas nepieciešami mantojuma vietas kopējās vērtības demonstrēšanai” (UNESCO 2019).

[apkārtnes karte]

141. attēls. Kuldīgas apkārtnes karte, 2019. Sagatavojuši SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti, 2020.

Lai gan gadsimtu gaitā dažādi Kuldīgas rajoni ir gājuši bojā plūdos un ugunsgrēkos, kopējais saglabātības stāvoklis atbilst augstākajiem starptautiskajiem standartiem. Visi atribūti, kas nepieciešami, lai sniegtu vēstījumu par Kuldīgu kā Kurzemes-Zemgales hercogistes urbāno un administratīvo centru, pastāv joprojām un ir lielā mērā pasargāti no apdraudējumiem. Neskatoties uz daudzajiem kariem, kas gadsimtu gaitā plosījās šajā reģionā, to ietekme uz Kuldīgas pilsētas centru ir bijusi minimāla un nominētās mantojuma vietas teritorijā nav realizēti mūsdienīgi urbānās attīstības projekti.

Noslēgumā var apstiprināt, ka mantojuma vietas robežas tika novilktas tā, lai nodrošinātu tās veselumu un nepārtrauktību. Mantojuma vieta ir tiesiski aizsargāta daudzos līmeņos, tostarp ar vietējo mantojuma aizsardzības mehānismu un nacionālā mantojuma statusa palīdzību, kā arī Ventas Ielejas ainavas aizsardzības ietvarā. Visi spēkā esošie tiesiskie dokumenti gūst izpausmi konkrētos reģionālos un vietējos plānošanas dokumentos, kas izvirza skaidrus mērķus šīs mantojuma vietas aizsardzībai, kā arī nosaka, kādi soļi īstenojami gadījumos, kad tiek pārkāpts tiesiskais ietvars. Turklāt mantojuma vieta tiek uzraudzīta ar īpaši izstrādātas pārvaldības sistēmas palīdzību, kā rezultātā tiek nodrošināta vide, kas mantojuma vietas īpašas nozīmes universālo vērtību lielā mērā pasargā no apdraudējumiem. Mantojuma vietas buferzonā tika iekļautas īpašas nozīmes universālās vērtības atribūtiem tiešā tuvumā esošas teritorijas, kas nākotnē varētu tikt pakļautas pilsētattīstības spiedienam, lai ar atbildīgas pārvaldes komandas palīdzību varētu virzīt un novērst mantojuma vietas nozīmīguma apdraudējumu.

Pateicoties kopš 1969. gada konsekventi īstenotai valsts aizsardzībai un stingri pārvaldītai urbānās konservācijas zonai, kas tiek saglabāta ar urbānās konservācijas plāna starpniecību, integrējot programmatisku pieeju konservācijai un uzturēšanas darbus, pilsēta ir saglabājusi savu vēsturisko struktūru, kas ir lielā mērā palikusi vēsturisko krīžu neskarta, un turpina veikt konservācijas darbus atbilstoši augstākajiem starptautiskajiem standartiem. 2010. gadā oficiāli dibinātais Kuldīgas Restaurācijas centrs sniedz būtisku atbalstu sabiedrībai privātīpašumu adekvātā saglabāšanā un kalpo kā Kurzemes-Zemgales hercogistes amatniecības tradīciju turpināšanas vēstnieks. Kuldīgai 2008. gadā piešķirtā Eiropas Mantojuma zīme ir īpaša atzinība Kuldīgas vecpilsētas un tās plašākās vides autentiskuma augstākajiem standartiem. Tādējādi var apstiprināt, ka Kuldīga saglabā autentiskumu augstākajā līmenī.

Autentiskuma pamatojums

Mantojuma vietas Kuldīga / Goldingena Kurzemē autentiskums balstās izcilā Kuldīgas pilsētbūvnieciskā un arhitektoniskā mantojuma – tostarp arhitektoniskās struktūras un tradicionālo būvdetaļu, kā arī saglabātā ielu tīkla, laukumu un tiltu – izcilā saglabātības līmenī. Kuldīgas pilsētas centrā ir nodrošināta homogēna vizuālā ēku kvalitāte, atbilstoši pilsētas vissenāko dzīvojamo, sabiedrisko un saimniecības ēku formai un dizainam. Ainavas elementu noturība, kā arī vietējo amatniecības prasmju nepārtrauktība un ar Kurzemes-Zemgales hercogisti saistītās nemateriālās mantojuma izpausmes piešķir nominētajai mantojuma vietai papildus autentiskumu.

[bilde Raiņa ielas apbūve]

143. attēls. Raiņa ielas 4. un 6. nama iekšpagalms. Ivetas Rogas foto, 2014.

Pirms Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas šim reģionam tipiskā vietējā arhitektūra bija samērā vienkārša un vietējos materiālos balstīta, taču tas viss mainījās, kļūstot intensīvākiem hercoga politiskajiem kontaktiem ar citām valstīm, kas rezultātā lika pamatus kultūru apmaiņai gan materiālā, gan nemateriālā jomā. Šī bagātīgā apmaiņa kļūst redzama, tuvāk aplūkojot Kuldīgas vēsturisko urbāno struktūru, kurā apvienojas vecais un jaunais, kopīgi definējot īpašu arhitektūras stilu, kas bija raksturīgs šim reģionam hercogistes laikmetā. 17. un 18. gadsimtā ēkas tika būvētas no dažādiem materiāliem, taču vairumam kopīgā iezīme bija tradicionālo jumtu – kas bija viens no galvenajiem vietējās izcelsmes elementiem – ievīšana jaunā būvniecības stilā. Arhitektūras formu valoda, kas attīstījās laikā no 16. līdz 18. gadsimtam, neatkarīgi no izmantotajiem materiāliem, kopumā balstījās vienu līdz divus stāvus augsta nama būvapjomā ar skaidri strukturētu fasādi un daļēji nošļauptu jumtu, kā arī bagātīgi rotātiem koka logu rāmjiem un durvīm (skat 2.a nodaļu). Tas ir konstatējams ne tikai hercogistes laikā būvētajās ēkās, bet tika ievērots arī vēlākā laika būvniecībā.

Kuldīgas/ Goldingenas Kurzemē vēsturiskās urbānās struktūras izcilais autentiskums kļūst īpaši labi saskatāms, analizējot ēku fasādes. Šīs nominācijas sagatavošanas gaitā arhitektūras ekspertu grupa veica hercogistes laikā celto ēku fasāžu kartēšanu. Kartēšana ļauj gūt dziļāku izpratni par Kuldīgas unikālo iespēju sniegt vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Fasādes tika analizētas un fotografētas, lai vizuāli demonstrētu to īpašas nozīmes universālo vērtību. Izmantotā krāsu kodēšana un atšķirīgās tonalitātes, atkarībā no tā, vai attiecīgais materiāls ir oriģināls hercogistes laika izstrādājums, vai arī tas konservācijas nolūkos ir ticis nomainīts vēlākos periodos, palīdz viegli nolasīt pilsētas ainavu. Visi iekrāsotie elementi apzīmē materiālus, kas atbilst Kurzemes-Zemgales hercogistes arhitektoniskajam stilam. Tādējādi kartētās fasādes rada unikālu iespēju ļaut gan speciālistiem, gan nespeciālistiem izprast Kuldīgas milzīgo potenciālu demonstrēt Kurzemes-Zemgales hercogistes īpašas nozīmes universālo vērtību.

 

 

144. attēls. Ēku fasāžu kartēšana sniedz priekšstatu par mantojuma vietas saglabātajiem vēsturiskajiem urbānajiem eleementiem. Katras krāsas blīvākais iekrāsojums apzīmē oriģinālu 17. un 18. gadsimta materiālu, savukārt gaišākais iekrāsojums ilustrē vēlākus, tomēr atbilstošus papildinājumus. No augšas uz leju: Svētā Gara Romas katoļu baznīca (Raiņa ielā 6A), ķestera māja (Raiņa ielā 6) un Virspilskunga tiesas nams (Baznīcas ielā 34). Atribūtus kartējuši SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti, 2020.

No hercogistes laika saglabājušos elementu skaitā ir pamatu konstrukcijas, sienu materiāli, logi un logu slēģi, durvis un jumti, kā arī skursteņi. Kā rāda fasāžu kartējumi, dažas ēkas joprojām ir saglabājušās lielā mērā nemainītā stāvoklī, ieskaitot oriģinālos materiālus un neizmainītu vizuālo izskatu. Citām ēkām ir nācies nomainīt atsevišķus elementus, piemēram, logus vai durvis, taču nomainīto elementu novietojums un izmērs nav mainījies. Tas parāda vēsturisko ēku vērtības vispārējo apzināšanos, izvirzot šo ēku saglabāšanu par svarīgāku prioritāti nekā modernizācija. Vairums 17. un 18. gadsimtā celto un līdz mūsdienām saglabājušos ēku uzrāda augstu atbilstības procentu oriģinālajiem materiāliem, stilam un funkcijai un tādējādi nodrošina autentisku Kurzemes-Zemgales hercogistes laika ielu ainavu. Pateicoties stingrai mantojuma vērtību komunicēšanai un iedzīvotājiem nodrošinātajai iespējai iesaistīties mantojuma saglabāšanā un izglītoties šajā jomā pilsētas Restaurācijas centrā, īpaši arhitektonisko elementu saglabātības līmenis ir nesalīdzināmi augsts. Citas pilsētas ir izlēmušas izmantot mūsdienīgākus materiālus, savukārt Kuldīgas pilsētas centrā jumti joprojām ir klāti ar māla dakstiņiem, bet durvis un logi ir izgatavoti no koka, kas rūpīgi restaurēts, nevis plastmasas. Līdzās eksterjeram, dažās ēkās turklāt ir saglabājies arī iekštelpu plānojums un konstrukcijas, atbilstoši tām ēkas centrā atrodas manteļskurstenis, kas nodrošina siltumu to ieskaujošajām telpām.

Saglabātā Kuldīgas ielu ainava sniedz autentisku liecību par pāreju no materiāliem, kas tika izmantoti laikā pirms uz īpašas nozīmes universālo vērtību attiecināmā perioda – galvenokārt apkaimes mežos iegūtas koksnes – uz citās Eiropas zemēs 17. un 18. gadsimtā ierastiem materiāliem, un tādējādi demonstrē Kurzemes-Zemgales hercogistes starpkultūru apmaiņas ietekmi. Māla dakstiņu kā jumta seguma materiālu, kas joprojām klāj vairumu ēku mūsdienu Kuldīgas centrā, dominēšana ilustrē arī apbūves blīvuma palielināšanos, kas balstījās hercogistes straujajā attīstībā. Šī attīstība spieda vietējās pārvaldes institūcijas reaģēt uz rezultātā pieaugošo ugunsgrēku risku, pieprasot agrāk izmantoto koka skaidu un salmu jumtu segumus nomainīt pret ugunsdrošiem materiāliem. Kuldīgas vēsturiskā pilsētas struktūra atspoguļo transformāciju, ko pilsēta piedzīvoja kā būtisks Kurzemes-Zemgales hercogistes administratīvais centrs iedzīvotāju skaita pieauguma kontekstā un demonstrē šīs izmaiņas saglabātajās fiziskajās liecībās. Tas, ka vēlākajos periodos celtas ēkas tika pieskaņotas hercogistes laika namiem, norāda uz šī konkrētā vēstures perioda vispārējo pieņemšanu un augsto novērtējumu laikā, kad vēl nepastāvēja oficiāli aizsardzības mehānismi.

[stāva plāns]

145. attēls. Baznīcas ielas 10. nama 1. stāva plāns. Atribūtus kartējuši SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti, 2020.

 

 

Tradicionālās amatniecības prasmes, kas attīstījās laikā no 16. līdz 18. gadsimtam, īpaši labi demonstrē Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīcas un Sv. Katrīnas luterāņu baznīcas saglabātais oriģinālais interjera dizains (skat. 2.a nodaļu), kā arī daudzās koka un metāla būvdetaļas, kas visā pilsētas centrā rada īpašu durvju un logu ainavas vizuālo iespaidu. Ir saglabātas daudzas oriģinālās detaļas, kas kalpo kā atskaites objekti ēku saglabāšanas projektos mūsdienās. Speciālistiem un iedzīvotājiem veicot restaurācijas darbus ar pilsētas Restaurācijas centra aktivitāšu starpniecību, priekšroka tiek dota tradicionālajiem paņēmieniem un materiāliem, lai gan ar mūsdienu iekārtām attiecīgos darbus būtu iespējams paveikt ātrāk. Šī pieeja sekmē nominētās mantojuma vietas augstā autentiskuma līmeņa uzturēšanu, radot īpašo tradicionālo amatniecības prasmju nepārtrauktības piemērus un ļaujot pilsoņiem iepazīt prasmes, kas pienācīgai ēku uzcelšanai bija nepieciešamas 17. un 18. gadsimtā.

146. attēls. Skats uz Baznīcas ielu no putna lidojuma. Krista Spruksta foto, 2020.

Līdzās materiālu, dizaina un amatniecības prasmju nepārtrauktībai Kuldīgas arhitektoniskais mantojums uzskatāmi parāda nepārtrauktību dzīvojamo ēku, palīgēku un kulta celtņu funkcionalitātē un izmantošanā. Vairums 18. gadsimtā būvēto namu ir tikuši nepārtraukti izmantoti atbilstoši to sākotnējam mērķim un tādējādi veicina autentisku pieredzi par hercogistes laikmetā izveidojušos privāto un sabiedrisko telpu urbāno kompozīciju. Sabiedrisko ēku jomā ir daži piemēri izmaiņām to izmantojumā un funkcijās. Vecais rātsnams, kas  ir viens no labākajiem 18. gadsimta ēkas pilnīgas atjaunošanas piemēriem, vairs netiek izmantots kā pašvaldības sēdeklis, bet gan kā tūrisma informācijas un tradicionālo amatu centrs, kur aplūkojamas tradicionālās aušanas metodes. Zvanu tornis Pētera ielā 1 vairs netiek izmantots sākotnējiem mērķiem, jo tā ir vienīgā liecība par kādreizējo Sv. Pētera kapsētu un tāpēc tā funkcija ir kļuvusi lieka. Runājot par kulta celtnēm, gan Sv. Katrīnas luterāņu baznīca, gan Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīca joprojām tiek izmantota dievkalpojumiem. Virspilskunga tiesas nams ir saglabājies savā sākotnējā formā, taču šobrīd tas netiek izmantots, jo tajā paredzēts veikt atjaunošanas darbus. Novērojumu par funkcijas un pielietojuma nepārtrauktību, kas veikts ēku kontekstā, var attiecināt arī uz senajām ielām un laukumiem, piemēram, Rātslaukumu. Lai gan mūsdienās rātsnams atrodas citā ēkā, ne tajā, kas šim mērķim tika izmantota Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, tas tika būvēts tā paša laukuma malā, tādējādi saglabājot rātsnama sākotnējo saistību ar apkārtējo teritoriju.

Kopumā pilsētplānojums ir spēcīgs pilsētas autentiskuma apliecinājums. Tā kā ir saglabājušies visi galvenie ceļi, laukumi un tilti, vietējie iedzīvotāji un ceļotāji mūsdienās pārvietojās pa tiem pašiem maršrutiem, kas attīstījās hercogistes periodā. Lai gan sākotnējais ielu segums, ko galvenokārt veidoja vietējā dolomīta akmeņi, ir daļēji pārklāts ar jaunākiem materiāliem, oriģinālais slānis joprojām atrodas savā vietā zem tiem. Ielu virziens, izmantojums un funkcija ir lielā mērā saglabājusies. Laukumi ir lielā mērā saglabāti. Laukums līdzās Sv. Katrīnas luterāņu baznīcai un Virspilskunga tiesas namam bija kļuvis par mazu augošajam Kuldīgas iedzīvotāju skaitam jau 17. gadsimtā, bet Rātslaukums, kas to aizvietoja, joprojām ir Kuldīgas iedzīvotāju ikdienas dzīves centrs un pat pēc tālāka iedzīvotāju skaita pieauguma un pilsētas izplešanās ārpus vēsturiskā centra robežām tam ir izdevies palielināt savu nozīmīgumu kā galvenajai satikšanās vietai pilsētā.

Vecpilsēta atrodas autentiskā vidē, ko joprojām veido īpaša mijiedarbība starp tipisko pilsētplānojumu un apkaimi. Pilsētas urbānās ekspansijas gaitā, tai izaugot no nelielas apdzīvotas vietas viduslaikos līdz mūsdienu pilsētai ar 10 000 iedzīvotājiem, vide, kurā nominētā mantojuma vieta atrodas, kopumā ir saglabājusi vēsturiskajās skicēs un gleznās atainotās īpašības. Centrs attīstījās galvenokārt rietumu virzienā, atstājot neskartu panorāmu, kas redzama no Ventas upes pretējā krasta. Mazpilsēta Ventas krastos līdzās Ventas rumbai ar divu labi saskatāmu baznīcu torņiem fonā – šī ainava piešķir nepārtrauktību vizuālajam iespaidam, ko pirms diviem gadsimtiem savās skicēs fiksēja hercogistes viesi. Skatam no šī konkrētā skatupunkta, ko gadsimtu gaitā ir apbrīnojuši gan vietējie iedzīvotāji, gan ceļotāji, klāt ir nācis tikai 19. gadsimta ķieģeļu tilts. Pilsētas plānojums, kas attīstījās ap Vācu ordeņa pili, nav būtiski mainījies kopš pirmsākumiem, un ceļu tīkls joprojām ilustrē hercogistes laikā pastāvējušās attīstības prioritātes, vecākajiem saglabātajiem ceļiem esot vērstiem uz visnozīmīgākajām pilsētām, ar kurām tolaik Kuldīgai bija attiecības un kuras pastāv joprojām: Ventspili, Jelgavu un Skrundu.

Ainava, kurā Kuldīga atrodas, kopš 18. gadsimta nogales nav piedzīvojusi gandrīz nekādas izmaiņas. Kuldīgas vēstījuma izpratnei būtiska ir upe un ūdenskritums, jo tie ir galvenie vietējās identitātes elementi un vietējo iedzīvotāju apziņā ir cieši savijušies ar pilsētas ainavu. Turklāt atrašanās šajā unikālajā ainavā veicināja Kuldīgas nozīmi un bija tās urbānās attīstības pamats. Līdzās Ventai pilsētas genius loci veido arī nelielā Alekšupīte. Tā līkumo caur vecpilsētu, apskalojot daudzu ēku senos mūrus, un ūdenskrituma veidā ieplūst Ventā. Tā ir bijusi pilsētainavas būtisks elements un ir veidojusi pilsētas plānojumu, ēkām un ūdens šķērsošanas vietām cieši mijiedarbojoties ar šo upīti.

147. attēls. Baznīcas iela netālu no Baznīcas ielas 17. nama naktī. Gelio foto, 2012.

Daudzie dažādie atribūti, kuri joprojām autentiskā veidā pārstāv Kurzemes-Zemgales hercogu rezidenci un hercogistes administratīvo centru, visi kopā veido 18. gadsimta mazpilsētas unikālā gara vispārējo nepārtrauktību. Pilsētas centrā ēku fasādes sarunājas ar līkumainajām ielām un stāsta par to, kā pilsētā zirgu pajūgos ieradās ceļojoši amatnieki. Naktī, tālu no mūsdienu pilsētu spožajām gaismām, skārda laternas izstaro pieklusinātu gaismu, ietinot ielu ainavu ne ar ko nesalīdzināmā vēsturiskā atmosfērā. Šī apgaismojuma koncepcija, kas atgādina par tumšajām naktīm hercogistes laikā, naktī piešķir vēsturiskajam centram augstu atmosfēras autentiskumu. Dienas laikā satiksmes koncepcija, kas paredz ātruma ierobežojumus, vienvirziena ielas un gājēju zonas, samazina satiksmes intensitāti, tādējādi veicinot atmosfēras autentiskumu. Kuldīgas autentiskumu izceļ pilsētas unikālā spēja ļaut cilvēkiem ienirt pilnīgā hercogistes mantojuma pieredzē, autentiski saglabātajai panorāmai ietverot vēsturiskus namus seno ielu malās un to visu ieskaujot ainavas elementiem, kas paaudžu garumā ir veidojuši vietējo iedzīvotāju identitāti.

Izcili augsto Kuldīgas arhitektoniskā mantojuma demonstrēto autentiskuma līmeni var izskaidrot ar vairākiem faktoriem. Konsekventā pieeja ēku konservācijas un uzturēšanas darbiem ir nodrošinājusi vēsturiskās struktūras saglabāšanu un joprojām rezultējas augstākajiem starptautiskajiem standartiem atbilstošos konservācijas darbos. Mantojuma saglabāšanas centienu tradīcija tika no jauna demonstrēta 2010. gadā, dibinot Kuldīgas Restaurācijas centru. Šis centrs sniedz būtisku atbalstu sabiedrībai privātīpašumu adekvātā saglabāšanā. Līdzās ekspertīzes sniegšanai tādās jomās kā koka durvju restaurācija tas rīko arī dažādiem mantojuma saglabāšanas aspektiem veltītus reģionāla līmeņa un starptautiskus seminārus un aktīvi iesaistās autentiskuma nosargāšanā, nodrošinot pilsētai jaunu prasmīgu, tradicionālos paņēmienus pārzinošu amatnieku paaudzi.

3.1.e      Aizsardzības un pārvaldīšanas prasības

Mantojuma vietas Kuldīga / Goldingena Kurzemē pārvaldīšana ir Kuldīgas pašvaldības pārziņā. Pārvaldības komanda sastāv no dažādu jomu speciālistiem, kuru vidū ir arhitekti, pilsētplānotāji, restaurācijas jomas eksperti un novada muzeja pārstāvji. Pasaules mantojuma vietas pārvaldīšanu ikdienā noteiks Pārvaldības plāns, kas tika izstrādāts 2020. gadā, Pasaules mantojuma nominācijas sagatavošanas procesa gaitā, un ir balstīts izklāstītajā vīzijā un sešos stratēģiskajos mērķos. Šos elementus pārvaldības komanda izstrādāja kopā ar starptautiskajiem Pasaules mantojuma ekspertiem. Galvenie Pārvaldības plāna aspekti balstās rezultātos, kas tika gūti kopīgā seminārā, kurā piedalījās vietējā un valsts līmeņa ieinteresētās puses – iedzīvotāji, arhitekti, UNESCO Latvijas nacionālās komisijas un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, kā arī Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Ārlietu ministrijas pārstāvji. Pārvaldības plāna izstrādes agrīnajā fāzē pušu iesaistes process bija vērsts uz caurspīdīgas pārvaldības sistēmas izveidi, kas sekmētu visu iesaistīto pušu sadarbību.

Nominēto mantojuma vietu aizsargā vairāki vietējā un valsts mēroga tiesiskie dokumenti. Valsts likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas paredz valsts un starptautiskas nozīmes kultūras mantojuma aizsardzību augstākajā valsts līmenī, tā ir atzīta par kultūras pieminekli. Šajā likumā noteikts, ka visus ar pieminekļu saglabāšanu saistītos darbus jāuztic sertificētiem speciālistiem (Republic of Latvia, 1992, Section 21). Ventas ielejas ainavas elementiem 1957. gadā tika piešķirts dabiskās ainavas pieminekļa statuss un 2004. gadā tie tika atzīti par daļu no NATURA 2000 tīkla, kurā iekļautas Eiropas nozīmes ainavas. Vietējā līmenī daudzos plānošanas dokumentos, piemēram vietējās teritorijas attīstības plānā iekļauti stingri tiesiskie mehānismi, kas aizsargā urbānā mantojuma status quo, un aizliegtas kaitējošās ekonomiskās aktivitātes, kas varētu mazināt mantojuma vietas vērtību. Spēkā esošā tiesiskā aizsardzība ir pierādījusi sevi kā ārkārtīgi efektīvu.

Arhitektoniskā mantojuma saglabāšanas jomā nozīmīgs pašvaldības partneris ir Kuldīgas Restaurācijas centrs, kas detalizētāk ir aprakstīts 4.a nodaļā. Centrs atrodas vienā no īpašas nozīmes universālo vērtību iemiesojošajām ēkām vecpilsētas sirdī. Centra vadītāja un tur strādājošie restaurācijas speciālisti darbojas kā kontaktpersonas visām ieinteresētajām pusēm, un pie viņiem var vērsties gan pašvaldība, gan arhitekti, gan iedzīvotāji. Centra ekspertu zināšanas līdzās kontaktiem, ko tie ir nodibinājuši ar citiem speciālistiem, ir vērtīga priekšrocība īpašas nozīmes universālo vērtību iemiesojošo objektu aizsardzībā un pārvaldē.

Pateicoties efektīvai tiesiskajai aizsardzībai un atbildīgai pārvaldības sistēmai, šobrīd nominētajai mantojuma vietai nav nekādu ievērojamu apdraudējumu. Tomēr 2020. gadā tika veikta risku analīze un apdraudējuma izvērtējums, lai apzinātu potenciālos apdraudējumus un izstrādātu rīcības stratēģiju to novēršanai. Tā kā mantojuma vieta ietver pilsētas centru, kas var saskarties ar pilsētattīstības spiedienu, viena no pārvaldes prioritātēm ir stratēģijas izstrāde, kas novērstu jebkādu negatīvu ietekmi, ko var atstāt šāda attīstība. Līdzās esošajiem teritorijas plānošanas dokumentiem pašvaldība ir iecerējusi izstrādāt koncepcijas, vadlīnijas un plānus nominētās mantojuma vietas vērtību aizsardzībai un attīstībai, īstenot publiskus investīciju projektus vecpilsētas un dabas zonu infrastruktūras pilnveidei, kā arī restaurēt visnozīmīgākās nominētajā mantojuma vietā esošās sabiedriskās ēkas. Pašvaldība plāno arī turpināt uzraudzības darbu un izveidot datu bāzes, lai nodrošinātu veiksmīgai pārvaldībai nepieciešamos ilgtermiņa rezultātus. Lai veicinātu sabiedrības informētību un novērstu negatīvu ietekmi, kādu var radīt nepareiza īpašumu pārvaldīšana, pašvaldība ir iecerējusi īstenot informatīvus un izpratnes veicinošāšanas pasākumus, lai sekmētu ne tikai pašvaldības, bet arī tūrisma uzņēmumu īpašnieku un darbinieku izglītošanos kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.

148. attēls. Kuldīgas Restaurācijas centrs Baznīcas ielā 30. Ričarda Sotaka foto, 2019.
149. gadā izstrādātajā Pārvaldības plānā, kas ir pievienots pielikumā, uzskaitīti visi esošie un potenciālie apdraudējumi, kā arī plānotie pasākumi, lai nodrošinātu mantojuma vietas pienācīgu pārvaldību un aizsardzību. Šajā kontekstā ir izstrādāta uzraudzības sistēma. Sīkāka informācija par mantojuma vietas aizsardzību un pārvaldību sniegta nominācijas 4. un 5. nodaļā.

3.2          Salīdzinošā analīze

Kuldīga tiek nominēta iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā kā viens no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem  vēsturiskajiem  urbānajiem  centriem, kas pārstāv ievērojumu vēsturisku Baltijas reģionā pastāvējušu impēriju – Kurzemes-Zemgales hercogisti (1561– 1795). Hercogistes laikā pilsēta bija nozīmīgs urbānais centrs, un tajā atradās galvenās pārvaldes institūcijas, kā arī ekonomiskie un agrīnie industriālie objekti. Lai sniegtu detalizētu izpratni par visiem pilsētas komponentiem Kuldīgā, kas ir radušies Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā vai arī pildījuši nozīmīgu funkciju hercogistes administratīvajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, 2019. gada vasarā tika veikta attiecīgo atribūtu kartēšana. Vēsturiskās apbūves struktūras un būvju apsekošanas gaitā tika apzināti vairāki atribūti, kas tika izpētīti un pilnībā kartēti. Galvenais uzsvars tika likts uz dažādiem pilsētplānojuma un pilsētas struktūras aspektiem, piemēram, ielu tīklu, ūdenstilpēm, zaļajām zonām, kā arī kulta, sabiedrisko, dzīvojamo un saimniecības ēku novietojumu. Ielu ainava, ietverot namu fasādes, veidoja otro kategoriju, kas tika kartēta un analizēta, īpašu uzmanību pievēršot materiālu izmantojumam un arhitektūras iezīmēm, kas sniedz liecību par Kurzemes amatniecību un multikulturālo sabiedrību. Mazāka vērība tika veltīta ēku interjeriem un pilsētas panorāmai no dažādiem skatupunktiem. Nominācijas materiālos iekļautie kartēs redzamie atribūtu kartēšanas rezultāti, kartēto fasāžu attēli un telpu plānojums deva arī pamatu salīdzinošajai analīzei tādā ziņā, ka Kuldīgā apzinātie atribūti kalpo kā atskaites punkts, kuram salīdzinātajiem piemēriem būtu jālīdzinās vai kurš tiem būtu jāpārspēj.

 

Salīdzinošajā analīzē izmantotā metodoloģija

21. gadsimta sākumā, tiecoties pārskatīt Pasaules mantojuma sarakstu, Pasaules mantojuma konvencijas konsultatīvā organizācija ICOMOS veica pētījumu “Pasaules mantojuma saraksts: robu aizpildīšana – rīcības plāns nākotnei” (ICOMOS 2004). Šajā pētījumā organizācija izstrādāja trīs metodes, kā labāk klasificēt Pasaules mantojuma sarakstā un nacionālajos sarakstos iekļautās mantojuma vietas: tipoloģiskais ietvars, tematiskais ietvars un reģionāli hronoloģiskais ietvars (ICOMOS 2004, 5).

 

Ņemot vērā mantojuma vietai piemītošās īpašās iezīmes, kas uzsver Kuldīgas kā pēdējās vislabāk saglabājušās urbānās liecības par Kurzemes-Zemgales hercogistes nozīmi, balstoties (iii) kritērijā, salīdzinošā analīze tika veikta galvenokārt reģionāi hronoloģiskajā ietvarā. Vienlaikus salīdzinošajā analīzē iekļauti apsvērumi, kas figurētu tipoloģiskajā ietvarā, koncentrējot uzmanību uz citām apdzīvotām vietām un pilsētām, kas varētu ilustrēt līdzīgus atribūtus, vai arī tematiskajā ietvarā, aplūkojot mantojuma vietas atribūtus, kas sniedz liecību par starptautisko tirdzniecību, politisko neitralitāti, migrāciju un starptautisko kultūras apmaiņu.

Salīdzinošā analīze tika veikta trīs fāzēs.

• Pirmā daļa tiecas salīdzināt citas Pasaules mantojuma sarakstā jau iekļautas mantojuma vietas, kā arī līdzīgas nacionālajos sarakstos iekļautas mantojuma vietas. Ir ļoti maz adekvātu piemēru, kur koncentrēta  uzmanība uz specifisko reģionālo un laikaposma kontekstu. Lai gan varam norādīt uz dažām citām šajā nozīmē atzītām pilsētām, neviena no tām nav aktuāla tā vēstījuma kontekstā, kādu Kuldīga tiecas pārstāvēt.
• Otrajā daļā tiek aplūkotas citas reģionālās Ziemeļeiropā un Austrumeiropā laikā no 16. gadsimta nogales līdz 18. gadsimtam pastāvējušās varas, kam bija līdzīga struktūra, lai stiprinātu izvirzīto apgalvojumu, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste izveidoja pietiekami nozīmīgas mantojuma liecības, lai tās tiktu atzītas globālajā mērogā un iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā.
• Trešajā un, iespējams, visaktuālākajā salīdzinošās analīzes daļā uzmanība tiek koncentrēta uz visām vietām, kas potenciāli varētu sniegt liecību par Kurzemes-Zemgales hercogistes lomu un ietekmi, kā arī dzīvi, pilsētplānojuma un sociālo struktūru. Šis salīdzinājums tiek detalizēti veikts un balstās apskatā par visiem citiem apdzīvotu vietu kontekstiem, kas var sniegt līdzīgas liecības. Autori uzskata, ka šī trešā nodaļa ir visaktuālākā, pamatojot, kāpēc Kuldīga ir ne tikai vislabāk saglabātā, bet arī vienīgā mantojuma vieta un vēsturiskais centrs, kas spēj sniegt pilnīgu liecību par šo ietekmīgo un ilgi pastāvējušo impēriju.

 

Pasaules mantojuma sarakstā un nacionālajos sarakstos iekļautās mantojuma vietas

Pasaules mantojuma sarakstā jau ir iekļauti vairāki Eiropas un Ziemeļamerikas reģiona vēsturiskie pilsētu centri. Ziemeļeiropas un Austrumeiropas reģionā to skaitā ir: Brigene Norvēģijā (1979), Hanzas pilsēta Visbija Zviedrijā (1995), Hanzas pilsēta Lībeka Vācijā (1987), Rīgas vēsturiskais centrs Latvijā (1997), Sanktpēterburgas vēsturiskais centrs un ar to saistītās pieminekļu grupas Krievijas Federācijā (1990), Štrālzundes un Vismāras vēsturiskie centri Vācijā (2002), Tallinas vēsturiskais centrs (vecpilsēta) Igaunijā (1997), Karlskronas jūras osta Zviedrijā (1998), Senā Rauma Somijā (1991) un Viļņas vēsturiskais centrs Lietuvā (1994).

No šīm pilsētām vienīgi Brigene ir iekļauta sarakstā, balstoties uz (iii) kritēriju, kas atzīst “unikālu vai vismaz izcilu liecību par kultūras tradīciju vai civilizāciju, kas pastāv joprojām vai ir izzudusi”. Pasaules mantojuma vieta Brigene ir iekļauta šajā kategorijā, pateicoties pilsētas spējai ilustrēt 14. gadsimta Hanzas savienības tirdzniecības mezgla urbāno vidi kā vienīgais saglabātais Hanzas tirgotāju kantoris ārzemēs. Lai gan abas mantojuma vietas ir salīdzināmas tematiskajā ietvarā, jo abas pilsētas iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā un bija daļa no Hanzas savienības, šī Kuldīgas īpatnība neattiecas uz šajā nominācijā izteikto īpašas nozīmes universālo vērtību, jo tā attīstījās laikā pirms Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas. Brigenes pilsētvide un arhitektoniskais stils attīstījās agrākā laikaposmā, un to veidoja atšķirīgs politiskais konteksts.

Līdzīgi Brigenei arī vairākas citas vietas sarakstā ir iekļautas saistībā ar to nozīmi Hanzas savienības kontekstā, tādējādi tajās vēsturiskais fokuss ir atšķirīgs nekā nominētajā mantojuma vietā. Hanzas pilsēta Lībeka ir iekļauta sarakstā kā Hanzas savienības galvaspilsēta, kas pārstāv šajā nozīmīgajā tirdzniecības Baltijas jūrā laikaposmā būvēto ēku tipoloģiju. Štrālzundes un Vismāras vēsturiskie centri, papildus tam, ka tie pārstāv Hanzas savienības vendu pilsētu frakciju, ilustrē arī pilsētu kā administratīvo centru attīstību Zviedrijas Karalistē, kā arī specifisko ķieģeļu gotikas izmantojumu. Tallinas vēsturiskais centrs (vecpilsēta) ir iekļauts sarakstā, jo tas ilustrē Hanzas savienības 13.–16. gadsimta tirdzniecības mezgla Ziemeļaustrumeiropā starptautisko ietekmi. Savukārt Hanzas pilsēta Visbija pārstāv nocietinātu Hanzas savienības tirdzniecības centru Ziemeļeiropā 12., 13. un 14. gadsimtā. Lai gan visām šīm vietām ar Kuldīgu kopīgs ir starptautiskās tirdzniecības aspekts, tās koncentrējas uz atšķirīgu kultūras fenomenu, laika ietvaru un politisko pārstāvniecību nekā tas, ko uzsver Kuldīga / Goldingena Kurzemē. 

Ir arī daži vēsturiski urbānie centri, kas pārstāv dažas ar Kurzemes-Zemgales hercogisti vienā laikaposmā pastāvējušas politiskās vienības, piemēram, Zviedrijas Karalisti un Lietuvas Dižkunigaitiju. Karlskronas jūras osta liecina par 17. gadsimta ostas pilsētas plānojumu Zviedrijas Karalistē, ilustrējot šīs politiskās impērijas militāros nolūkus. Rīgas vēsturiskais centrs bija nozīmīga Hanzas savienības pilsēta 13.–15. gadsimtā un lielākā provinces pilsēta Zviedrijā 17. gadsimtā. Taču tās īpašas nozīmes universālā vērtība pauž atšķirīgā arhitektoniskā stilā iemiesotu cilvēces radošo izpausmi, piemēram, ar savu 19. gadsimta koka arhitektūru un ievērojamajām jūgendstila ēkām. Sanktpēterburgas vēsturiskais centrs un ar to saistītās pieminekļu grupas tika uzbūvētas 18. gadsimtā Kurzemes- Zemgales austrumu kaimiņzemē – Krievijas impērijā. Tās pārstāv ievērojamus impērijas sasniegumus urbānā dizaina un arhitektūras jomā, piemēram, ar saviem izcilajiem baroka piļu paraugiem. Viļņas vēsturiskais centrs sniedz liecību par Kurzemes hercogistes dienvidu kaimiņa – Lietuvas Dižkunigaitijas – galvaspilsētu. Šajā gadījumā īpašas nozīmes universālā vērtība tiek pamatota, nevis fokusējoties uz konkrētiem gadsimtiem, bet gan uz slāņiem, kas galvaspilsētā nepārtraukti kārtojās cits uz cita deviņu gadsimtu garumā.

Visbeidzot Senā Rauma Somijā ir iekļauta sarakstā, tikai balstoties uz tās lomu Ziemeļeiropas pilsētu tipoloģijā, īpaši vietējās koka arhitektūras kontekstā. Lai gan šī pilsēta ir saglabājusi līdzīgas specifiskas amatniecības prasmes, kas arī šeit joprojām tiek izmantotas, tās atribūti ir koncentrēti uz konkrētu arhitektūras tipu, nevis ekonomisko un politisko kontekstu, kādā tas attīstījās. Hronoloģiskā ziņā vairums Raumas oriģinālās koka arhitektūras datējams ar 18. gadsimta nogali un 19. gadsimtu. Atšķirībā no Senās Raumas Kuldīga nekoncentrējas uz arhitektūras tipu, bet gan uz urbāno ansambli, kas sniedz liecību par vēsturisku sabiedrību. Taču Pasaules mantojuma vietas Senās Raumas speciālisti ir stabils Kuldīgas Restaurācijas centra partneris un starp šīm mantojuma vietām bieži notiek savstarpējā pieredzes apmaiņa.

Pārskatot šobrīd Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās mantojuma vietas, tikai vienai no tām tika atklāta saikne ar Kurzemes-Zemgales hercogisti: mantojuma vietai Kuntas Kinteha sala un ar to saistītie objekti (iekļauta sarakstā 2003. gadā kā Jēkaba (Džeimsa) sala un ar to saistītie objekti, saskaņā ar kritērijiem  (iii) un (iv)) Gambijā. Kuntas Kinteha sala (jeb Jēkaba sala) ir vieta, kur Jēkabs Ketlers (angļu valodā dēvēts arī par Džeimsu (James) Ketleru) dibināja koloniju, no kuras viņš eksportēja preces uz Ameriku. Sala un vairāki citi ar to saistīti objekti Gambijas upes krastā tika iekļauti sarakstā, jo tie “sniedz unikālu liecību par dažādajām Āfrikas un Eiropas saskarsmes šķautnēm laikā no 15. līdz 20. gadsimtam. Upe kalpoja kā pirmais tirdzniecības maršruts Āfrikas iekšzemē un bija saistīta arī ar vergu tirdzniecību.” (UNESCO 2012, 71). Tādējādi šīs mantojuma vietas iekļaušana sarakstā tikai fragmentāri atspoguļo Kurzemes hercogistes nozīmi un šī Pasaules mantojuma vieta nerada šķēršļus koncentrēt kādu Pasaules mantojuma iniciatīvu uz hercogisti.

Šobrīd Pasaules mantojuma sarakstā, balstoties tikai uz (iii) kritēriju un nepievienojot citus kritērijus,  kopumā ierakstītas sešas pilsētas. No tām trīs atrodas Eiropas un Ziemeļamerikas UNESCO reģionā un pa vienai Arābu valstīs, Āzijā, Klusā okeāna reģionā, kā arī Latīņamerikā un Karību reģionā. Šīs mantojuma vietas ir: Brigene Norvēģijā (1979), Bernes vecpilsēta Šveicē (1983), Sanmarino vēsturiskais centrs un Titano kalns Sanmarino (2008), Feniķiešu pilsēta Kerkuāna un tās nekropole Tunisijā (1985), Vēsturiskā Ajutaijas pilsēta Taizemē (1991) un Jūras ostas Valparaíso vēsturiskais kvartāls Čīlē (2003). Ņemot vērā nominētās mantojuma vietas naratīva specifisko reģionālo un laika ietvaru, salīdzinājumam tika ņemti tikai Eiropas piemēri.

Brigene tika aprakstīta jau iepriekš, tāpēc jāpiemin arī divas citas Eiropas pilsētas, kas sarakstā iekļautas atbilstoši (iii) kritērijam. Bernes vecpilsēta ilustrē pilsētas vēsturiskā centra integrāciju mūsdienu Šveices galvaspilsētas urbānajā struktūrā. Šajā aspektā tā ir salīdzināma ar Kuldīgu kā urbāns un administratīvs centrs, kas ir saglabājis vēsturisko viduslaiku pilsētvides struktūru un sekmīgi to integrējis mūsdienu pilsētainavā. Sanmarino vēsturiskais centrs un Titano kalns pārstāv nozīmīgu politiskās attīstības posmu, ko ilustrē urbāno telpu nepārtrauktība. Politiskā vienība, kas nodibinājās Sanmarino 13. gadsimtā, pastāv joprojām, un tādējādi tai ir bijusi ilglaicīga ietekme uz šīs konkrētās pilsētvalsts sabiedrību. Tomēr abas mantojuma vietas pārstāv Rietum/Vidusjūras Eiropas reģionu un tādējādi nevar apgalvot, ka tie sniedz liecību par līdzīgiem procesiem Baltijas zemēs. Šis aspekts atspoguļojas arī pilsētas atribūtos, kuri atšķiras no arhitektūras, kāda attīstījās Kuldīgā Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā.

Nacionālajos sarakstos iekļautās vēsturiskās pilsētas pārsvarā sniedz liecības par atšķirīgu reģionālo kontekstu, jo tās atrodas Kenijā (Gedi vēsturiskā pilsēta), Indonēzijā (Jogjakartas vēsturiskais pilsētas centrs), Korejas Republikā (Naganeupseong, nocietinātā pilsēta), Jemenā (Sādas vēsturiskā pilsēta un Tulas vēsturiskā pilsēta), Īrijā (Dublinas vēsturiskā pilsēta), Portugālē (Pasaules pilsēta vēsturiskā Lisabona un Renesanses laika hercogu pilsēta Vilavikoa), Turcijā (Harputas vēsturiskā pilsēta, Beipazari vēsturiskā pilsēta un Birgi vēsturiskā pilsēta) un Meksikā (Alamosas vēsturiskā pilsēta un San Sebastián del Oeste vēsturiskā pilsēta). No šīm mantojuma vietām salīdzinājumam aktuāla ir tikai Renesanses laika hercogu pilsēta Vilavikoa, jo tā raksturo hercogistes apdzīvoto centru un šī mantojuma turpināšanos līdz mūsdienām. Tomēr šī pilsēta radās gluži atšķirīgā kontekstā, jo tā atrodas Dienvideiropā un datējama ar agrāku laika ietvaru – 14. gadsimta sākumu.

Tikai trīs nacionālajos sarakstos iekļautās vēsturiskās pilsētas atrodas tajā pašā reģionā kā Kuldīga. Lietuvas mantojuma vieta Traķu vēsturiskais nacionālais parks ietver Traķu pilsētu un tās kā aizsardzības centra lomu Lietuvas Dižkunigaitijā 13. un 14. gadsimtā. Šī vieta ir nominēta kā jaukta tipa mantojuma vieta. Mantpjuma vietai Gdaņska – atmiņas un brīvības pilsēta Polijā piedāvātais naratīvs ir saistīts ar tās 16. un 17. gadsimta arhitektoniskajā un urbānajā mantojumā iemiesoto tipoloģiju, kā arī ar spēcīgām nemateriālajām asociācijām ar atbrīvošanās kustībām. Savukārt Baltkrievijas nacionālajā sarakstā iekļauta Koka reliģiskā arhitektūra (17.–18. gadsimts) Poļesjē. Lai gan šajā mantojuma vietā atrodamas līdzīgas arhitektoniskās liecības kā Kuldīgā, tās arhitektoniskā stila apraksts koncentrējas uz koka ēkām un ir veidots specifiskā reliģiskā kontekstā.

Līdzās Kuldīgas pilsētai – hercogisti pārstāvošai Pasaules mantojuma nominācijas vietai – Latvija ir iekļāvusi nacionālajā sarakstā turpmākajām Pasaules mantojuma nominācijām tikai divas vietas: Daugavas lokus upes augštecē, kur atrodas dažāda rakstura objekti, kas nav saistīti ar Kurzemes hercogisti un neiekļaujas tās kādreizējā teritorijā, kā arī Grobiņas arheoloģisko ansambli (UNESCO 2019). Grobiņas pilsēta ir iekļauta salīdzinošās analīzes apskatā tāpēc, ka hercogistes laikā tur atradās pilskunga rezidence un pateicoties tās vispārējai nozīmei kā nocietinātam punktam uz Hellweg ceļa.

Noslēgumā jāatzīst, ka, salīdzinot Kuldīgu/Goldingenu Kurzemē ar līdzīgām Pasaules mantojuma sarakstā, kā arī nacionālajos sarakstos iekļautām vietām, atklājas, ka šobrīd nav nevienas citas mantojuma vietas, kas var sniegt vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogistes urbāno centru attīstību. Faktiski visu apkaimē pastāvējušo politisko impēriju vēsturisko urbāno centru pārstāvniecība sarakstos pastiprina argumentu par labu Kurzemes-Zemgales hercogistes aspekta iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā, lai atšķirīgo aspektu loks par 17. un 18. gadsimta Baltijas vēsturi būtu pilnīgs.

 

Reģionālās lielvaras Ziemeļeiropā un Austrumeiropā (16.–18. gadsimts)

Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures detalizēts apskats rāda, ka, lai gan hercogiste nekad savas pastāvēšanas laikā nav bijusi neatkarīga valsts, vairākiem Kurzemes hercogiem izdevās kļūt par gandrīz autonomiem valdniekiem. Tas īpaši attiecas uz 17. gadsimtu, kā arī uz īso hercoga Ernsta Johana Bīrona pirmo valdīšanas laiku 18. gadsimta vidū. Rezultātā hercogi – īpaši hercogs Jēkabs Ketlers un, lai gan mazākā mērā, arī viņa dēls Frīdrihs Kazimirs – varēja piekopt merkantilu politiku, veicinot agrīno industriālo attīstību, balstoties uz dzelzs rūdas apstrādi, kam viņi uzbūvēja nepieciešamās ražotnes. Šim procesam nepieciešamā dzelzs rūda tika iegūta uz vietas vai arī ievesta no citām zemēm (Jakovļeva 1993, 102–03, 105).    Lielgabalu, naglu un citu materiālu ražošanas kapacitāte savukārt balstīja vietējo Ventspilī bāzēto kuģubūves nozari, kas veidoja vienu no pamatiem plašai jūras tirdzniecībai, koloniāliem plāniem un līdz ar to Kurzemes-Zemgales hercogistes starptautiskai atzīšanai 17. gadsimtā.  Kurzemes hercogiem bija savi sūtņi attiecīgā laika galvenajās pilsētās un ostās, kur viņi risināja sarunas par tirdzniecības līgumiem, kā arī par dinastiskām attiecībām laulību ceļā ar sava laika Eiropas valstu vadītājiem.

Ar to viņi atšķīrās no citiem valdījumiem Baltijas reģionā, kuri ne tuvu nebija tik neatkarīgi. Pārdaugavas Livonijas hercogiste, kas atradās uz ziemeļiem no Daugavas (Vidzeme un Latgale) un iesniedzās Dienvidigaunijā, pēc Vācu ordeņa Livonijas atzara sekularizācijas 1561. gadā kļuva par Polijas-Lietuvas provinci (Jakovļeva 1993, 127).  1621. gadā šo teritoriju iekaroja karalis Gustavs II Ādolfs un tā nonāca Zviedrijas kontrolē (Hoensch 1998, 135). Saskaņā ar 1629.  gadā parakstīto Altmarkas pamieru Vidzeme oficiāli tika atzīta par Zviedrijas provinci.  Zviedru Vidzemē bija daudz mazāk dzelzs ražotņu nekā Kurzemē (Jakovļeva 2019, 104–05). Kad 1709.  gadā Poltavas kaujā Krievijas karaspēks sakāva zviedrus un Zviedrijas karalim Kārlim XII nācās atteikties no Vidzemes, cars Pēteris Lielais pārņēma kontroli pār šo reģionu (Hoensch 1998, 158–59) un saglabāja to, līdz 1721. gadā Vidzeme tika atzīta par Krievijas provinci saskaņā ar Nīstades Miera līgumu, kas iezīmēja Lielā Ziemeļu kara oficiālās beigas. Visu šo laiku Pārdaugavas Livonijas hercogisti pārvaldīja nevis vietējā valdnieku dinastija, bet gan attiecīgo kungu iecelti pārvaldnieki. Tādējādi poļu/ zviedru pārvaldītā Vidzeme un Latgale 17. gadsimtā nevarēja uzplaukt tādā mērā kā Kurzeme.

Plašākā Eiropas kontekstā hercogistes bija ierasta politiskā sistēma kopš viduslaikiem. Tomēr vairumu hercogistu un dažu autentiski saglabājušos liecību par to urbānajiem centriem salīdzinājums ar Kurzemes-Zemgales hercogisti nešķiet adekvāts dažādu iemeslu dēļ, kā, piemēram, atšķirīgie to pastāvēšanas periodi (piemēram, Pomerānijas hercogiste beidza pastāvēt 1637. gadā) vai atšķirīgie to politiskie statusi (piemēram, Silēzijas hercogiste bija Polijas province, un globālajā mērogā tai bija ievērojami mazāka politiskā un ekonomiskā ietekme). Situācija bija mazliet atšķirīga Prūsijas hercogistē, kas tika dibināta 1525. gadā, kad Vācu ordeņa lielmestrs Hoencollernu dzimtas pārstāvis Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas zvērēja uzticību Polijas karalim. Prūsijas hercogistes konstitucionālā struktūra faktiski bija līdzīgāka Kurzemes-Zemgales hercogistē izveidotajai, kur tika sekots Prūsijas piemēram. Albrehtam un viņa (vīriešu kārtas) mantiniekiem bija garantēts hercogistes tronis, kamēr vien tiešā vīriešu kārtas līnija netika pārrauta. Taču Albrehta pēctecis – viņa dēls  Albrehts Frīdrihs – cieta no garīgas slimības, kas liedza viņam patstāvīgi pārvaldīt Prūsijas hercogisti (Clark 2007, 30), tāpēc viņam tika iecelts pavaldonis. Izmantojot savu radniecību ar Polijas karali, kura māsu 1535. gadā bija apprecējis Brandenburgas hercogs, Joahims II panāca, ka, gadījumā ja Albrehts Frīdrihs nomirtu, neatstājot vīriešu kārtas mantiniekus, par Prūsijas hercogistes potenciālajiem mantiniekiem tiktu atzīti abi viņa dēli. Turpmākajos gadu desmitos Brandenburgas Hoencollerniem, izmantojot gan laulību politiku (Johana Sigismunda laulības ar Albrehta Frīdriha meitu Prūsijas Annu 1594. gadā, sk.  Clark  2007, 30) un nepieciešamību pēc hercogistes pavaldoņa (Brandenburgas hercoga Joahima Frīdriha nozīmēšana šai lomai 1603. gadā, sk. turpat), izdevās pakāpeniski attīstīt un stiprināt pretenzijas uz Prūsijas hercogisti. Kad Albrehts Frīdrihs 1618. gadā beidzot nomira, atstājis tikai divas meitas, Polijas karalis Prūsijas hercogisti kā lēni piešķīra Brandenburgu dzimtai (Hoensch 1998, 103). Pirmā Ziemeļu kara laikā (1655–1660) Brandenburga cīnījās abās pusēs – sākumā atbalstot Zviedrijas karali Kārli X, bet no 1658. gada – Poliju un Austriju. Lai iegūtu Brandenburgas atbalstu, Kārlis X 1656. gadā apsolīja Brandenburgas hercogam Frīdriham Vilhelmam suverēnu varu pār Prūsijas hercogisti (Clark 2007, 73).  Savukārt Polijas karalis centās iegūt Brandenburgas militāro atbalstu Polijai-Lietuvai, piešķirot Brandenburgai pilnīgu neatkarību saskaņā ar slepeno Vēlenes vienošanos, ko abas puses parakstīja 1657. gadā  (Clark 2007, 74). Taču atbilstoši starptautiskajām tiesībām Prūsijas hercogiste palika Polijas-Lietuvas sastāvā līdz pat 1773. gadam, kad Prūsijas karaliste un Polija-Lietuva parakstīja vienošanos, ar kuru tika darīts gals Prūsijas vasaļa statusam un tai tika piešķirta pilnīga suverenitāte (Hoensch 1998, 165).  Ņemot vērā vēsturiskās izmaiņas, kas notika pēc hercoga Albrehta no Brandenburgas-Ansbahas nāves, var teikt, ka kopš 17. gadsimta sākuma Prūsijas hercogisti kontrolēja Brandenburgas Hoencollerni, kuri savu dzimtas mītni bija izveidojuši Berlīnē, t.i., ārpus Baltijas reģiona.  Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste, īpaši Ketleru dinastijas valdīšanas laikā, pārstāv vienīgo Baltijas reģionā laikā no 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimtam pastāvošu politisku veidojumu, kas spēja veicināt plašu ekonomisko progresu un darboties gandrīz neatkarīgi no citām Eiropas varām.

Kā rāda salīdzinājums ar citiem attiecīgajā laikā pastāvošajiem politiskajiem veidojumiem, vienīgā hercogiste, kas savas politiskās un ekonomiskās neatkarības pakāpē var tikt salīdzināta ar Kurzemes- Zemgales hercogisti, ir Prūsijas hercogiste. Abas hercogistes savā laikā baudīja starptautisko atzīšanu, un to sasniegumi bija daudz lielāki nekā līdzīgiem politiskajiem veidojumiem.  Prūsijas izcilie sasniegumi ir atzīti Pasaules mantojuma sarakstā kopš 1984. gada, kad tajā, balstoties kritērijos (ii) un (iv), tika iekļautas Augustusburgas un Falkenlustas pilis Brīlē. Turpmākajos gados Pasaules mantojuma sarakstam tika pievienotas vairākas citas Prūsiju pārstāvošas vietas, konkrēti Potsdamas un Berlīnes pilis un parki (1990) un Muzeju sala Berlīnē (1999).

Balstoties uz iepriekš minētajiem argumentiem un uzskatot, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste starptautiskās tirdzniecības jomā bija vēl augstāk attīstīta nekā Prūsijas hercogiste, autori ir pārliecināti, ka ir pamats atzīt Kurzemes-Zemgales hercogisti par UNESCO Pasaules mantojumu, īpaši  ICOMOS  pētījumā “Robu aizpildīšana” (2004) izstrādātās vēsturiski reģionālās pieejas kontekstā.

Uz Kurzemes starptautisko reputāciju 17. gadsimtā, kas bez šaubām pārstāv arī hercogistes nozīmīguma Eiropā kulmināciju, norāda ne tikai hercogistes vēsture, bet arī kāda neveiksmīga, bet intriģējoša iniciatīva 17. gadsimta nogalē. 1644. gadā dzimušais anglis, Kvekeru kustības vadītājs un Pensilvānijas federālā štata dibinātājs Viljams Pens (Tolles 2019) izstrādāja ideju par Eiropas mēroga organizāciju, kuras pamatfunkcija būtu miera veicināšana kontinentā. Savā Esejā ceļā uz Eiropas mieru tagad un nākotnē (An Essay Towards the Present and Future Peace of Europe) (publicēta 1693. gadā) viņš ne tikai izskaidroja šādas organizācijas koncepciju un struktūru, bet arī atzīmēja, kurām Eiropas varām vajadzētu iesaistīties “Suverēnajā daļā vai Imperiālajā valstī” (Sovereign Part, or Imperial State) (Penn 1693, 408) un konkretizēja, cik balsu būtu jāpiešķir katrai no tām. Kurzeme līdzās Holšteinas hercogistei bija mazākās šajā organizācijā iekļautās vienības un katrai no tām bija paredzēta viena balss (Penn 1693, 409). Lai gan Viljama Pena ideja netika īstenota, viņa ierosinājums rāda, ka 17. gadsimta nogalē Kurzeme tika uzlūkota kā būtiska Eiropas sastāvdaļa.

Reģionālais salīdzinājums pilsētvides kontekstā

Salīdzinošās analīzes trešajai nodaļai izvēlētā metodoloģija netiecas salīdzināt Kuldīgu kā īpašas pilsētu tipoloģijas pārstāvi, kas izvirzītu nepieciešamību to tālāk salīdzināt ar citām pilsētām plašākā Eiropas un Baltijas mērogā, piemēram, ar pilsētām kādreizējā Pārdaugavas Livonijas hercogistē, kas aptvēra mūsdienu Latvijas Vidzemes reģionu, kā arī Igauniju. Kuldīgai līdzīgu arhitektūru īpaši var sastapt šīs hercogistes apdzīvotajos centros, piemēram, Cēsīs un Limbažos Latvijas ziemeļu daļā. Taču Kuldīgas īpašas nozīmes universālā vērtība slēpjas tās spējā sniegt vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogistes rezidenci un nozīmīgu administratīvo centru un tās politiskās autonomijas, starptautiskās tirdzniecības un starpkultūru attiecību urbāno izpausmi. Tādējādi šim salīdzinājumam pilsētas tika izvēlētas, balstoties uz to lomu Kurzemes-Zemgales hercogistē, kā arī to attiecīgo potenciālu sniegt liecību par hercogistes laikiem ar vēsturiskās pilsētas struktūras palīdzību. Minētajos piemēros no Vidzemes apdzīvotības attīstība notika gluži citādā vēsturiskajā kontekstā, nekā Kuldīgā un tādējādi šīs analīzes galvenā mērķa sasniegšanai tā nav būtiska. Salīdzinošā analīze tiecas izvērtēt visu saglabājušos Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumu, lai parādītu, ka Kuldīga ir vislabāk saglabājusies un visdaudzveidīgākā esošā liecība par šo nozīmīgo vēstures periodu.

Pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas 1561. gadā Kuldīga bija tās valdnieka hercoga Gotharda rezidence un Kurzemes administratīvais centrs. Vēlāk Vilhelma un Frīdriha Ketleru kopīgās valdīšanas laikā Kurzemes hercogiste tika nodota Vilhelma Ketlera pārvaldē, kurš saglabāja Kuldīgu kā savu rezidenci. Savukārt viņa brālis Frīdrihs valdīšanā saņēma Zemgali un Sēliju un rezidēja Jelgavā. Pēc brāļu Ketleru kopīgās valdīšanas beigām, kad Vilhelmam Ketleram tika atņemta vara un viņam nācās doties trimdā, Jelgava pilnībā nostabilizējās kā Kurzemes hercoga oficiālā rezidence.

Konsolidējot hercogisti pēc Vilhelma Ketlera došanās trimdā, tika pieņemta minētā Formula Regiminis, kura cita starpā paredzēja jaunas pārvaldes sistēmas izveidi. Kuldīga kā virspilskungu tiesas apgabals (vācu Oberhauptmannschaft) kļuva par vienu no hercogistes četriem pārvaldes un tieslietu centriem. Līdzās Kuldīgai par tādiem centriem kļuva arī Jelgava un Tukums, kā arī kādreizējā ordeņa pils Sēlpilī. Katram virspilskungu apgabalam bija pakļauti vairāki zemāka līmeņa apriņķi. Pie Kuldīgas virspilskungu tiesas apgabala sākotnēji piederēja sekojošie apriņķi: Ventspils, Durbe, Skrunda, Saldus un Grobiņa.

Līdzās citiem virspilskungu tiesas apgabaliem un Kuldīgai pakļautajiem apgabaliem apskatā tika iekļautas šādas pilsētas: Liepāja bija svarīga ostas pilsēta, kas ieguva nozīmīgumu 17. gadsimta nogalē, kad no šīs ostas tika veikta daļa hercogistes tāltirdzniecības pa jūru. Jēkabpils / Jakobstadt pilsēta tika nosaukta par godu hercogam Jēkabam Ketleram 17. gadsimtā, kad viņš šai apdzīvotajai vietai piešķīra pilsētas tiesības. Tās pirmsākumi meklējami apdzīvotā vietā Sloboda, kur galvenokārt mitinājās kara bēgļi un no Krievijas emigrējušie vecticībnieki. Bauska Gotharda Ketlera valdīšanas laikā bija nozīmīga pilsēta. Divas reizes gadā notika hercoga un muižniecības pārstāvju konstitucionālā sapulce (vācu Landtag) –  viena vasarā Jelgavā, bet otra ziemā Bauskā. Kopumā Bauskas pilī, sākot no 1571. gada, kārtu sapulce notika piecas reizes.

Pilsētas salīdzinošajā analīzē tiks aplūkotas alfabētiskā secībā

Aizpute / Hasenpoth 

149. attēls. Ordeņa pils Aizputē, Liepājas ielā 9. L. Gūtmanes foto, 2013.

Tebras / Tebber upes labajā krastā atradās kuršu pils, ko 1245. gadā iekaroja Vācu ordenis. 1249. gadā upes pretējā krastā ordenis uzbūvēja otru pili. Kad 1253. gadā tika sadalīta zeme starp bīskapu un Vācu ordeni, teritorija upes labajā krastā tika piešķirta Kurzemes bīskapijai, bet kreisajā – Vācu ordenim. 1378. gadā Aizputei (56° 42′ 56.66″ N 21° 36′ 19.098″ E) tika piešķirtas pilsētas tiesības, kas devai tai  savu birģermeistaru un rāti. Taču Aizputē nebija neatkarīgu ģilžu – tās bija pakļautas Kuldīgas amatu apvienībām. Par Kurzemes-Zemgales hercogistes sastāvdaļu Aizpute kļuva 1611. gadā, kad tā tika uz laiku ieķīlāta Brandenburgas markgrāfam. Aizpute kļuva par Kuldīgai pakļautu apriņķi, bet vēlāk 19. gadsimtā tika apvienota ar Grobiņu vienā virspilskunga tiesas apgabalā

Sarunā ar nevalstiskās organizācijas starpdisciplinārās mākslas grupas SERDE tradicionālās kultūras pētnieci un kultūras projektu vadītāju Signi Pucenu atklājās, ka viduslaikos Tebras un Sakas/ Sacke upes vēl bija kuģojamas, kas ļāva netālu no Kuldīgas ielas ierīkot un izmantot ostu. Ostas ierīkošanas darbi tika veikti par Aizputes pilsoņu līdzekļiem, kuri finansēja arī noliktavas ēku būvi. Taču 1656. gadā Sakas upe tika kuģošanai slēgta, un 1660. gadā šis nosacījums tika apstiprināts Olivas miera līgumā. 18. gadsimtā Aizpute bija tiešs konkurents tirdzniecībā Liepājai, kur bija uzbūvēta liela osta.

Aizputes vēsturiskā urbānā struktūra lielā mērā pārstāv 19. gadsimtu. Tomēr te ir arī vairākas ēkas, kas datējamas ar hercogistes periodu vai pat vēl agrāku laiku. To skaitā ir Vācu ordeņa pils drupas. Šajā būvē saskatāma gan tās kā 1276.–1290. gadā celtas nocietinātas pils pirmsākumi (Zarāns 2006, 8), gan arī vēlāk – 16. gadsimta beigās–17. gadsimta sākumā veiktās piebūves un pārbūves (Alttoa et al. 1992, 356). Vēl viena nozīmīga ēka ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas atrodas ezeru krastā un ir labi saskatāma no pils. Kā skaidroja Signe Pucena, pirms iekļaušanas hercogistes sastāvā Aizpute piederēja zemei, kas kopš 1253. gada atradās Kurzemes bīskapa kontrolē, un līdz 16. gadsimtam šeit atradās bīskapa sēdeklis, līdz 1583. gadā kādreizējo bīskapa pili iznīcināja poļu karaspēks. 19. gadsimtā baznīcā tika atrasta liela plāksne, kas uzstādīta bīskapa Heinriha fon Basedova piemiņai, kurš mira Aizputē 1523. gadā. Luterāņu baznīca tika uzcelta uz pils pamatiem. 1623. gadā tā bija nonākusi drupu stāvoklī, un 1698./99. gadā to nācās atjaunot. Kad 1720. gadā iebruka baznīcas jumts, nodarot bojājumus lielai daļai interjera, atkal tika veikta restaurācija, kas noslēdzās 1733. gadā. Četrus gadus vēlāk tika iesvētīti soli, altāris un kancele.

Runājot par pilsētas plānojumu, vēsturiskajās kartēs fiksētais ielu tīkls ir mainījies un svarīgas pilsēttelpas, piemēram, vecais tirgus laukums, kas atradās uz Jelgavas ceļa, vairs nepastāv vai ir gandrīz neatpazīstamas. Pilsētvide kopumā un tas, ka pilsētas ainavā noteicošie elementi ir pils un baznīca, kā arī upe, ezeri un tilti, joprojām veido šīs mazpilsētas iespaidu. Diemžēl ir pieejams maz informācijas, lai varētu izvērtēt Aizputes ēku fondu. Ir saglabājušās divas sinagogas celtnes no 19. gadsimta sākuma, taču tās ir sabūvētas kopā un šobrīd tiek izmantotas kultūras centra vajadzībām. Vietējā NVO SERDE savas telpas ir iekārtojusi ēkā, kas būvēta 17. gadsimtā un vairākas reizes tikusi paplašināta 18. gadsimtā. Izpētes grupa Aizputes apmeklējuma laikā fiksēja vēl citas ēkas, kas varētu (sākotnēji) būt celtas laikā no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta sākumam un tādējādi varētu veidot arhitektūras mantojumu, kas attiecas uz šī pētījuma ietvaru, tomēr precīzu to būvēšanas laiku nav iespējams noskaidrot.

Bauska / Bauske

150. attēls. Bauskas pils ar pilsdrupām fonā. J. Katkeviča foto, 2017.
151. attēls. Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskā baznīca, Plūdoņa ielā 13a, Bauskā. Aldoņa foto, 2013.
152. attēls. Kokgriezumiem rotātā kancele (1689. gads) Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskajā baznīcā, Plūdoņa ielā 13a, Bauskā. Normunda K foto, 2014.

Bauskā   (56° 24′ 37.037″ N  24° 11′ 59.996″ E) atrodas Vācu ordeņa pils, kas būvēta 15. gadsimtā kā viena no pēdējām mūra pilīm (Zarāns 2006, 80) un kalpoja kā fogta (vācu: Vogtei) sēdeklis un sargāja uz dienvidiem esošo robežu ar Lietuvu. Netālu no pils attīstījās neliela apdzīvota vieta, kas 1559. gadā tika ieķīlāta Polijas karalim un kas 1563. gadā, kad nomira Rīgas arhibīskaps Vilhelms, kura pārziņā tā bija līdz tam atradusies, tika nodota Kurzemes-Zemgales hercogistei. Jau 1584. gadā apdzīvotā vieta pārcēlās uz Mēmeles upes kreiso krastu, kur tā atrodas joprojām. 1609. gadā Bauskai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Pilsēta vēlāk kļuva par vienu no pilskunga apriņķiem, kas iekļāvās Jelgavas virspilskunga tiesas apgabalā. Hercogistes dienvidu robežas tuvuma dēļ 17. gadsimta gaitā Bauska daudzkārt tika iesaistīta militāros konfliktos ar Poliju, Zviedriju un Krieviju. Pilsētas pagrimumu vēl vairāk veicināja mēris, kā rezultātā 1710. gadā hercogistē izmira liels skaits iedzīvotāju. Bauskas atrašanās uz tirdzniecības ceļa, kas savienoja Rīgu un Lietuvu, sekmēja tirdzniecību ar kviešiem un linu, kā arī ar dārzeņiem un augļiem.

Šodien te joprojām apskatāmas Bauskas pils drupas, kas lielā mērā saglabātas tādā stāvoklī, kādā tās bija laikā no 1443. līdz 1456. gadam. 16. gadsimta nogalē hercogs Frīdrihs pili nostiprināja (Zarāns 2006, 80). Līdzās tai viņš uzcēla Renesanses stila pili. Šīs pils fasādes eksterjers dekoratīvi apdarināts sgraffito tehnikā, kas sastopama arī Dienvidvācijas pilīs (Alttoa 1992, 358). 1706. gadā krievu karaspēks nopostīja gan veco, gan jauno pili. Kopš 19. gadsimta te ir realizētas vairākas restaurācijas un atjaunošanas programmas. Rezultātā jaunā pils ir pilnībā uzcelta no jauna, un izmaiņas ir veiktas arī vecās pils drupās. Sarunā, kas notika salīdzinošās analīzes apskata gaitā, gatavojot šīs nominācijas materiālus, Bauskas Pils muzeja direktors stāstīja, ka šobrīd tiek atjaunots pils galvenais tornis, lai stabilizētu kompleksu un novērstu ūdens erozijas radītos bojājumus.

Līdzās pils drupām Bauskā ir saglabājies arī rātsnams, kura celtniecība sākās 1616. gadā (Putniņa & Bākule 2011, 13). 1840. gadā tika veikta ēkas apsekošana, kuras gaitā tika atklāts, ka birģermeistara zāle ir tikusi pārbūvēta 18.  gadsimtā un ēkas eksterjers ir ievērojami izmainīts (Putniņa & Bākule 2011, 17). Tā kā 19. gadsimta vidū rātsnams bija nolaistā stāvoklī, pilsētas rāte izlēma šo ēku pamest. Tika nojaukts tornis un otrais stāvs, bet atlikusī ēkas daļa tika izmantota veikalu un noliktavu vajadzībām (turpat). 2011. gadā tika pabeigts vērienīgs nama rekonstrukcijas projekts, kā rezultātā rātsnams tika atjaunots tādā stāvoklī, kādā tas bija fiksēts dokumentos 19. gadsimta vidū. Trešā nozīmīgākā pilsētas struktūras ēka, kas datējama ar hercogistes laiku, ir Svētā Gara baznīca, kura tika celta laikā no 1591. līdz 1594. gadam un pārbūvēta 18. un 19. gadsimtā. Tā ir izcils luterāņu baznīcas, kas savā dizainā atsakās no katoļu dievnamu bagātīgajiem rotājumiem, piemērs (Alttoa 1992, 358). 1614.–1623. gadā ēkas rietumu fasādei tika pievienots zvanu tornis. Tajā pat 17. gadsimtā tornim tika uzbūvēts kupols, kas 1813. gadā tika aizstāts ar pašreiz redzamo jumtu (Alttoa 1992, 358).  Baznīcas interjerā atrodami daži mākslinieciski augstvērtīgi priekšmeti, kas datējami ar Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku. To vidū ir kancele, ērģeļu prospekts un 18. gadsimta biktskrēsls (visi trīs rokoko stilā), J. Heninga epitāfija (1677), izrotāti altārtelpas soli (1688) un kokā griezta lasāmpults (1689).

 

 

Bauskas vecpilsētas ielu izvietojums ir diezgan labi saglabājies, kas ir acīmredzams, salīdzinot pašreizējo ielu tīklu ar vēsturiskajām kartēm, kā, piemēram, ar 1797. gada pilsētas karti. Tajā atzīmētas arī galvenās monumentālās ēkas, piemēram, pils, Svētā Gara baznīca un rātsnams. Dabiski, ka Bauska ir ievērojami izpletusies ārpus hercogistes laika pilsētas robežām. Būtiskāks ir jautājums par urbānās struktūras saglabāšanos un atsevišķu vecpilsētas ēku datēšanu. Par laimi, salīdzinošās analīzes veicējiem bija pieejama karte ar šādiem datiem, kas tapusi 2012./13. gadā veiktās ēku apsekošanas rezultātā. Apsekošanas gaitā bija atklāts, ka 23 ēkās joprojām saglabājušās par 1797. gadu vecākas arhitektoniskās detaļas, un šīs ēkas iespējams identificēt konkrētajā gadā zīmētajā kartē. Tomēr, apskatot šo ēku pašreizējo stāvokli, jāsecina, ka vairākas no tām satur vēlāka laika un bieži pat mūsdienu arhitektoniskos elementus, kas mazina to autentiskumu. Balstoties uz Bauskas apmeklējuma laikā veiktajiem novērojumiem, izpētes komanda uzskata, ka ne vairāk kā 15 ēkas ir saglabājušas pietiekamu autentiskumu, lai pārstāvētu Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku. Viena no visautentiskākajām Bauskas ielu ainavām atrodama Rīgas ielas rietumu daļā, kur vienā kvartālā ir liels blīvums hercogistes laika dzīvojamo namu. Turklāt vecpilsētā ir liels skaits 20. gadsimta arhitektūras objektu, īpaši uz rietumiem no Svētā Gara baznīcas, kā arī uz dienvidiem no Plūdoņa ielas un uz austrumiem no Kalēju ielas.

Durbe / Durben

153. attēls. Durbes pilsdrupas. J. Sedola foto, 1999.

Durbes pilsēta (56° 35′ 12.487″ N 21° 21′ 55.526″ E) atrodas pie tādā pat vārdā saukta ezera. 1253. gadā, sadalot zemi starp Kurzemes bīskapu un Vācu ordeni, Durbe nonāca ordeņa pārvaldē un tas šeit 14. gadsimta pirmajā pusē uzbūvēja pili. 15. gadsimtā šeit izveidojās neliela apdzīvota vieta, kas drīz gāja bojā ugunsgrēkā, bet tika uzcelta no jauna. Hercogistes laikā Durbe joprojām bija ciems un neieguva pilsētas tiesības. Tomēr pastāvēja Durbes apriņķis, kas bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam. Krievu karaspēka iebrukuma laikā 18. gadsimta sākumā Durbes pils un ciems tika pilnībā nopostīti.

Pils drupas ir apskatāmas joprojām, taču tās sastāv tikai no aizsarggrāvja un dažiem joprojām vertikālā stāvoklī stāvošiem elementiem. Maz kas ir saglabājies arī no ciema, kas tika uzcelts no jauna 18. gadsimtā. Savukārt luterāņu baznīca, kas tika būvēta 1651. gadā un atjaunota 1847./72. gadā, ir joprojām aplūkojama.

Grobiņa / Grobin

154. attēls. Izmainītās Vācu ordeņa pils drupas Grobiņā. Semigalla foto, 2008.

Līdzīgi kā Durbe arī Grobiņas pilsēta (56° 32′ 22.675″ N 21° 10′ 0.811″ E) izveidojās 1245. gadā celtās Vācu ordeņa pils tuvumā. Taču šo pili 1260. gadā iekaroja kurši un 1262. gadā ordenis, to atkarojot, pili iznīcināja. Tā kā Grobiņa atrodas uz tirdzniecības ceļa, dēvēta par Hellweg, kas veda no Rīgas rietumu virzienā uz Kēnigsbergu, tā saglabājās kā nozīmīga nocietinājuma vieta (Pirang 1926, 35, 64). Tāpēc 1290. gadā pils tika uzcelta no jauna. Apdzīvotā vieta Grobiņā attīstījās tikai vēlāk – 15. gadsimta vidū. Laikā no 1560. līdz 1609. gadam ciems bija ieķīlāts Prūsijas hercogam, lai iegūtu līdzekļus karam pret Krieviju. Drīz pēc atgriešanās Kurzemes-Zemgales hercogistes pārvaldē kā daļa no Brandenburgas princeses Sofijas pūra, viņai izejot par sievu pie Vilhelma Ketlera, Grobiņa kļuva par vienu no Kuldīgas virspilskuga tiesas apgabalam pakļautajiem iecirkņiem. 1659. gadā zviedru karaspēks ciemu ieņēma un nodedzināja. 1695. gadā Grobiņai tika piešķirtas pilsētas tiesības. 18. gadsimta sākuma avoti vēsta, ka pilsētu smagi skāra sērga, pēc kuras dzīvi palika tikai astoņi tās pilsoņi.

Laikā kad Grobiņa piederēja Prūsijai, uzplauka tirdzniecība ar Lietuvu-Poliju. Pilsētā apmetās vairāki amatnieki, piemēram, cepurnieks, dzintara apstrādātājs un audējs. Šodien maz kas ir saglabājies no 17. un 18. gadsimta ēkām. Joprojām ir apskatāmas bijušās Vācu ordeņa pils drupas, lai gan vēlāku gadsimtu laikā un arī mūsdienās veiktu restaurāciju rezultātā tās ir mainījušas savu izskatu. Pretī pils drupām 17. gadsimtā tika uzbūvēta luterāņu baznīca, kas saglabājusies joprojām.

Jaunjelgava / Friedrichstadt

Jaunjelgava (56° 36′ 44.316″ N 25° 4′ 44.137″ E) izveidojās daudz vēlāk nekā citas Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā pastāvējušās pilsētas. Apdzīvotā vieta šeit radās 16. gadsimtā Zviedrijas-Polijas kara laikā un saņēma pilsētas tiesības 1630. gadā (Lexikon Baltische Ortsnamen II, 175). Jaunu tās izaugsmes un attīstības posmu 1646. gadā uzsāka atraitnēs palikusī hercogiene Elizabete Magdalēna, un pilsēta tika nodēvēta par godu viņas nelaiķa vīram hercogam Frīdriham Ketleram.

Tā kā Jaunjelgava atrodas Daugavas upes krastā, tā bija viens no mezgliem, kur notika preču pārkraušana no sauszemes uz ūdens transporta līdzekļiem. Pilsēta tirgojās ar kviešiem un linu; 18. gadsimtā šeit darbojās cepurnieks, krogs un tabakas pārstrādes uzņēmums (turpat).

Jēkabpils / Jakobstadt

155. attēls. Jēkabpils Sv. Miķeļa enaņģēliski luteriskā baznīca. J. Sedola foto, 2012.

Jēkabpils (56° 30′ 5.238″ N 25° 52′ 41.876″ E) ir dibināta 17. gadsimtā kā no Krievijas atbēgušo vecticībnieku, kā arī poļu kara bēgļu apmetne. 1670. gadā piešķirot ciemam, kas toreiz bija pazīstams kā Sloboda, pilsētas tiesības, hercogs Jēkabs Ketlers mainīja arī tā vārdu uz Jakobstadt.  Jau 1708. gadā pilsēta gandrīz pilnībā tika iznīcināta ugunsgrēkā, kas izcēlās, kad to bija ieņēmis un izlaupījis poļu karaspēks. Iedzīvotāju skaitu vēl vairāk samazināja 1710. gada sērga. Pilsētas izcelsmes dēļ par tās birģermeistaru sākumā varēja tikt ievēlēti tikai krievu vai poļu izcelsmes pilsoņi, kas Kurzemes-Zemgales hercogistē bija neierasti.

Līdzīgi Kuldīgai arī Jēkabpils bija nozīmīga tirdzniecības vieta precēm, kas šeit tika pārkrautas no sauszemes uz ūdens transporta līdzekļiem. Iemesls tam ir krāces uz Daugavas uz dienvidiem no pilsētas, kas veidoja pārrāvumu kuģošanas ceļā.

Jēkabpilī ir tikai trīs 19. gadsimta birģeru nami, kam piešķirts pieminekļu statuss. Ir saglabājusies  Sv. Miķeļa luterāņu baznīca, kas celta laikā no 1769. līdz 1807. gadam, kā arī 1756. gadā būvēta Romas katoļu baznīca. Vairāku kristīgo konfesiju klātbūtni apliecina arī 1783. gadā celta pareizticīgo baznīca, Nikolaja klosteris un sinagogas (Lexikon Baltische Ortsnamen II, 240).

Jelgava / Mitau

156. attēls. Jelgavas Pētera akadēmijas ēka nopietni cieta ugunsgrēkā un tika atjaunota 20.gadsimta 40.gados. Natalizas foto, 2016.
157. attēls. Restaurācijas darbi Jelgavas pilī 2019. gada jūlijā. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Līdzīgi kā vairums citu hercogistes pilsētu Jelgavas (56° 39′ 3.992″ N 23° 43′ 16.874″ E) pirmsākumi meklējami netālu no 1265. gadā celtās Vācu ordeņa pils. Pils tuvumā izaugušais ciems jau 1573. gadā saņēma pilsētas tiesības un dibināja rāti un ģildes. 1578. gadā hercogs Gothards Ketlers izvēlējās Jelgavu par savu rezidenci un apmetās pilī. Lai gan hercoga Vilhelma Ketlera (1596–1616) laikā Kuldīga joprojām saglabāja nozīmīgas hercoga rezidences pilsētas statusu, līdz ar viņa izsūtīšanu trimdā stingri nostabilizējās Jelgavas kā galvenās Kurzemes-Zemgales hercoga rezidences statuss. Jelgava bija arī viens no virspilskunga tiesas apgabaliem, kam bija pakļauti Dobeles ( Doblen) un Bauskas apriņķi. Būdama hercoga galvenā rezidence, Jelgava nonāca visu militāro konfliktu centrā un 17. gadsimta pirmajā pusē Zviedru-poļu karu laikā vairākas reizes tika ieņemta un izlaupīta. Ziemeļu kara laikā Jelgavu ieņēma gan zviedru, gan krievu karaspēks. 1710. gada mēra laikā pilsēta zaudēja apmēram trešo daļu iedzīvotāju.

Būdama Kurzemes-Zemgales hercoga galvenā rezidence, Jelgava atradās hercoga monumentālo būvniecības programmu centrā. 1737. gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons lika nojaukt gan Vācu ordeņa pili, gan 16. gadsimtā celto hercoga pili, kas bija kalpojusi kā hercogu rezidence (Zarāns 2006, 112). Tās vietā hercogs pasūtīja Sanktpēterburgā mītošajam arhitektam Frančesko Bartolomeo Rastrelli uzcelt jaunu pili, kuras celtniecība notika vienlaikus ar hercoga vasaras rezidences būvi Rundālē. Līdzīgi kā Rundāle, arī šī pils sākotnēji bija projektēta kā viens galvenais korpuss ar diviem spārniem, kuri veidoja pagalmu. Zem pagalma tika ierīkotas Kurzemes hercogu kapenes, kas 1820. gadā tika no šejienes aizvāktas (sk. tālāk tekstā). Tā kā hercogs Ernsts Johans Bīrons no 1740. līdz 1762. gadam atradās trimdā, Jelgavas pils tika pabeigta tikai pēc tam, kad viņš atgriezās hercogistes valdnieka tronī. Kad Ernsta Johana dēls un mantinieks Pēteris Bīrons bija pametis Kurzemi, pilī mitinājās cits slavens iemītnieks ­ – Francijas karalis Luijs XVIII, bēgot no revolūcijas, no 1798. līdz 1801. gadam uzturējās Jelgavā (Zarāns 2006, 112). Līdz pat šai dienai Jelgavas pils ir lielākā baroka pils Baltijas valstīs (Alttoa 1992, 364). Savas valdīšanas laikā Pēteris Bīrons dibināja vietējo akadēmiju – Academia Petrina –, kas tika veidota pēc universitātes principa. Arhitekts Severins Jensens akadēmijas vajadzībām vēlīnā baroka stilā laikā no 1773. līdz 1775. gadam pārbūvēja bijušo hercogienes-atraitnes un vēlākās carienes Annas rezidenci (Alttoa 1992, 364)

Diemžēl Jelgavas kādreizējā spozme ir zudusi, jo pilsēta Otrā pasaules kara laikā smagi cieta uzlidojumos. 1944. gadā pilsētas pievārtē trīs mēnešus atradās vācu un padomju karaspēku frontes līnija, kas šeit izraisīja plaša mēroga postījumus. Šī iemesla dēļ pilsētas ainavā dominē padomju laika un mūsdienu arhitektūra un ir saglabājušās tikai nedaudzas vēsturiskās ēkas no hercogistes laika. Jelgavas pils izdega un tika restaurēta no 1956. līdz 1964. gadam (Alttoa 1992, 365). Restaurācijas laikā pils struktūrā tika iekļauta papildu būvkomponente, kas bija uzbūvēta starp abiem spārniem 1937. gadā, tādējādi praktiski noslēdzot pils pagalmu.

Šī gadu tūkstoša sākumā ēkā uzsākās liela mēroga restaurācijas projekta realizācija. Tomēr 18. gadsimta interjers ir lielā mērā zudis. Šobrīd ēkā atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Tajā, lai gan ne vairs sākotnējās kapenēs, bet gan pagrabtelpā ēkas dienvidaustrumu stūrī, joprojām glabājas arī sarkofāgi ar vairuma Kurzemes hercogu mirstīgajām atliekām. Academia Petrina smagi cieta ugunsgrēkos 1919. un 1944. gadā. Tās fasādes tika restaurētas 1947.–1951. gadā, atgriežot ēkai 19. gadsimtā dokumentos fiksēto izskatu. Šodien tur atrodas Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.

Līdzās monumentālajām hercoga mītnēm pilsētā ir saglabājušās arī vairākas baznīcas. Sv. Annas luterāņu baznīca ir celta 17. gadsimtā (tornis 1619.–1621. gadā, draudze telpa –  1638.–1641. gadā, sk. Alttoa 1992, 363). Tā kā gadsimtu gaitā baznīca ir vairākas reizes pārbūvēta, tostarp pēc 1944. gada ugunsgrēka, no sākotnējās ēkas saglabājies tikai pirmā stāva plāns un dažas arhitektoniskās detaļas (Alttoa 1992, 364).  Vēl viena saglabājusies sakrālā celtne ir Trīsvienības baznīca. Arī tā ir celta 17. gadsimtā, taču ļoti cieta 1944. gadā. Vēsturnieks Andris Tomašūns raksta, ka pēc daļējas rekonstrukcijas 2010. gadā, kuras laikā saglabājušās vēsturiskās struktūras tika papildinātas ar stikla elementiem, šobrīd ēka kalpo kā muzejs un bibliotēka. No 18. gadsimta ir saglabājusies arī Sv. Jāņa baznīca un Reformātu baznīca.

Urbānajā struktūrā no 16. –18. gadsimta, t.i., no hercogistes laika līdz mūsdienām nonākušas tikai dažas ēkas. Tās atrodas vienā no nedaudzajām ielām, kurās saglabājusies kādreizējās pilsētas ainava – Vecpilsētas ielā. Apsekošanas laikā ēkā – šīs ielas 14. numurā notika liela mēroga restaurācija, un izpētes komanda tika uzaicināta to aplūkot. Ēku bija iespējams pārliecinoši identificēt 17. gadsimta kartē un tā, visticamāk, ir visvecākā šajā ielā saglabājusies māja, taču, kā stāstīja Andris Tomašūns, 18. un 19. gadsimta laikā tā ir tikusi paplašināta un pārbūvēta.

Apsekošanas laikā apstiprinājās tas, kas jau bija ieskicējies attālināti veiktās izpētes laikā: lai gan Jelgava ir bijusi vēsturiski nozīmīgāka nekā Kuldīga – ņemot vērā to, ka pēc 1642. gada tā bija vienīgā hercoga rezidence, – gadsimtu gaitā tā ir smagi cietusi un tajā vairs nav saglabājusies pietiekama vēsturiskās pilsētvides struktūra, lai šī pilsēta varētu atspoguļot Kurzemes-Zemgales hercogistes sasniegumus.

Kandava / Kandau

158. attēls. Kandavas ielu ainava. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.
159. attēls. Kandavas luterāņu baznīca Baznīcas ielā 5 un tās kapela “mēra kalniņā”. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.
160. gadā Vācu ordenis ieņēma kuršu pilskalnu, kas atradās tagadējās Kandavas vietā (57° 1′ 59.344″ N 22° 46′ 36.444″ E). Ordenis šeit ap 1300. gadu uzbūvēja savu pili, kuras apkaimē vēlāk izveidojās apdzīvota vieta. Apdzīvotā vieta attīstījās par ciemu, kurš 17. gadsimtā kļuva par vienu no Tukuma virspilskunga tiesas apgabalam pakļautiem apriņķiem. Tomēr hercogistes laikā Kandava nesaņēma pilsētas tiesības. Gan 1659., gan 1703./4. gadā pilsētu iekaroja zviedri. Sākoties hercogistes laikam, Kandavas saimniecība pārsvarā balstījās uz amatniecību. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas gados šeit tika ierīkotas pulvera dzirnavas un ogļu dedzinātava.
161. attēls. Kandavas ielas ainava

Kandavā saglabājusies autentiska urbānā struktūra, kura ietver vairākas 16.–19. gadsimta ēkas.  Starp tām ir 18. gadsimta luterāņu baznīca ar kapelu, kas atrodas par “mēra kalniņu” sauktajā uzkalniņā ar skatu uz vēsturisko centru.  Mēra kalniņš bija sens kapulauks, kurā Otrā pasaules kara laikā veiktu izrakumu gaitā tika atrasti 14.–16. gadsimta apbedījumi, kā arī ar 18. gadsimtu datējamas monētas.

Vācu ordeņa pils līdz pat 18. gadsimta vidum joprojām bija apdzīvota. Taču 19. gadsimtā ēka sāka brukt, un 1840. gadā tās mūri tika nojaukti. Šodien ir apskatāmas tikai drupas, lai gan šajā vietā joprojām atrodas pulvera dzirnavu paliekas. Tirgus laukuma vieta, kā arī Sabiles iela un Lielā iela datējamas ar viduslaikiem. Līdzīgi kā Kuldīgā, arī Kandavā 1870. gadā plašs ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu guļbaļķu ēku. Tomēr, salīdzinot ar citām pilsētām, Kandavas ielu ainava ir labi saglabājusies, jo šeit kari nenodarīja būtiskus zaudējumus ēku fondam.

2011. gadā tika īstenots projekts “Kandavas vecpilsētas centra daļas atjaunošana un tūrisma infrastruktūras attīstība“. Šo projektu līdzfinansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds.

Liepāja / Libau

160. attēls. Viena no trim hercogistes laika noliktavu ēkām, ko var apskatīt Liepājā. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.
161. attēls. Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle Lielajā ielā 9, Liepājā. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Liepājas pilsētas (56° 30′ 16.805″ N 21° 0′ 38.902″ E) pirmsākumi meklējami Līvas zvejnieku ciematā, kas atradās tādā pat vārdā sauktas upes krastos. Zemes dalīšanas līgumā starp Kurzemes bīskapu un Vācu ordeni bija noteikts, ka nelielā osta piederēs bīskapijai, bet teritorija dziļāk iekšzemē atradīsies ordeņa kontrolē. 15. gadsimtā avotos pirmo reizi minēta apdzīvota vieta ar tirgus laukumu. Liepāja kopā ar Grobiņu un citām apdzīvotajām vietām Kurzemes dienvidrietumos tika uz gandrīz 50 gadiem nodota Prūsijai (1560–1609), lai iegūtu krievu karaspēka padzīšanai no hercogistes akūti nepieciešamos līdzekļus. Novads atgriezās hercogistes sastāvā kā daļa no Prūsijas hercoga meitas Sofijas pūra, viņai izejot par sievu pie Vilhelma Ketlera. Lai neļautu Liepājai attīstīties par ostas pilsētu un konkurēt ar Mēmeli, Prūsijas hercogs bija liedzis tai pilsētas tiesības. Tās tika piešķirtas, tikai pilsētai atgriežoties hercogistes sastāvā 1625. gadā. Ieguvusi pilsētas tiesības, Liepāja izveidoja ģildes un rāti. Polijas-Lietuvas robežas tuvuma dēļ 17. gadsimtā pilsēta tika ierauta vairākos konfliktos. Septiņgadu kara laikā to ieņēma krievu karaspēks, bet, kara gaitā notiekot pavērsienam, tai nācās izmitināt arī sakšu un zviedru spēkus

Liepājas lielā nozīme skaidrojama ar tās atrašanos hercogistes rietumu piekrastē, kas tādējādi nodrošināja tai piekļuvi Baltijas jūrai un līdz ar to tirdzniecības tīkliem rietumos. Līdzās Ventspilij Liepāja bija viena no nozīmīgākajām ostām Baltijas reģionā un tādējādi tā bija īpaši vērtīga hercogistei, bet vēlāk arī Krievijas impērijai. Tās galvenā priekšrocība bija tāda, ka atšķirībā no Rīgas ostas, Liepāja neaizsala lielāko ziemas daļu, tādējādi ļaujot visu gadu turpināt tirdzniecību pa jūru. Ketleru dinastijas hercogi, īpaši hercogs Jēkabs Ketlers saprata šo priekšrocību un atbalstīja ostas būvi pilsētā 17. gadsimtā. Laikā no 1697. līdz 1703. gadam osta tika paplašināta un padziļināta lielā mērā par pašu pilsētas pilsoņu līdzekļiem. Tirdzniecība vēl vairāk uzplauka pēc tam, kad 1737. gadā tika atkal padziļināta osta un uzbūvēta kuģu piestātne.

No hercogistes perioda pilsētā saglabājušās vairākas ēkas. Labi zināms ir fakts, ka Liepāju ar svešu vārdu 18. gadsimta sākumā apmeklējis cars Pēteris Lielais. Viņš pārnakšņoja 17. gadsimtā celtajā Hoijeres kundzes viesnīcā. Nams ir saglabājies, taču nevis sākotnējā izskatā, bet ar vēlāku laiku papildinājumiem, galvenais no kuriem ir otrais stāvs. Situācija ir līdzīga ar Hoijeres kundzes viesnīcai iepretim esošo ēku, kur, kā stāstīja Liepājas muzeja pedagoģe Maruta Eistere, vienu nakti pavadīja Zviedrijas karalis Kārlis XII, uzturoties Liepājā 1699. gadā. Apsekošanas laikā tika apskatītas arī vairākas citas dzīvojamās ēkas, kas datējamas ar 17. un 18. gadsimtu.

Īpaša Liepājas arhitektūras mantojuma iezīme ir vairākas ar tirdzniecību un ostu saistītas būves. Starp tām ierindojas trīs 17. gadsimtā celtas noliktavu ēkas (Alttoa 1992, 371). Lai gan šīm ēkām ir piešķirts aizsargājamo pieminekļu statuss, vismaz vienā no tām ir veiktas modifikācijas, lai to piemērotu mūsdienu vajadzībām, piemēram, gastronomijas biznesam. Vienai no noliktavas ēkām, kura stāv nomaļus no abām pārējām, tieši blakus atrodas automašīnu stāvlaukums un lielveikals, kas mazina tās vides autentiskumu. Jāpiemin arī bijušais muitas nams – tas sākotnēji sastāvēja no diviem šauriem līdzās stāvošiem korpusiem (celti 1772. gadā) –, kurš ir saglabājis savu sākotnējo novietojumu kanāla dienvidu krastā.

Liepājā joprojām apskatāmas ir vairākas 17. un 18. gadsimtā celtas baznīcas. Viena no tām ir ar 17. gadsimtu datējamā luterāņu baznīca. Iespaidīgs 18. gadsimta piemineklis ir Trīsvienības baznīca, kuras celtniecību finansēja vācu izcelsmes pilsoņi (lai gan viņi tādējādi vēlējās saglabāt pilnībā vācisku draudzi) un kura tika būvēta pēc Prūsijas arhitekta J. K. Dorna projekta laikā no 1742. līdz apmēram 1750. gadam (Alttoa 1992, 370). Baznīcas interjers veidots greznā rokoko stilā.

Visbeidzot jāpiemin, ka Liepājas vecpilsētas teritorijā vairākas ielas joprojām ir klātas ar vēsturiskajiem bruģakmeņiem.

Sabile / Zabeln

162. attēls. Ielu ainava mūsdienu Sabilē. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

No 9. līdz 13. gadsimtam Sabilē (57° 2′ 52.544″ N 22° 34′ 5.419″ E) atradās kuršu pilskalns. Teritorija nonāca Vācu ordeņa rokās, kurš šeit ap 1282. gadu uzcēla pili. Pils tuvumā 15. gadsimtā izveidojās apdzīvota vieta, kas panīka un jau 16. gadsimta otrajā pusē izzuda. 17. gadsimtā tās vietā tika dibināts jauns ciems. Jau 16. gadsimtā uz tuvējo pakalnu nogāzēm tika audzētas vīnogas. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā Sabilē darbojās arī linu aušanas fabrika, kaļķu ceplis, darvas dedzinātava un vairākas dzirnavas, kas zviedru-poļu kara laikā tika iznīcinātas. Tiesiskās struktūras aspektā Sabile kopā ar vairākiem citiem apriņķiem atradās Tukuma virspilskunga tiesas apgabala pakļautībā.

No sākotnējas Vācu ordeņa pils ir saglabājušās tikai arheoloģiskās liecības. Līdzās pilij par Kurzemes- Zemgales hercogistes periodu liecina arī luterāņu baznīca. Tā ir celta 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā restaurēta, kā arī pārveidota. Līdzās baznīcai atrodas neliela kapela. Sabiles šodienas ielu ainavā dominē 19. un daļēji arī 20. gadsimta arhitektūra.

Saldus / Frauenburg

163. attēls. Saldus luterāņu baznīca Lielajā ielā 26, Saldū. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Saldus (56° 39′ 55.087″ N 22° 29′ 31.808″ E) tika dibināta netālu no kādreizējās kuršu pils (9.–13. gadsimts). 1253.  gadā ciems nonāca Vācu ordeņa pakļautībā. Ordenis 14. gadsimtā šeit uzcēla pili, kas ietilpa Kuldīgas komturejā (vācu Komturei) (Pirang 1926, 35, 63). Šī administratīvā struktūra saglabājās arī Kurzemes- Zemgales hercogistes laikā, kad Saldus kļuva par pilskunga sēdekli un bija pakļauta Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā Saldū tika dibināta aušanas fabrika, miecētava un dzelzs lietuve. Taču šīs ražotnes nepārdzīvoja zviedru-poļu karu.

No hercogistes laikiem Saldū ir saglabājies maz urbānā mantojuma. Runājot par konkrētām ēkām, svarīga liecība par šo periodu ir luterāņu baznīca, jo tā ir celta 1640. gadā. Līdzīgi kā vairums tā laika dievnamu tā tika restaurēta 19. gadsimtā, un līdz ar to tajā tika veiktas vairākas stilistiskas modifikācijas. Pilsētvides struktūra, īpaši ielu tīkls, ir daļēji izmainīts, jo sevišķi kvartāls pilsētas centra austrumos, kur atrodas vairākas ēkas ar bagātīgiem stikla un tērauda elementiem un degvielas uzpildes stacija. Autentiskākas ielas ainavu paliekas saglabājušās uz rietumiem no pilsētas centra, kur pārsvarā aplūkojamas 19. gadsimta ēkas, kā arī vairākas 20. gadsimta celtnes un atsevišķi nami, kas, iespējams, datējami ar 18. gadsimtu. Saldus pili Ziemeļu kara laikā sagrāva zviedru karaspēks, un tā nav saglabājusies (Pirang 1926, 63).

Sēlpils / Selburg 

164. attēls. Luterāņu baznīcas drupas Sēlpilī. Kārļa foto, 2011.

Sēlpils (56° 31′ 40.854″ N 25° 36′ 47.25″ E)  Vācu ordeņa laikā bija fogteja, fogtam rezidējot tādā pat vārdā sauktā pilī (kas celta 1373. gadā). Sākotnēji Gothards Ketlers apsvēra domu izvēlēties Sēlpili kā savu otro rezidenci līdzās Kuldīgai. Taču galu galā hercogs izvēlējās Jelgavu. Jau pirms 1600. gada pils tuvumā bija attīstījusies apdzīvota vieta ar skolu un baznīcu. Pēc Formula Regiminis pieņemšanas 1617. gadā Sēlpils kļuva par sēdekli vienam no četriem Kurzemes-Zemgales hercogistes virspilskungiem. Attiecīgais virspilskunga tiesas apgabals stiepās gar Daugavas kreiso krastu.

1704. gadā Ziemeļu kara laikā sakšu spēki iznīcināja ordeņa pili un līdzās esošā apdzīvotā vieta tika pilnībā pamesta. Šodien par Sēlpili saglabājušās tikai arheoloģiskās liecības. Saglabājusies ir vienīgi kādreizējā luterāņu baznīca, bet arī tā ir drupās.

Skrunda / Schrunden

Skrunda (56° 40′ 28.322″ N 22° 0′ 17.896″ E) atrodas Ventas upes kreisajā krastā. Tādējādi tā 1253. gadā kļuva par daļu no Vācu ordeņa pārvaldē nonākušās zemes. Līdzīgi kā daudzviet citur ordenis šeit 1368. gadā uzcēla pili šā apvidus aizsardzībai un kontrolēšanai. Taču pils nav saglabājusies – tā tika iznīcināta 18. gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā. Skrundu skāra arī hercoga Jēkaba Ketlera laikā uzsāktā agrīnā rūpnieciskā attīstība – šeit tika uzceltas pulvera dzirnavas, kā arī šauteņu, lielgabalu un naglu ražotnes. Arī visi šie objekti tika iznīcināti Ziemeļu kara laikā. 1704. gadā Skrunda uz laiku kļuva par atraitnēs palikušās hercogienes rezidenci. Administratīvajā ziņā pilsētciems bija pilskunga sēdeklis un bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam.

Talsi / Talsen

165. attēls. Talsu luterāņu baznīca Baznīcas laukumā 4, Talsos. E. Lāča foto, 2015.

Talsi  (57° 14′ 52.948″ N 22° 35′ 14.59″ E) izveidojās kādreizējās kuršu pils vietā. 1253. gadā  šis novads tika nodots Vācu ordeņa pārvaldē, un tas šeit 13. gadsimtā uz blakus esošā pakalna uzbūvēja savu pili. Pirmās rakstiskās ziņas par apdzīvotu vietu datējamas ar 1462. un 1503. gadu. Līdzīgi kā Kandava hercogistes laikā Talsi joprojām bija ciems un par pilsētu izveidojās tikai 19. gadsimta nogalē. Kad 1653. gadā Tukums kļuva par virspilskunga tiesas apgabalu, Talsi tika pakļauti tā tiesiskajai kontrolei kā viens no iecirkņiem.

Talsos joprojām aplūkojama blīva un autentiska pilsētvides struktūra, no kuras lielai daļai ir piešķirts aizsargājamā pieminekļa statuss. Tomēr no hercogistes laika saglabājies maz ēku. Vairums no tām ir celtas 18. gadsimtā. Starp tām minama luterāņu baznīca, kas būvēta 18. gadsimtā, bet 19. gadsimtā lielā mērā pārbūvēta. Tās interjerā saglabājušās divas 18. gadsimta epitāfijas. Baznīcas tuvumā atrodas arī divas 18. gadsimta sinagogu ēkas. Diemžēl 19. gadsimtā un 20. gadsimtā abas tika pārveidotas tā, ka to eksterjers ir gandrīz pilnībā mainījies.

Tukums / Tuckum

166. attēls. Skats uz Tukumu no pilsētas vecākās ēkas, Tukuma luterāņu baznīcas. Redzamas dažādos gadsimtos celtas ēkas. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Par Tukuma (56° 58′ 10.79″ N 23° 9′ 11.484″ E) vēsturi, pirms šī vieta 1253 gadā kļuva par Vācu ordeņa valdījumu, liecina tikai kuršu pilskalns. Vācu ordenis 13. gadsimta beigās šeit uzcēla pili, lai kontrolētu par Hellweg dēvēto tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Kēnigsbergu (Kaļiņingradu), kas šķērsoja šo apdzīvoto vietu. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Tukums kļuva par vienu no četriem virspilskungu sēdekļiem. Tukuma virspilskunga tiesas apgabalam bija pakļauti sekojoši apriņķi: Jaunpils, Auce, Kandava, Sabile un Talsi.  Hercogs Jēkabs pie Tukuma uzcēla vara ražotni, kuras precīza atrašanās vieta ir zināma, taču šobrīd tur atrodas neliels rūpniecības uzņēmums. Visā hercogistes laikā Tukums tomēr neieguva pilsētas tiesības. Tās tika piešķirtas tikai 1798. gadā, kad hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.

No kādreizējās Vācu ordeņa pils ir saglabājušies tikai divi elementi: viens no torņiem un neliela mūra daļa uz dienvidiem no tirgus laukuma. Lai gan pilsētas centram noteikts aizsargājamā pieminekļa statuss, vairums saglabājušos būvstruktūru pārstāv 19. gadsimta arhitektūru ar atsevišķām 18. un 20. gadsimta būvēm. Pilsētas centrā visvecākā ēka ir luterāņu baznīca, kas ir celta 17. gadsimtā un restaurēta 19. gadsimtā. Iepretī tirgus laukumam atrodas viens no vecākajiem dzīvojamajiem namiem pilsētā. Tas ir celts 18.  gadsimtā, un tur dzīvoja vietējais aptiekārs, kurš bija ieceļojis šeit no Prūsijas.

Valdemārpils / Sassmacken

167. attēls. Valdemārpils luterāņu baznīca Lielajā ielā 2, Valdemārpilī. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Valdemārpils pilsēta (57° 22′ 8.598″ N 22° 35′ 28.025″ E) ir izaugusi no zvejnieku ciemata, kas attīstījās Sasmakas (vācu Sassmacken) muižas teritorijā. Agrākais zināmais ciemata pieminējums avotos datējams ar 1582. gadu. 17. gadsimtā ciemats jau bija izpleties, bet pilsētas tiesības saņēma tikai 19. gadsimta beigās, kad hercogiste jau bija pārstājusi eksistēt.

Kas attiecas uz arhitektūras mantojumu, pilsētā joprojām aplūkojama 1646. gadā celtā luterāņu baznīca, kam piešķirts aizsargājamā pieminekļa statuss. Ir saglabājusies arī kādreizējā sinagoga, kas būvēta 18. gadsimtā. Kopumā ielu ainavā dominē 19. gadsimta stils ar 20. gadsimta pienesumu.

Ventspils / Windau

168. attēls. Ventspils Livonijas ordeņa pils Jāņa ielā 17, Ventspilī. Institute for Heritage Management arhīva foto, 2019.

Pirmie nocietinājumi Ventspilī, kas vēlāk attīstījās par Vācu ordeņa pili (57° 23′ 37.399″ N 21° 33′ 52.945″ E), visticamāk būvēti 1263. gadā (Zarāns 2006, 70). Augšējos stāvus sākts celt 15. gadsimtā. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā pils tika izmantota kā garnizona mītne un  attiecīgi pielāgota šai funkcijai. Līdzās pilij kopš 13. gadsimta pastāvēja apdzīvota vieta, kas izpletās un 1378. gadā saņēma pilsētas tiesības. 1440. gadā pilsētas tirgotāji sāka piedalīties Hanzas savienības aktivitātēs. Salīdzinošās analīzes sagatavošanas gaitā veiktās apsekošanas laikā Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Dr. hist. Armands Vijups minēja, ka 17. gadsimtā smilšu kāpas, pārvietojoties no rietumiem uz austrumiem, lika pamest Ventspils pilsētu. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, konkrēti no 1666. līdz 1795. gadam, Ventspilī rezidēja pilskungs, kurš bija pakļauts Kuldīgas virspilskungam. Ventspilij kā vienai no vissvarīgākajām Kurzemes hercogistes jūras ostām bija stratēģiska nozīme ne tikai hercogistes, bet arī lielvalstu, kuras bija ieinteresētas pārņemt Kurzemi savā varā, skatījumā. Rezultātā 1658./59. gadā pilsētu ieņēma un izlaupīja gan Zviedrija, gan Polija un Ziemeļu kara laikā 1701. gadā vēlreiz Zviedrija. Līdzīgi kā visas Kurzemes pilsētas arī Ventspils cieta no mēra uzliesmojuma 1710. gadā.

Ventspils nozīmi diktē tās gandrīz cauru gadu neaizsalstošā osta. Tā kā Ventspils atrodas arī Ventas upes grīvā, tā kalpoja kā tāltirdzniecības osta Kuldīgas pilsētai, kura savukārt bija nozīmīgs punkts preču pārkraušanai no sauszemes uz jūras transporta līdzekļiem. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā, kad šeit tika ierīkota kokzāģētava un kuģu būves uzņēmums, Ventspils piedzīvoja izaugsmi un pārticību. Pilsētā kopumā tika uzbūvēti 44 karakuģi un 75 tirdzniecības kuģi, no kuriem daži tika pārdoti Francijai un Anglijai (Berķis 1969, 64). Ventspils kalpoja arī kā osta, caur kuru hercogiste īstenoja jūras tirdzniecību ar Rietumeiropas lielvarām un to kolonijām, kā arī ar savām aizjūras kolonijām Tobago un Gambijā. Taču 18. gadsimta gaitā osta panīka un tirdzniecības operāciju apjoms saruka.

Šodien Ventspils ir viena no retajām pilsētām, kur pilnībā, lai gan pārveidotā veidolā, ir saglabājusies Vācu ordeņa pils. Visvecākā ēka Ventspilī celta 17. gadsimtā un atrodas tirgus laukumā. Ventspils apmeklējuma laikā apsekošanas komandai tika izrādīti vairāki citi dzīvojamie nami, kas pārsvarā datējami ar 18. gadsimtu un joprojām glabā vērtīgas arhitektoniskās detaļas no tā laika. Līdzīgi kā Liepāja Ventspils bija ostas pilsēta, kurai bija nepieciešamas īpašas noliktavu telpas tirdzniecības vajadzībām. Diemžēl saglabājušās tikai divas noliktavu ēkas. Vecākā koka būve, iespējams, celta 18. gadsimtā, taču ir pamatīgi pārveidota, piemērojot to mūsdienu izklaides iestādes vajadzībām. Otrā noliktavas ēka atrodas promenādē un ir celta no ķieģeļiem 19. gadsimtā. Izskatās, ka nav saglabājusies neviena no vēsturiskajām baznīcām. Sv. Nikolaja luterāņu baznīcas būve tika uzsākta vēl 18. gadsimtā, taču tika pabeigta jau 19. gadsimtā, kā to apspirināja Dr. hist. Armands Vijups.

17. gadsimta nogalē Zviedrijas spiegi veica Kurzemes-Zemgales hercogistes mērīšanu, lai izveidotu kartes, kas varētu palīdzēt turpmāk veikt militārus iebrukumus šajā reģionā. Lai gan Ventspils karte nesniedza daudz detaļu par pašu pilsētu, tajā kā divi atsevišķi objekti ārpus pilsētas robežām bija iezīmēta kuģu būvētava un kuģu remonta rūpnīca. Šodien vietējie joprojām zina abu uzņēmumu atrašanās vietu, lai gan gadsimtu gaitā par tiem saglabājies maz liecību. Vēsturiskā kuģu būvētavas vieta ir iekļauta mūsdienu ostas teritorijā. Kuģu remonta rūpnīca atradās augšup gar upi, un attiecīgajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.

Starpposma secinājums: Kurzemes-Zemgales hercogistes pilsētas

17 pilsētu, kurām bija kāda loma hercogistes laikā, apskats atklāja, ka to spēja fiziski demonstrēt Kurzemes-Zemgales hercogistes nozīmi ievērojami atšķiras.

Jaunjelgavas, Sēlpils un Skrundas pilsētās ar hercogistes laiku datējamās vēsturiskās urbānās struktūras apjoms svārstās no jebkāda liecību trūkuma līdz tikai vienai baznīcai. Aizputes stiprā puse ir gan vizuāli redzamas Vācu ordeņa pils drupas, gan hercogistes laikā tajās veiktie atjaunošanas darbi, taču citādi šajā pilsētā konstatējams maz struktūru, kam piemistu ierosinātā īpašas nozīmes universālā vērtība. Durbē, Grobiņā un Sabilē attiecīgās liecības aprobežojas ar pilsdrupām un ar luterāņu baznīcu katrā no šīm pilsētām. Tukumā līdzās pilij un luterāņu baznīcai kā atsevišķiem elementiem konstatējama viena 18. gadsimta dzīvojamā ēka. Talsi savukārt šķita interesanti ar savu blīvo pilsētvides struktūru. Taču dziļākas analīzes gaitā atklājās, ka, neskaitot dažādas kulta celtnes, esošie nami ir celti pēc 1795. gada. Līdzīgs secinājums tika izdarīts arī Jēkabpilī un Valdemārpilī, kur vienīgās celtnes, kās pārstāv hercogistes laikmetu, ir vairāki dažādu ticību dievnami, bet vecākās dzīvojamās ēkas datējamas ar 19. gadsimtu. Saldū arī ielas ainava pārstāv 19. gadsimtu un no Kurzemes hercogistes laikmeta saglabājusies viena baznīca.

Daudzviet konstatētais pieticīgais 16.–18. gadsimta arhitektūras liecību klāsts, kā arī autentiskuma un integritātes trūkums ir rezultāts kara postījumiem un ugunsgrēkiem, kā arī nepietiekamiem centieniem šādas liecības saglabāt. Kara sekas ir īpaši labi pamanāmas Jelgavā, kur atrodamā pils ir 20. gadsimta rekonstrukcija, kurā turklāt trūkst arī oriģinālā interjera. Līdzīgi kā citās pilsētās Jelgavā atrodamas vairākas 17. gadsimta kulta celtnes, taču pēc 1944. gadā pilsētai nodarītajiem postījumiem arī tās nācās rekonstruēt. Liepājā aplūkojamas dažādas dzīvojamās, kā arī tirdzniecības un kulta celtnes, kas būvētas hercogistes laikā, taču tās diemžēl cieš no modifikācijām un tām trūkst autentiskuma. Arī Bauskā liela daļa vēsturiskās struktūras ir vēlāk tikusi pārveidota. Autentisks no hercogistes laikmeta saglabājies ir tikai Svētā Gara baznīcas bagātīgais interjers, kā arī aptuveni 15 dzīvojamie nami. Autentiskuma ziņā pozitīvi jāatzīmē Kandava. Tās ielu ainava ir neskarta un labi saglabājusies. Taču blīva arhitektūras liecību klātbūtne aprobežojas ar dažām ielām, tādējādi tā nav salīdzināma ar Kuldīgā atrodamo plašo liecību klāstu par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Vairāki interesanti elementi rodami arī Ventspilī. Pilsētā atrodas hercogistes teritorijā vienīgā pilnībā saglabājusies Vācu ordeņa pils, kā arī dzīvojamie nami un noliktavu ēkas, kas pārstāv hercogistes tirdzniecības aktivitātes. Taču līdzīgi kā citās iepriekš aprakstītajās vietās lielākā daļa šo ēku pieredzējušas būtiskus pārveidojumus un tādējādi neatbilst UNESCO noteiktajiem autentiskuma standartiem.

Noslēgumā jāsecina, ka pilsētu apskats atklāja, ka attiecīgā laika vēsturiskā urbānā struktūra ir atrodama visā Latvijas teritorijā, taču ārpus Kuldīgas nekur citur šiem materiāliem nepiemīt pietiekams autentiskums un integritāte, lai tie varētu sniegt visaptverošu vēstījumu par hercogistes laikmetu.

Papildu objekti salīdzinājumam

Lai gan šīs nominācijas centrā ir Kurzemes-Zemgales hercogistes urbānā attīstība, salīdzinājumam tika apskatītas arī vairākas citu objektu kategorijas. Konkrēti tika analizētas baznīcas, kapsētas, agrīnās industriālās attīstības objekti, muižas, pilis un kuršu ciemi, kurus caurvij Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsture.

Baznīcas un kapsētas 

Tā kā Kurzemes-Zemgales hercogiste izveidojās 1560. gadā, tā pieredzēja protestantisma pieņemšanos spēkā. Faktiski kristietības iekšējo konfliktu – t.i., konfliktu starp katoļu baznīcu un dažādajām protestantu kustībām – politisko dimensiju var uzlūkot kā vienu no hercogistes attīstību ietekmējošiem faktoriem. Lai gan Polija-Lietuva, kam hercogiste bija pakļauta kā vasaļvalsts, bija spēcīgs katoļu baznīcas sabiedrotais, Kurzemes-Zemgales hercogiste bija pārsvarā luterāniska. Luterticības dominējošais stāvoklis bija pat iesakņots hercogistes konstitucionālajā dokumentā Pacta Subiectionis, ar kuru hercogiem un viņu padotajiem tika dotas tiesības brīvi praktizēt reliģiju saskaņā ar Confessio Augustana (Hübner 1993, 31).

16. gadsimtā daudzās lielākajās apdzīvotajās vietās un dažās pilsētās bija koka baznīcas. Vairumu no tām 17. gadsimta gaitā nomainīja mūra baznīcas, daudzas no kurām ir aplūkojamas vēl šodien, lai gan tās 18. gadsimtā un jo sevišķi 19. gadsimtā tika regulāri restaurētas, kā arī paplašinātas. Tā kā šie pārveidojumi daudzas baznīcas ievērojami izmainīja un likvidēja hercogistes laika būvslāni, tikai nedaudzās no tām saglabājušās 16.–18. gadsimta mantojuma vērtības. Pēc vietējo speciālistu ieteikuma apskatā iekļautās baznīcas un kapsētas ir apspriešanas vērtas kā potenciālas Pasaules mantojuma nominācijas vērtības, jo tās daļēji ir saglabājušas aktuālus Kurzemes amatniecības aspektus. Tomēr baznīcas labā saglabātības stāvoklī sastopamas visā valstī un autentiskas liecības par tipisku amatniecību ir atrodamas Kuldīgas kulta celtnēs. Tas mazina nepieciešamību pieteikumā iekļaut ārpus Kuldīgas minētos papildu objektus, jo tie nepievieno tādu papildu vērtību, kādu nespētu sniegt Kuldīgas baznīcas. Tādi elementi kā akmens epitāfija Nurmuižas baznīcā, Kuldīgas pilsoņa Kornēlija Rāneusa darinātās ērģeles Ugāles baznīcā, kā arī 16. gadsimta biktskrēsls Zlēku baznīcā pārstāv Kurzemes-Zemgales hercogisti; tomēr tie nav vienīgie elementi autentisku 16.–18. gadsimta interjera dizaina atribūtu pārstāvēšanai, jo līdzīgu potenciālu uzrāda arī 2.a nodaļā minētās Kuldīgas baznīcas. Kuldīgas baznīcām, t.i., Sv. Katrīnas luterāņu baznīcai un Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīcai piemīt visi nepieciešamie elementi, lai tās spētu liecināt par kulta celtņu evolūcijas aspektu hercogistes laikā, kā arī par Kurzemes amatniecības izpausmēm to interjera iekārtojumā.

Agrīnās rūpnieciskās attīstības objekti

Kurzemes-Zemgales hercogistes laiks bija ārkārtīgi būtisks periods pārsvarā agrārā reģiona attīstībā, jo hercogi – īpaši hercogs Jēkabs Ketlers – uzsāka agrīnās industriālās attīstības procesu, kas savukārt balstījās viņu merkantilajā politikā. Hercogi veicināja pilsētu izaugsmi un labklājību, uzsāka arī minerālresursu izmantošanu. Rezultātā tika būvētas vairākas agrīnās rūpnieciskās ražotnes minerālresursu, piemēram, vara vai vietējās dzelzsrūdas, pārstrādei, kā arī naglu, lielgabalu un lauksaimniecības darbarīku ražošanai. Rūpnieciskās attīstības aspekts ir īpaši interesants, jo tā ir viena no pārliecinošākajām liecībām par hercogistes iesaisti starptautiskos kontaktos. Tā kā reģionā līdz 17. gadsimtam nebija nekādu dzelzs ražošanas tradīciju, gan zināšanas, gan iemaņas bija jāiegūst, tieši iesaistot svešzemju speciālistus (Jakovļeva et al. 2019, 102).

Ņemot vērā rūpnieciskās darbības ietekmi uz hercogistes pilsētu attīstību un to, ka Kuldīga pati šo aspektu pārstāvēt nevar, ir intriģējoši pievienot nominācijai kādu ārpus Kuldīgas esošo komponenti, kas liecina par Kurzemes hercogistes agrīno industriālo attīstību. Balstoties uz Dr. hist. Mārītes Jakovļevas – atzītas speciālistes hercogistes laikmeta rūpnieciskā mantojuma jomā – ieteikumu, salīdzinošās analīzes kontekstā aktuālas bija tikai Ēdas un Vecmuiža. Lai gan Ēdas ir viens no vislabāk saglabātajiem rūpnieciskajiem objektiem Latvijā, tā saglabātības pakāpe neatbilst UNESCO Pasaules mantojuma vietām izvirzītajiem autentiskuma un integritātes standartiem, un tāpēc šis objekts nevar tikt tālāk apsvērts. Attiecībā uz Vecmuižu 2019. gada arheoloģisko izrakumu atskaites autori ieteica veikt papildu izpēti, lai pilnībā aptvertu taustāmo liecību un esošo rakstisko avotu sniegtās informācijas savstarpējo savietojamību. Kopumā jāatzīmē, ka Kurzemes hercogistes agrīnās rūpnieciskās attīstības izpēte atrodas tikai sākumposmā un būs nepieciešams vēl liels izpētes darbs, lai pieņemtu lēmumu par tās objektu atbilstību iekļaušanai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Muižas un pilis

Muižas un pilis pārstāv īpašu Kurzemes muižniecības lauku dzīves aspektu. Visā valstī atrodamas dažādas muižas, taču autentiskuma ziņā izceļas Nurmuiža. Taču šobrīd ierosinātās nominācijas uzmanības centrā ir urbānās liecības par hercogisti, tāpēc nav paredzams, ka šīs muižas iekļaušana stiprinātu esošo naratīvu. Visapmeklētākā mantojuma vieta valstī – Rundāles pils – 20. gadsimtā ir piedzīvojusi ievērojamus postījumus, kā rezultātā pils ir daļēji rekonstruēta.

Kuršu ciemi Turlavas apkaimē

Kuršu ciemi bija ievērības cienīgs izņēmums Kurzemes-Zemgales hercogistes lauku dzīvē. Vairums latviešu zemnieku – kuri laukos veidoja lielāko daļu darbaspēka un dzīvoja viensētās – kalpoja hercoga vai vācu muižnieku muižās, bet kuršu ķoniņciemos mitinājās brīvnieki, kuri tika atzīti par kuršu ķoniņu pēctečiem un bija atbrīvoti no nodevām un citām saistībām. Jau Vācu ordeņa valdīšanas laikā 1318.–1333. gadā viņiem tika piešķirtas ievērojamas īpašumtiesības un citas privilēģijas (Lexikon Baltische Ortsnamen  II, 171–2), kuras atzina arī Kurzemes-Zemgales hercogi. Šādu ciemu bija astoņi, no kuriem katrs sastāvēja no četrām –piecām viensētām. Kuršu ķoniņciemi un baznīca to centrā sniedz interesantu ieskatu kuršu ķoniņu neparastajā dzīves telpā. Ķoniņciems, Kalējciems un  Ziemeļciems  katrs sastāv no ne vairāk kā trim koka vai mūra sētām. Diemžēl konkrētajās vietās pieejamās taustāmās liecības atrodas ārpus nominācijai aktuālā laika ietvara, jo tās pārsvarā datējamas ar 19. gadsimtu. Ar hercogistes laikiem saistāma vienīgi Lipaiķu baznīca. Taču tās mantojuma vērtība ir tieši saistīta ar apkārtējiem ciematiem un, aplūkota ārpus sava reģionālā konteksta, tā zaudē savu nozīmīgumu.

Salīdzinošās analīzes rezultātu kopsavilkums

2019. gadā veiktā atribūtu kartēšana apliecināja, ka Kuldīgā (Goldingen) atrodams bagātīgs arhitektūras atribūtu klāsts, kas sniedz liecību par Kurzemes-Zemgales hercogistes unikālo lomu starptautiskajās (tirdznieciskajās) attiecībās un kultūras kontaktos laikā no 16. līdz 18. gadsimtam. Lai gan hercogiste bija Polijas-Lietuvas Ūnijas vasaļvalsts, tai izdevās iegūt salīdzinoši plašu politisko neatkarību, darboties ar daudz lielāku suverenitātes pakāpi kā citām reģiona varām un nodibināt diplomātiskās un tirdznieciskās attiecības ar daudzām ietekmīgām Eiropas valstīm un Krieviju. Turklāt, atrodoties starp savstarpēji naidīgām lielvarām – Zviedriju, Poliju-Lietuvu un Krieviju – tā izcēlās ar savu politisko neitralitāti un savam laikam agri piekoptu liberālu politiku, kalpojot kā buferis, vidutājs un patvērums.

Starptautiskajā mērogā vienīgā hercogiste, kas savas politiskās un ekonomiskās neatkarības pakāpē, kā arī starptautiskās ietekmes ziņā var tikt salīdzināta ar Kurzemes-Zemgales hercogisti, ir Prūsijas hercogiste, kuras unikalitāte ir tikusi daudzkārt atzīta, iekļaujot tās arhitektūras liecības Pasaules mantojuma sarakstā. Muzeju sala Berlīnē, Potsdamas un Berlīnes pilis un parki, kā arī Augustusburgas un Falkenlustas pilis Brīlē – tās visas vēsta par Prūsijas dižajiem sasniegumiem gan arhitektūras, gan zinātnes un intelektuālajā jomā.

Tomēr tirdzniecisko attiecību, diplomātijas un koloniālo aktivitāšu ziņā Kurzeme bija tālu priekšā Prūsijai. Arī Kurzemes hercogu piekoptā reliģiskās un etniskās tolerances politika, kā arī ekonomiskā un politiskā neitralitāte pret savstarpēji naidīgām lielvarām apsteidza savu laiku. Tomēr Kurzemes-Zemgales hercogiste un fiziskās liecības par to šobrīd nav saņēmušas atzinību Pasaules mantojuma sarakstā. Lai gan kādreizējā Kurzemes kolonija Gambijā ir iekļauta sarakstā kā daļa no Pasaules mantojuma vietas Kuntas Kinteha sala un ar to saistītie objekti, tās  īpašas nozīmes universālā vērtība neizriet no tās lomas saistībā ar Kurzemes hercogisti. Ne Gambija, ne hercogistes otra kādreizējā koloniālā teritorija Tobago, abām pārstāvot tā laika nosodāmās imperiālās aktivitātes, pašas par sevi nespētu vispusīgi pārstāvēt liecību par Kurzemes hercogisti. Tādējādi vienīgi mūsdienu Latvijas teritorija var liecināt par šo apbrīnojamo periodu, kam ir nozīme globālajā vēsturē, kas savukārt izvirzīja nepieciešamību pēc salīdzinošās analīzes galvenokārt valsts mērogā.

Tādējādi tika atlasītas un novērtētas Latvijas pilsētas, kurām bija politiskā, administratīvā vai ekonomiskā nozīme Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā. Rezultātā atklājās, ka kopumā ļoti maza daļa no attiecīgā perioda vēsturiskās urbānās struktūras ir pārdzīvojusi karus, kas gadsimtu gaitā plosījās Kurzemes teritorijā. Sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ, kalpojot kā buferzona starp savstarpēji naidīgām lielvarām, Kurzeme kļuva par karalauku daudzos karos, piemēram, Polijas-Zviedrijas karā (1655–1660) un Lielajā ziemeļu karā (1700–1721). Visbeidzot Otrais pasaules karš iznīcināja lielāko daļu no tā, kas vēl bija saglabājies, kad 1944. gadā Jelgavas rajonā uz trim mēnešiem atradās frontes līnija starp vācu un padomju spēkiem. Dažādu karu atstātās pēdas līdzās citiem konfliktiem un laupīšanām ārkārtīgi stipri samazina vairuma Latvijas pilsētu konkurētspēju autentiski atklāt hercogistes īpašas nozīmes universālo vērtību. Diemžēl vēsturiski nozīmīgām pilsētām, tādām kā Jelgava, Liepāja vai Ventspils, autentiskuma vai integritātes trūkuma dēļ vairs nepiemīt potenciāls sniegt pabeigtu vēstījumu par urbāno attīstību Kurzemes-Zemgales hercogistē.

Valstī kopumā visizcilākās saglabātās liecības no 16.–18. gadsimta ir attiecīgās baznīcas, no kurām daudzas tomēr šajā laikā ir piedzīvojušas pārmaiņas. Kas attiecas uz pilīm, tostarp Ventspili, Bausku un Aizputi, tas, kas no tām ir saglabājies, ir ļoti stipri pārveidots vai guļ drupās. Kurzemes hercogistē izmantotās nocietinātās pilis bija cēlis Vācu ordenis, tāpēc tās nepārstāv oriģinālu hercogistes laikmeta arhitektūru, taču 18. gadsimtā pēc hercoga pavēles tika celtas vairākas pilis. Diemžēl izdegusī Jelgavas pils 20. gadsimta 50. gados bija pilnībā jārekonstruē. Vislabāk saglabājusies liecība par hercoga pilīm – Rundāles pils – piedzīvoja pārveidojumus hercoga Ernsta Johana Bīrona trimdas laikā 18. gadsimta vidū un diemžēl cieta arī Pirmajā pasaules karā. Līdzās Kuldīgai ir vēl dažas citas – pārsvarā mazākas – pilsētas, kurās joprojām saglabājušās hercogistes perioda autentiskās urbānās struktūras. Ostas pilsētās Liepājā un Ventspilī ir saglabājušās atsevišķas tirdzniecības un noliktavu ēkas,  kaut dažām no tām  vēlāka laika pārveidojumu un pilsētattīstības dēļ trūkst autentiskuma. Tādās pilsētās kā Bauska, Jelgava, Liepāja, Kandava, Talsi un Ventspils ir atrodamas dzīvojamo ēku paliekas; vislabāk saglabājušās tās ir Bauskā, kur 2012./ 2013. gadā veiktā namu apsekošana uzrādīja, ka šeit joprojām ir 23 hercogistes laika būves un 15 no tām ir vairāk vai mazāk autentiskas. Lai gan šis skaitlis ir daudz lielāks nekā citās pilsētās, tas tomēr nav salīdzināms ar Kuldīgā atrodamo struktūras blīvumu.

Līdzās vēsturiski nozīmīgām pilsētām tika apsekotas arī vairākas vietas, ko speciālisti uzskatīja par attiecināmām uz šo pētījumu. Šajā kontekstā atklājās, ka ārpus hercogistes laikmeta galvenajiem urbānajiem centriem patiešām ir atrodamas dažādas baznīcas, rūpniecības objekti un ciemi, kas liecina par attiecīgā perioda sasniegumiem. Tomēr to mērogs ir salīdzinoši mazs un neviens no šiem objektiem netika atzīts par spējīgu pats par sevi pārstāvēt hercogisti.

Noslēgumā jāsecina, ka salīdzinošā analīze parāda, ka Kuldīga izceļas ne tik daudz ar to, ka tā būtu bijusi vēsturiski nozīmīgāka nekā citas Kurzemes pilsētas, bet gan ar savu izcilo saglabātības un pilnīguma pakāpi, atspoguļojot laiku, kad nelielā Kurzemes-Zemgales hercogiste piedalījās starptautiskajā tirdzniecībā līdzās visspēcīgākajām Eiropas valstīm. Kuldīga ir pēdējais un vienīgais Kurzemes hercogistes valdnieku administratīvais centrs un rezidence, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām, un tādējādi var sniegt liecību par attiecīgo laikmetu tā, kā to nespēj neviena cita pilsēta. Ņemot vērā intensīvo kara vēsturi, ko piedzīvojusi attiecīgā teritorija, ir pārsteidzoši, ka pilsētai ir izdevies saglabāt tik ievērojamu savas vēsturiskās pilsētvides struktūras apjomu. Autentiskuma un integritātes ziņā Kuldīgai visa reģionā nav konkurentu. Tādējādi Kuldīga (Goldingen) tika atzīta par vienīgo vietu, kas spēj izteikt ierosināto īpašas nozīmes universālo vērtību kā liecība par Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturisko periodu.

3.3          Ierosinātās īpašas nozīmes universālās vērtības pamatojums

Īss kopsavilkums

Kuldīgas pilsēta atrodas Latvijas rietumu daļā Kurzemes reģiona centrā pie Ventas upes un mazākās Alekšupītes sateces, aptuveni 150 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Kuldīgas vēsturiskais centrs ir sevišķi  labi saglabājies un kalpo kā pārliecinošs atgādinājums par Kurzemes-Zemgales hercogistes izaugsmes un tirdzniecības laikmetu 16., 17. un 18. gadsimtā, kad pilsēta bija pazīstama ar Goldingenas vārdu. Kad 1561. gadā Gothards Ketlers nodibināja hercogisti, Kuldīga bija viņa galvenā rezidence un Kurzemes administratīvais centrs. Kuldīga saglabāja nozīmīgu lomu hercogistes pārvaldē, kura laikā no 1561. līdz 1795. gadam aptvēra ievērojamu Baltijas daļu.

Kuldīgas vēsturiskā centra ielu ainavā joprojām ir skaidri pamanāmas tās 16.–18. gadsimta pilsētvides un arhitektoniskās attīstības iezīmes. Kombinācija, kurā apvienojas labi saglabājies pilsētplānojums, autentiskas ēku struktūras un fasādes, oriģinālie materiāli un ainavas elementi, kas joprojām ilustrē Kuldīgas vēsturisko pilsētainavu, veido ar Kurzemes-Zemgales hercogisti tieši saistīto taustāmo atribūtu blīvumu. Kuldīgas īpašas nozīmes universālo vērtību izsaka šīs pilsētas spēja sniegt vispilnīgāko pilsētvides un arhitektonisko liecību par Kurzemes-Zemgales hercogisti, kura, neskatoties uz savu nelielo teritoriju un problēmas raisošo atrašanos starp Eiropas lielvalstīm – Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju –, 17. gadsimtā attīstījās par jūras lielvaru un izveidoja starptautisku tirdzniecības tīklu, kas sniedzās no Eiropas līdz Āfrikas rietumu piekrastei un Amerikai.

Būtiskākās liecības par hercogisti var iedalīt četrās galvenajās kategorijās: (i) pilsētplānojums un ielu ainava, kas atspoguļo attiecīgajā laikā valdošās telpiskās attiecības starp pilsēttelpas aspektiem, (ii) dzīvojamo, sabiedrisko un kulta celtņu arhitektoniskie elementi, kas ilustrē 17. un 18. gadsimta arhitektūras un pilsētainavas reģionālo attīstību un saturu, (iii) īpašo amatniecības prasmju izpausme, kas ir tikušas nodotas no paaudzes paaudzē un joprojām tiek izmantotas mūsdienās veiktajos Kuldīgas konservācijas darbos, un (iv) ainavas elementi, kas pilnībā saglabā vēsturisko pilsētainavu un joprojām veicina vietējo iedzīvotāju pašidentificēšanos ar nominēto mantojuma vietu.

Kritēriju pamatojums

Kritērijs (iii)  sniegt unikālu vai vismaz izcilu liecību par kultūras tradīciju vai civilizāciju, kas pastāv joprojām vai ir izzudusi

Kuldīga / Goldingena Kurzemē sniedz unikālu liecību par Kurzemes-Zemgales hercogisti tās attīstības, starptautiskās tirdzniecības un kultūras apmaiņas laikmetā gan kā pirmā tās hercoga rezidence, gan svarīgs pārvaldes centrs. Kuldīgas (Goldingen) vecpilsēta ir vislabāk saglabājusies un pēdējā atlikusī urbānā liecība ar Kurzemes-Zemgales hercogistes laika ielu un zemesgabalu izvietojumu un ievērojamu tā laika arhitektoniskās struktūras un infrastruktūras fizisko pārpalikumu. Kā viens no mazākajiem valstiskajiem veidojumiem Eiropā, kas piedalījās dominējošo politisko spēku kopīgajās ekonomiskajās aktivitātēs, Kurzeme un tās ievērojamais urbānais centrs Kuldīga ir pārliecinošs atgādinājums par laikā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimtam notikušo tirdzniecības apmaiņu Baltijā un plašākā telpā.

Kuldīgas vēsturiskais centrs sniedz uzskatāmu liecību par dzīvi nelielā valstiņā, kas apliecināja sevi uz tā laika starptautiskās skatuves starp daudz lielākiem spēkiem. Saglabājusi lielu daļu savas pirms 19. gadsimta celtās arhitektoniskās struktūras un lielāko daļu 17. un 18. gadsimta urbāno un ainavas elementu, Kuldīga ir vislabākā saglabājusies urbānā liecība par Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku. Ņemot vērā šo īpašo lomu, Kuldīga sniedz arī spilgtu liecību par Kurzemes tirdzniecības un amatniecības kontaktiem, starpkultūru sakariem un materiālajām, kā arī nemateriālajām kultūras mantojuma tradīcijām. Tā sniedz taustāmu liecību par ilglaicīgo ietekmi, ko atstājusi reģiona arhitektoniskās un amatniecības valodas attīstība starptautisko kontaktu ietekmē. Hercogistes laikā attīstītās amatniecības prasmes ir saskatāmas funkcionālajās un dekoratīvajās būvdetaļās, kas redzamas visā pilsētā, un vietējie iedzīvotāji šīs prasmes atzīst, izmanto un augstu vērtē arī mūsdienās. Kuldīga ir pēdējā saglabājusies urbānā liecība par telpu, kas attīstījās Kurzemes- Zemgales hercogistes politisko un tirdzniecisko aktivitāšu ietvarā, kas vairāk kā divu gadsimtu garumā veidoja šo reģionu. Tā ir vienīgā urbānā liecība, kas spēj ilustrēt šī īpašā laikaposma naratīvu un saglabāt tā nozīmīgumu turpmākajām paaudzēm.

Integritātes apliecinājums

Mantojuma vietas Kuldīga / Goldingena Kurzemē robežās atrodas visi nepieciešamie elementi, lai tas spētu sniegt vēstījumu par urbāno ekspansiju, kas notika Kurzemes-Zemgales hercogistes iemiesotās izcilās politiskās attīstības fāzes Baltijas valstīs ietvaros. Kuldīgas vecpilsēta integrē viduslaiku pils kalna plakumu un viduslaiku ciematu Kalnamiestu plašākā urbānajā struktūrā, kas tika radīta ietekmīgajā hercogistes laikā no 16. līdz 18. gadsimtam, un vēlāk 19. un 20. gadsimtā tika paplašināta galvenokārt ārpus vēsturiskā centra robežām. Nominētā teritorija aptver pirms 19. gadsimta notikušo pilsētas urbāno ekspansiju un tās nozīmīgo vides fonu. Mantojuma vieta ir pārsvarā saglabājusies tādā stāvoklī, kādā tā bija 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta sākumā, un tādējādi tā ietver pilnīgu, līdz mūsdienām saglabātu vēsturisko liecību par Kurzemi, kas īpaši labi uztverama neizmainītajā pilsētplānojumā, urbāno apjomu kompozīcijā, arhitektoniskajās liecībās un plašākā ainavā.

Lai gan 17. gadsimtā atsevišķas Kuldīgas daļas vairākas reizes izpostīja lieli ugunsgrēki, dzīvojamie nami tika uzbūvēti no jauna, un lielākā daļa pilsētas saglabājušās arhitektūras, kas turpina sniegt liecību par Kuldīgas kā ievērojama Kurzemes-Zemgales hercogistes apdzīvotā centra lomu, radās tieši šajos auglīgajos laika posmos. Vēlāk namiem tiekot pamestiem pēc Lielā mēra, kā arī nelielu ugunsgrēku un plūdu rezultātā 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimtā radās nepieciešamība būvēt atsevišķas ēkas, kas saglabā agrāko celtņu formu, apjomu, stilu un dekoratīvās formas. Atšķirībā no lielākās daļas citu Kurzemes pilsētu, lielajos 20. gadsimta karos Kuldīga palika lielā mērā neskarta un mūsdienu urbānā attīstība tika īstenota tālu prom no tās vēsturiskā centra, nodrošinot pilsētas ainavas integritāti un autentiskumu.

Pateicoties stingrai tiesiskai vēsturiskā centra aizsardzībai, kā arī labi pārvaldītai urbānās konservācijas zonai, mantojuma vieta ir lielā mērā pasargāta no draudiem, kas nākotnē varētu negatīvi ietekmēt vecpilsētu.

Autentiskuma apliecinājums mantojuma vietām, kas nominētas atbilstoši (i) un (vi) kritērijiem

Kuldīgas urbānais un arhitektoniskais mantojums ir labi saglabāts gan izmantoto materiālu un dizaina, gan arī daudzviet amatnieku darba aspektā. Tas ilustrē nepārtrauktību funkcijas un pielietojuma ziņā, būvēm kalpojot vietējai kopienai kā dzīvojamiem namiem, saimniecības ēkām un kulta celtnēm. Turklāt vecpilsēta ir saglabājusi savu autentiskumu fona un izvietojuma ziņā, paturot ne tikai savu pilsētplānojumu un apjomu, bet arī vidi plašākas pilsētainavas aspektā, īpaši raugoties no Ventas upes pretējā krasta. Autentisko atmosfēru vēsturiskajā centrā veicina arī apgaismojuma koncepcija un satiksmes regulējums.

Kuldīgas iedzīvotāji ir zinoši un lepni par Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturi un mantojumu un vēlas to nodot nākamajām paaudzēm. Viņi aktīvi turpina piekopt individuālās amatniecības tradīcijas, kuru saknes meklējamas hercogistes laikos, un iesaistās gan pilsētas arhitektoniskā mantojuma, gan tās nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, tostarp tiecoties panākt Kuldīgas mantojuma starptautisku atzīšanu dažādos līmeņos.

Pateicoties kopš 1969. gada konsekventi īstenotai valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijas aizsardzībai un stingrai pārvaldībai, kas tiek īstenota programmatiskā pieejā pilsētvides atjaunošanai un, veicot praktiskus ikdienas uzturēšanas darbus, pilsēta ir saglabājusi savu sākotnējo struktūru, kas lielā mērā palikusi vēsturisko krīžu neskarta. 2010. gadā oficiāli dibinātais Kuldīgas Restaurācijas centrs sniedz būtisku atbalstu sabiedrībai vēsturisku ēku saglabāšanā un kalpo kā Kurzemes-Zemgales hercogistes būvtradīciju turpināšanas vēstnieks. Kuldīgai 2008. gadā piešķirtā Eiropas Mantojuma zīme ir īpaša atzinība Kuldīgas vecpilsētas  un tās plašākās vides autentiskuma augstākajiem standartiem, tādējādi apstiprinot, ka Kuldīga saglabā autentiskumu augstākajā līmenī.

Aizsardzības un pārvaldības prasības

Mantojuma vietas Kuldīga / Goldingena Kurzemē pārvaldīšana ir Kuldīgas pašvaldības kompetencē. Pārvaldības komanda sastāv no dažādu jomu speciālistiem, kuru vidū ir arhitekti, pilsētplānotāji, restaurācijas jomas eksperti un novada muzeja pārstāvji. Pasaules mantojuma vietas pārvaldīšanu ikdienā nosaka Pārvaldības plāns, kas tika izstrādāts 2020. gadā, balstoties rezultātos, kas tika gūti sadarbībā ar vietējā un valsts līmeņa iesaistītām pusēm – iedzīvotājiem, arhitektiem, pašvaldības speciālistiem, kā arī pārstāvjiem no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, Kultūras ministrijas un Ārlietu ministrijas.

Nominētā mantojuma vieta 1969. gadā tika pirmo reizi atzīta valsts līmenī, un saskaņā ar valsts likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” tai kā kultūras piemineklim tika piešķirta aizsardzība augstākajā valsts līmenī. Ventas ielejas un tās ainavas elementi tiek aizsargāti kopš 1957. gada, un 2004. gadā ielejas teritorija tika atzīta par daļu no NATURA 2000 tīkla, kurā iekļautas Eiropas nozīmes ainavas. Vietējā līmenī daudzos plānošanas dokumentos, piemēram, vietējās teritorijas attīstības plānā, iekļauti stingri tiesiskie mehānismi, kas aizsargā pilsētvides mantojuma status quo, un aizliegtas kaitējošās ekonomiskās aktivitātes, kas varētu mazināt mantojuma vietas vērtību. Spēkā esošā tiesiskā aizsardzība ir pierādījusi sevi kā efektīvu.

Arhitektūras mantojuma saglabāšanas jomā nozīmīgs pašvaldības partneris ir Kuldīgas Restaurācijas centrs. Centra vadītāja un tur strādājošie restaurācijas speciālisti darbojas kā kontaktpersonas visām ieinteresētajām pusēm, un pie viņiem var tieši vērsties gan pašvaldība, gan arhitekti, gan iedzīvotāji. Centra ekspertu zināšanas un sadarbība ar citiem speciālistiem ir vērtīga priekšrocība īpašas nozīmes universālo vērtību apliecinošo objektu aizsardzībā un pārvaldē.

Pateicoties efektīvai tiesiskajai aizsardzībai un atbildīgai pārvaldības sistēmai, šobrīd nominētajai mantojuma vietai nav ievērojamu apdraudējumu. Tomēr 2020. gadā tika veikta risku analīze un apdraudējuma izvērtējums, lai apzinātu potenciālos apdraudējumus un izstrādātu rīcības stratēģiju to novēršanai. Tā kā mantojuma vieta ietver pilsētas centru, kas var saskarties ar pilsētattīstības spiedienu, viena no pārvaldības prioritātēm ir stratēģijas izstrāde, kas novērstu jebkādu negatīvu ietekmi, ko var atstāt šāda attīstība. Ir būtiski arī radīt apziņu par apdraudējumiem, ko varētu atnest potenciālas negatīvas izmaiņas administratīvās teritorijas pārvaldes struktūrās.