Salīdzinošā analīze
Kuldīga tiek nominēta iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā kā viens no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem urbānajiem centriem, kas pārstāv ievērojumu vēsturisku Baltijas reģionā pastāvējušu impēriju – Kurzemes-Zemgales hercogisti (1561– 1795). Hercogistes laikā pilsēta bija nozīmīgs urbānais centrs, un tajā atradās galvenās pārvaldes institūcijas, kā arī ekonomiskie un agrīnie industriālie objekti. Lai sniegtu detalizētu izpratni par visiem pilsētas komponentiem Kuldīgā, kas ir radušies Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā vai arī pildījuši nozīmīgu funkciju hercogistes administratīvajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, 2019. gada vasarā tika veikta attiecīgo atribūtu kartēšana. Vēsturiskās apbūves struktūras un būvju apsekošanas gaitā tika apzināti vairāki atribūti, kas tika izpētīti un pilnībā kartēti. Galvenais uzsvars tika likts uz dažādiem pilsētplānojuma un pilsētas struktūras aspektiem, piemēram, ielu tīklu, ūdenstilpēm, zaļajām zonām, kā arī kulta, sabiedrisko, dzīvojamo un saimniecības ēku novietojumu. Ielu ainava, ietverot namu fasādes, veidoja otro kategoriju, kas tika kartēta un analizēta, īpašu uzmanību pievēršot materiālu izmantojumam un arhitektūras iezīmēm, kas sniedz liecību par Kurzemes amatniecību un multikulturālo sabiedrību. Mazāka vērība tika veltīta ēku interjeriem un pilsētas panorāmai no dažādiem skatupunktiem. Nominācijas materiālos iekļautie kartēs redzamie atribūtu kartēšanas rezultāti, kartēto fasāžu attēli un telpu plānojums deva arī pamatu salīdzinošajai analīzei tādā ziņā, ka Kuldīgā apzinātie atribūti kalpo kā atskaites punkts, kuram salīdzinātajiem piemēriem būtu jālīdzinās vai kurš tiem būtu jāpārspēj.
Salīdzinošajā analīzē izmantotā metodoloģija
21. gadsimta sākumā, tiecoties pārskatīt Pasaules mantojuma sarakstu, Pasaules mantojuma konvencijas konsultatīvā organizācija ICOMOS veica pētījumu “Pasaules mantojuma saraksts: robu aizpildīšana – rīcības plāns nākotnei” (ICOMOS 2004). Šajā pētījumā organizācija izstrādāja trīs metodes, kā labāk klasificēt Pasaules mantojuma sarakstā un nacionālajos sarakstos iekļautās mantojuma vietas: tipoloģiskais ietvars, tematiskais ietvars un reģionāli hronoloģiskais ietvars (ICOMOS 2004, 5).
Ņemot vērā mantojuma vietai piemītošās īpašās iezīmes, kas uzsver Kuldīgas kā pēdējās vislabāk saglabājušās urbānās liecības par Kurzemes-Zemgales hercogistes nozīmi, balstoties (iii) kritērijā, salīdzinošā analīze tika veikta galvenokārt reģionāi hronoloģiskajā ietvarā. Vienlaikus salīdzinošajā analīzē iekļauti apsvērumi, kas figurētu tipoloģiskajā ietvarā, koncentrējot uzmanību uz citām apdzīvotām vietām un pilsētām, kas varētu ilustrēt līdzīgus atribūtus, vai arī tematiskajā ietvarā, aplūkojot mantojuma vietas atribūtus, kas sniedz liecību par starptautisko tirdzniecību, politisko neitralitāti, migrāciju un starptautisko kultūras apmaiņu.
Salīdzinošā analīze tika veikta trīs fāzēs.
- Pirmā daļa tiecas salīdzināt citas Pasaules mantojuma sarakstā jau iekļautas mantojuma vietas, kā arī līdzīgas nacionālajos sarakstos iekļautas mantojuma vietas. Ir ļoti maz adekvātu piemēru, kur koncentrēta uzmanība uz specifisko reģionālo un laikaposma kontekstu. Lai gan varam norādīt uz dažām citām šajā nozīmē atzītām pilsētām, neviena no tām nav aktuāla tā vēstījuma kontekstā, kādu Kuldīga tiecas pārstāvēt.
- Otrajā daļā tiek aplūkotas citas reģionālās Ziemeļeiropā un Austrumeiropā laikā no 16. gadsimta nogales līdz 18. gadsimtam pastāvējušās varas, kam bija līdzīga struktūra, lai stiprinātu izvirzīto apgalvojumu, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste izveidoja pietiekami nozīmīgas mantojuma liecības, lai tās tiktu atzītas globālajā mērogā un iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā.
- Trešajā un, iespējams, visaktuālākajā salīdzinošās analīzes daļā uzmanība tiek koncentrēta uz visām vietām, kas potenciāli varētu sniegt liecību par Kurzemes-Zemgales hercogistes lomu un ietekmi, kā arī dzīvi, pilsētplānojuma un sociālo struktūru. Šis salīdzinājums tiek detalizēti veikts un balstās apskatā par visiem citiem apdzīvotu vietu kontekstiem, kas var sniegt līdzīgas liecības. Autori uzskata, ka šī trešā nodaļa ir visaktuālākā, pamatojot, kāpēc Kuldīga ir ne tikai vislabāk saglabātā, bet arī vienīgā mantojuma vieta un vēsturiskais centrs, kas spēj sniegt pilnīgu liecību par šo ietekmīgo un ilgi pastāvējušo impēriju.
Pasaules mantojuma sarakstā un nacionālajos sarakstos iekļautās mantojuma vietas
Pasaules mantojuma sarakstā jau ir iekļauti vairāki Eiropas un Ziemeļamerikas reģiona vēsturiskie pilsētu centri. Ziemeļeiropas un Austrumeiropas reģionā to skaitā ir: Brigene Norvēģijā (1979), Hanzas pilsēta Visbija Zviedrijā (1995), Hanzas pilsēta Lībeka Vācijā (1987), Rīgas vēsturiskais centrs Latvijā (1997), Sanktpēterburgas vēsturiskais centrs un ar to saistītās pieminekļu grupas Krievijas Federācijā (1990), Štrālzundes un Vismāras vēsturiskie centri Vācijā (2002), Tallinas vēsturiskais centrs (vecpilsēta) Igaunijā (1997), Karlskronas jūras osta Zviedrijā (1998), Senā Rauma Somijā (1991) un Viļņas vēsturiskais centrs Lietuvā (1994).
No šīm pilsētām vienīgi Brigene ir iekļauta sarakstā, balstoties uz (iii) kritēriju, kas atzīst “unikālu vai vismaz izcilu liecību par kultūras tradīciju vai civilizāciju, kas pastāv joprojām vai ir izzudusi”. Pasaules mantojuma vieta Brigene ir iekļauta šajā kategorijā, pateicoties pilsētas spējai ilustrēt 14. gadsimta Hanzas savienības tirdzniecības mezgla urbāno vidi kā vienīgais saglabātais Hanzas tirgotāju kantoris ārzemēs. Lai gan abas mantojuma vietas ir salīdzināmas tematiskajā ietvarā, jo abas pilsētas iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā un bija daļa no Hanzas savienības, šī Kuldīgas īpatnība neattiecas uz šajā nominācijā izteikto īpašas nozīmes universālo vērtību, jo tā attīstījās laikā pirms Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas. Brigenes pilsētvide un arhitektoniskais stils attīstījās agrākā laikaposmā, un to veidoja atšķirīgs politiskais konteksts.
Līdzīgi Brigenei arī vairākas citas vietas sarakstā ir iekļautas saistībā ar to nozīmi Hanzas savienības kontekstā, tādējādi tajās vēsturiskais fokuss ir atšķirīgs nekā nominētajā mantojuma vietā. Hanzas pilsēta Lībeka ir iekļauta sarakstā kā Hanzas savienības galvaspilsēta, kas pārstāv šajā nozīmīgajā tirdzniecības Baltijas jūrā laikaposmā būvēto ēku tipoloģiju. Štrālzundes un Vismāras vēsturiskie centri, papildus tam, ka tie pārstāv Hanzas savienības vendu pilsētu frakciju, ilustrē arī pilsētu kā administratīvo centru attīstību Zviedrijas Karalistē, kā arī specifisko ķieģeļu gotikas izmantojumu. Tallinas vēsturiskais centrs (vecpilsēta) ir iekļauts sarakstā, jo tas ilustrē Hanzas savienības 13.–16. gadsimta tirdzniecības mezgla Ziemeļaustrumeiropā starptautisko ietekmi. Savukārt Hanzas pilsēta Visbija pārstāv nocietinātu Hanzas savienības tirdzniecības centru Ziemeļeiropā 12., 13. un 14. gadsimtā. Lai gan visām šīm vietām ar Kuldīgu kopīgs ir starptautiskās tirdzniecības aspekts, tās koncentrējas uz atšķirīgu kultūras fenomenu, laika ietvaru un politisko pārstāvniecību nekā tas, ko uzsver Kuldīga / Goldingena Kurzemē.
Ir arī daži vēsturiski urbānie centri, kas pārstāv dažas ar Kurzemes-Zemgales hercogisti vienā laikaposmā pastāvējušas politiskās vienības, piemēram, Zviedrijas Karalisti un Lietuvas Dižkunigaitiju. Karlskronas jūras osta liecina par 17. gadsimta ostas pilsētas plānojumu Zviedrijas Karalistē, ilustrējot šīs politiskās impērijas militāros nolūkus. Rīgas vēsturiskais centrs bija nozīmīga Hanzas savienības pilsēta 13.–15. gadsimtā un lielākā provinces pilsēta Zviedrijā 17. gadsimtā. Taču tās īpašas nozīmes universālā vērtība pauž atšķirīgā arhitektoniskā stilā iemiesotu cilvēces radošo izpausmi, piemēram, ar savu 19. gadsimta koka arhitektūru un ievērojamajām jūgendstila ēkām. Sanktpēterburgas vēsturiskais centrs un ar to saistītās pieminekļu grupas tika uzbūvētas 18. gadsimtā Kurzemes- Zemgales austrumu kaimiņzemē – Krievijas impērijā. Tās pārstāv ievērojamus impērijas sasniegumus urbānā dizaina un arhitektūras jomā, piemēram, ar saviem izcilajiem baroka piļu paraugiem. Viļņas vēsturiskais centrs sniedz liecību par Kurzemes hercogistes dienvidu kaimiņa – Lietuvas Dižkunigaitijas – galvaspilsētu. Šajā gadījumā īpašas nozīmes universālā vērtība tiek pamatota, nevis fokusējoties uz konkrētiem gadsimtiem, bet gan uz slāņiem, kas galvaspilsētā nepārtraukti kārtojās cits uz cita deviņu gadsimtu garumā.
Visbeidzot Senā Rauma Somijā ir iekļauta sarakstā, tikai balstoties uz tās lomu Ziemeļeiropas pilsētu tipoloģijā, īpaši vietējās koka arhitektūras kontekstā. Lai gan šī pilsēta ir saglabājusi līdzīgas specifiskas amatniecības prasmes, kas arī šeit joprojām tiek izmantotas, tās atribūti ir koncentrēti uz konkrētu arhitektūras tipu, nevis ekonomisko un politisko kontekstu, kādā tas attīstījās. Hronoloģiskā ziņā vairums Raumas oriģinālās koka arhitektūras datējams ar 18. gadsimta nogali un 19. gadsimtu. Atšķirībā no Senās Raumas Kuldīga nekoncentrējas uz arhitektūras tipu, bet gan uz urbāno ansambli, kas sniedz liecību par vēsturisku sabiedrību. Taču Pasaules mantojuma vietas Senās Raumas speciālisti ir stabils Kuldīgas Restaurācijas centra partneris un starp šīm mantojuma vietām bieži notiek savstarpējā pieredzes apmaiņa.
Pārskatot šobrīd Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās mantojuma vietas, tikai vienai no tām tika atklāta saikne ar Kurzemes-Zemgales hercogisti: mantojuma vietai Kuntas Kinteha sala un ar to saistītie objekti (iekļauta sarakstā 2003. gadā kā Jēkaba (Džeimsa) sala un ar to saistītie objekti, saskaņā ar kritērijiem (iii) un (iv)) Gambijā. Kuntas Kinteha sala (jeb Jēkaba sala) ir vieta, kur Jēkabs Ketlers (angļu valodā dēvēts arī par Džeimsu (James) Ketleru) dibināja koloniju, no kuras viņš eksportēja preces uz Ameriku. Sala un vairāki citi ar to saistīti objekti Gambijas upes krastā tika iekļauti sarakstā, jo tie “sniedz unikālu liecību par dažādajām Āfrikas un Eiropas saskarsmes šķautnēm laikā no 15. līdz 20. gadsimtam. Upe kalpoja kā pirmais tirdzniecības maršruts Āfrikas iekšzemē un bija saistīta arī ar vergu tirdzniecību.” (UNESCO 2012, 71). Tādējādi šīs mantojuma vietas iekļaušana sarakstā tikai fragmentāri atspoguļo Kurzemes hercogistes nozīmi un šī Pasaules mantojuma vieta nerada šķēršļus koncentrēt kādu Pasaules mantojuma iniciatīvu uz hercogisti.
Šobrīd Pasaules mantojuma sarakstā, balstoties tikai uz (iii) kritēriju un nepievienojot citus kritērijus, kopumā ierakstītas sešas pilsētas. No tām trīs atrodas Eiropas un Ziemeļamerikas UNESCO reģionā un pa vienai Arābu valstīs, Āzijā, Klusā okeāna reģionā, kā arī Latīņamerikā un Karību reģionā. Šīs mantojuma vietas ir: Brigene Norvēģijā (1979), Bernes vecpilsēta Šveicē (1983), Sanmarino vēsturiskais centrs un Titano kalns Sanmarino (2008), Feniķiešu pilsēta Kerkuāna un tās nekropole Tunisijā (1985), Vēsturiskā Ajutaijas pilsēta Taizemē (1991) un Jūras ostas Valparaíso vēsturiskais kvartāls Čīlē (2003). Ņemot vērā nominētās mantojuma vietas naratīva specifisko reģionālo un laika ietvaru, salīdzinājumam tika ņemti tikai Eiropas piemēri.
Brigene tika aprakstīta jau iepriekš, tāpēc jāpiemin arī divas citas Eiropas pilsētas, kas sarakstā iekļautas atbilstoši (iii) kritērijam. Bernes vecpilsēta ilustrē pilsētas vēsturiskā centra integrāciju mūsdienu Šveices galvaspilsētas urbānajā struktūrā. Šajā aspektā tā ir salīdzināma ar Kuldīgu kā urbāns un administratīvs centrs, kas ir saglabājis vēsturisko viduslaiku pilsētvides struktūru un sekmīgi to integrējis mūsdienu pilsētainavā. Sanmarino vēsturiskais centrs un Titano kalns pārstāv nozīmīgu politiskās attīstības posmu, ko ilustrē urbāno telpu nepārtrauktība. Politiskā vienība, kas nodibinājās Sanmarino 13. gadsimtā, pastāv joprojām, un tādējādi tai ir bijusi ilglaicīga ietekme uz šīs konkrētās pilsētvalsts sabiedrību. Tomēr abas mantojuma vietas pārstāv Rietum/Vidusjūras Eiropas reģionu un tādējādi nevar apgalvot, ka tie sniedz liecību par līdzīgiem procesiem Baltijas zemēs. Šis aspekts atspoguļojas arī pilsētas atribūtos, kuri atšķiras no arhitektūras, kāda attīstījās Kuldīgā Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā.
Nacionālajos sarakstos iekļautās vēsturiskās pilsētas pārsvarā sniedz liecības par atšķirīgu reģionālo kontekstu, jo tās atrodas Kenijā (Gedi vēsturiskā pilsēta), Indonēzijā (Jogjakartas vēsturiskais pilsētas centrs), Korejas Republikā (Naganeupseong, nocietinātā pilsēta), Jemenā (Sādas vēsturiskā pilsēta un Tulas vēsturiskā pilsēta), Īrijā (Dublinas vēsturiskā pilsēta), Portugālē (Pasaules pilsēta vēsturiskā Lisabona un Renesanses laika hercogu pilsēta Vilavikoa), Turcijā (Harputas vēsturiskā pilsēta, Beipazari vēsturiskā pilsēta un Birgi vēsturiskā pilsēta) un Meksikā (Alamosas vēsturiskā pilsēta un San Sebastián del Oeste vēsturiskā pilsēta). No šīm mantojuma vietām salīdzinājumam aktuāla ir tikai Renesanses laika hercogu pilsēta Vilavikoa, jo tā raksturo hercogistes apdzīvoto centru un šī mantojuma turpināšanos līdz mūsdienām. Tomēr šī pilsēta radās gluži atšķirīgā kontekstā, jo tā atrodas Dienvideiropā un datējama ar agrāku laika ietvaru – 14. gadsimta sākumu.
Tikai trīs nacionālajos sarakstos iekļautās vēsturiskās pilsētas atrodas tajā pašā reģionā kā Kuldīga. Lietuvas mantojuma vieta Traķu vēsturiskais nacionālais parks ietver Traķu pilsētu un tās kā aizsardzības centra lomu Lietuvas Dižkunigaitijā 13. un 14. gadsimtā. Šī vieta ir nominēta kā jaukta tipa mantojuma vieta. Mantpjuma vietai Gdaņska – atmiņas un brīvības pilsēta Polijā piedāvātais naratīvs ir saistīts ar tās 16. un 17. gadsimta arhitektoniskajā un urbānajā mantojumā iemiesoto tipoloģiju, kā arī ar spēcīgām nemateriālajām asociācijām ar atbrīvošanās kustībām. Savukārt Baltkrievijas nacionālajā sarakstā iekļauta Koka reliģiskā arhitektūra (17.–18. gadsimts) Poļesjē. Lai gan šajā mantojuma vietā atrodamas līdzīgas arhitektoniskās liecības kā Kuldīgā, tās arhitektoniskā stila apraksts koncentrējas uz koka ēkām un ir veidots specifiskā reliģiskā kontekstā.
Līdzās Kuldīgas pilsētai – hercogisti pārstāvošai Pasaules mantojuma nominācijas vietai – Latvija ir iekļāvusi nacionālajā sarakstā turpmākajām Pasaules mantojuma nominācijām tikai divas vietas: Daugavas lokus upes augštecē, kur atrodas dažāda rakstura objekti, kas nav saistīti ar Kurzemes hercogisti un neiekļaujas tās kādreizējā teritorijā, kā arī Grobiņas arheoloģisko ansambli (UNESCO 2019). Grobiņas pilsēta ir iekļauta salīdzinošās analīzes apskatā tāpēc, ka hercogistes laikā tur atradās pilskunga rezidence un pateicoties tās vispārējai nozīmei kā nocietinātam punktam uz Hellweg ceļa.
Noslēgumā jāatzīst, ka, salīdzinot Kuldīgu/Goldingenu Kurzemē ar līdzīgām Pasaules mantojuma sarakstā, kā arī nacionālajos sarakstos iekļautām vietām, atklājas, ka šobrīd nav nevienas citas mantojuma vietas, kas var sniegt vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogistes urbāno centru attīstību. Faktiski visu apkaimē pastāvējušo politisko impēriju vēsturisko urbāno centru pārstāvniecība sarakstos pastiprina argumentu par labu Kurzemes-Zemgales hercogistes aspekta iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā, lai atšķirīgo aspektu loks par 17. un 18. gadsimta Baltijas vēsturi būtu pilnīgs.
Reģionālās lielvaras Ziemeļeiropā un Austrumeiropā (16.–18. gadsimts)
Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures detalizēts apskats rāda, ka, lai gan hercogiste nekad savas pastāvēšanas laikā nav bijusi neatkarīga valsts, vairākiem Kurzemes hercogiem izdevās kļūt par gandrīz autonomiem valdniekiem. Tas īpaši attiecas uz 17. gadsimtu, kā arī uz īso hercoga Ernsta Johana Bīrona pirmo valdīšanas laiku 18. gadsimta vidū. Rezultātā hercogi – īpaši hercogs Jēkabs Ketlers un, lai gan mazākā mērā, arī viņa dēls Frīdrihs Kazimirs – varēja piekopt merkantilu politiku, veicinot agrīno industriālo attīstību, balstoties uz dzelzs rūdas apstrādi, kam viņi uzbūvēja nepieciešamās ražotnes. Šim procesam nepieciešamā dzelzs rūda tika iegūta uz vietas vai arī ievesta no citām zemēm (Jakovļeva 1993, 102–03, 105). Lielgabalu, naglu un citu materiālu ražošanas kapacitāte savukārt balstīja vietējo Ventspilī bāzēto kuģubūves nozari, kas veidoja vienu no pamatiem plašai jūras tirdzniecībai, koloniāliem plāniem un līdz ar to Kurzemes-Zemgales hercogistes starptautiskai atzīšanai 17. gadsimtā. Kurzemes hercogiem bija savi sūtņi attiecīgā laika galvenajās pilsētās un ostās, kur viņi risināja sarunas par tirdzniecības līgumiem, kā arī par dinastiskām attiecībām laulību ceļā ar sava laika Eiropas valstu vadītājiem.
Ar to viņi atšķīrās no citiem valdījumiem Baltijas reģionā, kuri ne tuvu nebija tik neatkarīgi. Pārdaugavas Livonijas hercogiste, kas atradās uz ziemeļiem no Daugavas (Vidzeme un Latgale) un iesniedzās Dienvidigaunijā, pēc Vācu ordeņa Livonijas atzara sekularizācijas 1561. gadā kļuva par Polijas-Lietuvas provinci (Jakovļeva 1993, 127). 1621. gadā šo teritoriju iekaroja karalis Gustavs II Ādolfs un tā nonāca Zviedrijas kontrolē (Hoensch 1998, 135). Saskaņā ar 1629. gadā parakstīto Altmarkas pamieru Vidzeme oficiāli tika atzīta par Zviedrijas provinci. Zviedru Vidzemē bija daudz mazāk dzelzs ražotņu nekā Kurzemē (Jakovļeva 2019, 104–05). Kad 1709. gadā Poltavas kaujā Krievijas karaspēks sakāva zviedrus un Zviedrijas karalim Kārlim XII nācās atteikties no Vidzemes, cars Pēteris Lielais pārņēma kontroli pār šo reģionu (Hoensch 1998, 158–59) un saglabāja to, līdz 1721. gadā Vidzeme tika atzīta par Krievijas provinci saskaņā ar Nīstades Miera līgumu, kas iezīmēja Lielā Ziemeļu kara oficiālās beigas. Visu šo laiku Pārdaugavas Livonijas hercogisti pārvaldīja nevis vietējā valdnieku dinastija, bet gan attiecīgo kungu iecelti pārvaldnieki. Tādējādi poļu/ zviedru pārvaldītā Vidzeme un Latgale 17. gadsimtā nevarēja uzplaukt tādā mērā kā Kurzeme.
Plašākā Eiropas kontekstā hercogistes bija ierasta politiskā sistēma kopš viduslaikiem. Tomēr vairumu hercogistu un dažu autentiski saglabājušos liecību par to urbānajiem centriem salīdzinājums ar Kurzemes-Zemgales hercogisti nešķiet adekvāts dažādu iemeslu dēļ, kā, piemēram, atšķirīgie to pastāvēšanas periodi (piemēram, Pomerānijas hercogiste beidza pastāvēt 1637. gadā) vai atšķirīgie to politiskie statusi (piemēram, Silēzijas hercogiste bija Polijas province, un globālajā mērogā tai bija ievērojami mazāka politiskā un ekonomiskā ietekme). Situācija bija mazliet atšķirīga Prūsijas hercogistē, kas tika dibināta 1525. gadā, kad Vācu ordeņa lielmestrs Hoencollernu dzimtas pārstāvis Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas zvērēja uzticību Polijas karalim. Prūsijas hercogistes konstitucionālā struktūra faktiski bija līdzīgāka Kurzemes-Zemgales hercogistē izveidotajai, kur tika sekots Prūsijas piemēram. Albrehtam un viņa (vīriešu kārtas) mantiniekiem bija garantēts hercogistes tronis, kamēr vien tiešā vīriešu kārtas līnija netika pārrauta. Taču Albrehta pēctecis – viņa dēls Albrehts Frīdrihs – cieta no garīgas slimības, kas liedza viņam patstāvīgi pārvaldīt Prūsijas hercogisti (Clark 2007, 30), tāpēc viņam tika iecelts pavaldonis. Izmantojot savu radniecību ar Polijas karali, kura māsu 1535. gadā bija apprecējis Brandenburgas hercogs, Joahims II panāca, ka, gadījumā ja Albrehts Frīdrihs nomirtu, neatstājot vīriešu kārtas mantiniekus, par Prūsijas hercogistes potenciālajiem mantiniekiem tiktu atzīti abi viņa dēli. Turpmākajos gadu desmitos Brandenburgas Hoencollerniem, izmantojot gan laulību politiku (Johana Sigismunda laulības ar Albrehta Frīdriha meitu Prūsijas Annu 1594. gadā, sk. Clark 2007, 30) un nepieciešamību pēc hercogistes pavaldoņa (Brandenburgas hercoga Joahima Frīdriha nozīmēšana šai lomai 1603. gadā, sk. turpat), izdevās pakāpeniski attīstīt un stiprināt pretenzijas uz Prūsijas hercogisti. Kad Albrehts Frīdrihs 1618. gadā beidzot nomira, atstājis tikai divas meitas, Polijas karalis Prūsijas hercogisti kā lēni piešķīra Brandenburgu dzimtai (Hoensch 1998, 103). Pirmā Ziemeļu kara laikā (1655–1660) Brandenburga cīnījās abās pusēs – sākumā atbalstot Zviedrijas karali Kārli X, bet no 1658. gada – Poliju un Austriju. Lai iegūtu Brandenburgas atbalstu, Kārlis X 1656. gadā apsolīja Brandenburgas hercogam Frīdriham Vilhelmam suverēnu varu pār Prūsijas hercogisti (Clark 2007, 73). Savukārt Polijas karalis centās iegūt Brandenburgas militāro atbalstu Polijai-Lietuvai, piešķirot Brandenburgai pilnīgu neatkarību saskaņā ar slepeno Vēlenes vienošanos, ko abas puses parakstīja 1657. gadā (Clark 2007, 74). Taču atbilstoši starptautiskajām tiesībām Prūsijas hercogiste palika Polijas-Lietuvas sastāvā līdz pat 1773. gadam, kad Prūsijas karaliste un Polija-Lietuva parakstīja vienošanos, ar kuru tika darīts gals Prūsijas vasaļa statusam un tai tika piešķirta pilnīga suverenitāte (Hoensch 1998, 165). Ņemot vērā vēsturiskās izmaiņas, kas notika pēc hercoga Albrehta no Brandenburgas-Ansbahas nāves, var teikt, ka kopš 17. gadsimta sākuma Prūsijas hercogisti kontrolēja Brandenburgas Hoencollerni, kuri savu dzimtas mītni bija izveidojuši Berlīnē, t.i., ārpus Baltijas reģiona. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste, īpaši Ketleru dinastijas valdīšanas laikā, pārstāv vienīgo Baltijas reģionā laikā no 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimtam pastāvošu politisku veidojumu, kas spēja veicināt plašu ekonomisko progresu un darboties gandrīz neatkarīgi no citām Eiropas varām.
Kā rāda salīdzinājums ar citiem attiecīgajā laikā pastāvošajiem politiskajiem veidojumiem, vienīgā hercogiste, kas savas politiskās un ekonomiskās neatkarības pakāpē var tikt salīdzināta ar Kurzemes- Zemgales hercogisti, ir Prūsijas hercogiste. Abas hercogistes savā laikā baudīja starptautisko atzīšanu, un to sasniegumi bija daudz lielāki nekā līdzīgiem politiskajiem veidojumiem. Prūsijas izcilie sasniegumi ir atzīti Pasaules mantojuma sarakstā kopš 1984. gada, kad tajā, balstoties kritērijos (ii) un (iv), tika iekļautas Augustusburgas un Falkenlustas pilis Brīlē. Turpmākajos gados Pasaules mantojuma sarakstam tika pievienotas vairākas citas Prūsiju pārstāvošas vietas, konkrēti Potsdamas un Berlīnes pilis un parki (1990) un Muzeju sala Berlīnē (1999).
Balstoties uz iepriekš minētajiem argumentiem un uzskatot, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste starptautiskās tirdzniecības jomā bija vēl augstāk attīstīta nekā Prūsijas hercogiste, autori ir pārliecināti, ka ir pamats atzīt Kurzemes-Zemgales hercogisti par UNESCO Pasaules mantojumu, īpaši ICOMOS pētījumā “Robu aizpildīšana” (2004) izstrādātās vēsturiski reģionālās pieejas kontekstā.
Uz Kurzemes starptautisko reputāciju 17. gadsimtā, kas bez šaubām pārstāv arī hercogistes nozīmīguma Eiropā kulmināciju, norāda ne tikai hercogistes vēsture, bet arī kāda neveiksmīga, bet intriģējoša iniciatīva 17. gadsimta nogalē. 1644. gadā dzimušais anglis, Kvekeru kustības vadītājs un Pensilvānijas federālā štata dibinātājs Viljams Pens (Tolles 2019) izstrādāja ideju par Eiropas mēroga organizāciju, kuras pamatfunkcija būtu miera veicināšana kontinentā. Savā Esejā ceļā uz Eiropas mieru tagad un nākotnē (An Essay Towards the Present and Future Peace of Europe) (publicēta 1693. gadā) viņš ne tikai izskaidroja šādas organizācijas koncepciju un struktūru, bet arī atzīmēja, kurām Eiropas varām vajadzētu iesaistīties “Suverēnajā daļā vai Imperiālajā valstī” (Sovereign Part, or Imperial State) (Penn 1693, 408) un konkretizēja, cik balsu būtu jāpiešķir katrai no tām. Kurzeme līdzās Holšteinas hercogistei bija mazākās šajā organizācijā iekļautās vienības un katrai no tām bija paredzēta viena balss (Penn 1693, 409).Lai gan Viljama Pena ideja netika īstenota, viņa ierosinājums rāda, ka 17. gadsimta nogalē Kurzeme tika uzlūkota kā būtiska Eiropas sastāvdaļa.
Reģionālais salīdzinājums pilsētvides kontekstā
Salīdzinošās analīzes trešajai nodaļai izvēlētā metodoloģija netiecas salīdzināt Kuldīgu kā īpašas pilsētu tipoloģijas pārstāvi, kas izvirzītu nepieciešamību to tālāk salīdzināt ar citām pilsētām plašākā Eiropas un Baltijas mērogā, piemēram, ar pilsētām kādreizējā Pārdaugavas Livonijas hercogistē, kas aptvēra mūsdienu Latvijas Vidzemes reģionu, kā arī Igauniju. Kuldīgai līdzīgu arhitektūru īpaši var sastapt šīs hercogistes apdzīvotajos centros, piemēram, Cēsīs un Limbažos Latvijas ziemeļu daļā. Taču Kuldīgas īpašas nozīmes universālā vērtība slēpjas tās spējā sniegt vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogistes rezidenci un nozīmīgu administratīvo centru un tās politiskās autonomijas, starptautiskās tirdzniecības un starpkultūru attiecību urbāno izpausmi. Tādējādi šim salīdzinājumam pilsētas tika izvēlētas, balstoties uz to lomu Kurzemes-Zemgales hercogistē, kā arī to attiecīgo potenciālu sniegt liecību par hercogistes laikiem ar vēsturiskās pilsētas struktūras palīdzību. Minētajos piemēros no Vidzemes apdzīvotības attīstība notika gluži citādā vēsturiskajā kontekstā, nekā Kuldīgā un tādējādi šīs analīzes galvenā mērķa sasniegšanai tā nav būtiska. Salīdzinošā analīze tiecas izvērtēt visu saglabājušos Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumu, lai parādītu, ka Kuldīga ir vislabāk saglabājusies un visdaudzveidīgākā esošā liecība par šo nozīmīgo vēstures periodu.
Pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas 1561. gadā Kuldīga bija tās valdnieka hercoga Gotharda rezidence un Kurzemes administratīvais centrs. Vēlāk Vilhelma un Frīdriha Ketleru kopīgās valdīšanas laikā Kurzemes hercogiste tika nodota Vilhelma Ketlera pārvaldē, kurš saglabāja Kuldīgu kā savu rezidenci. Savukārt viņa brālis Frīdrihs valdīšanā saņēma Zemgali un Sēliju un rezidēja Jelgavā. Pēc brāļu Ketleru kopīgās valdīšanas beigām, kad Vilhelmam Ketleram tika atņemta vara un viņam nācās doties trimdā, Jelgava pilnībā nostabilizējās kā Kurzemes hercoga oficiālā rezidence.
Konsolidējot hercogisti pēc Vilhelma Ketlera došanās trimdā, tika pieņemta minētā Formula Regiminis, kura cita starpā paredzēja jaunas pārvaldes sistēmas izveidi. Kuldīga kā virspilskungu tiesas apgabals (vācu Oberhauptmannschaft) kļuva par vienu no hercogistes četriem pārvaldes un tieslietu centriem. Līdzās Kuldīgai par tādiem centriem kļuva arī Jelgava un Tukums, kā arī kādreizējā ordeņa pils Sēlpilī. Katram virspilskungu apgabalam bija pakļauti vairāki zemāka līmeņa apriņķi. Pie Kuldīgas virspilskungu tiesas apgabala sākotnēji piederēja sekojošie apriņķi: Ventspils, Durbe, Skrunda, Saldus un Grobiņa.
Līdzās citiem virspilskungu tiesas apgabaliem un Kuldīgai pakļautajiem apgabaliem apskatā tika iekļautas šādas pilsētas: Liepāja bija svarīga ostas pilsēta, kas ieguva nozīmīgumu 17. gadsimta nogalē, kad no šīs ostas tika veikta daļa hercogistes tāltirdzniecības pa jūru. Jēkabpils / Jakobstadt pilsēta tika nosaukta par godu hercogam Jēkabam Ketleram 17. gadsimtā, kad viņš šai apdzīvotajai vietai piešķīra pilsētas tiesības. Tās pirmsākumi meklējami apdzīvotā vietā Sloboda, kur galvenokārt mitinājās kara bēgļi un no Krievijas emigrējušie vecticībnieki. Bauska Gotharda Ketlera valdīšanas laikā bija nozīmīga pilsēta. Divas reizes gadā notika hercoga un muižniecības pārstāvju konstitucionālā sapulce (vācu Landtag) – viena vasarā Jelgavā, bet otra ziemā Bauskā. Kopumā Bauskas pilī, sākot no 1571. gada, kārtu sapulce notika piecas reizes.
Pilsētas salīdzinošajā analīzē tiks aplūkotas alfabētiskā secībā.
Aizpute / Hasenpoth
Tebras / Tebber upes labajā krastā atradās kuršu pils, ko 1245. gadā iekaroja Vācu ordenis. 1249. gadā upes pretējā krastā ordenis uzbūvēja otru pili. Kad 1253. gadā tika sadalīta zeme starp bīskapu un Vācu ordeni, teritorija upes labajā krastā tika piešķirta Kurzemes bīskapijai, bet kreisajā – Vācu ordenim. 1378. gadā Aizputei (56° 42′ 56.66″ N 21° 36′ 19.098″ E) tika piešķirtas pilsētas tiesības, kas devai tai savu birģermeistaru un rāti. Taču Aizputē nebija neatkarīgu ģilžu – tās bija pakļautas Kuldīgas amatu apvienībām. Par Kurzemes-Zemgales hercogistes sastāvdaļu Aizpute kļuva 1611. gadā, kad tā tika uz laiku ieķīlāta Brandenburgas markgrāfam. Aizpute kļuva par Kuldīgai pakļautu apriņķi, bet vēlāk 19. gadsimtā tika apvienota ar Grobiņu vienā virspilskunga tiesas apgabalā
Sarunā ar nevalstiskās organizācijas starpdisciplinārās mākslas grupas SERDE tradicionālās kultūras pētnieci un kultūras projektu vadītāju Signi Pucenu atklājās, ka viduslaikos Tebras un Sakas/ Sacke upes vēl bija kuģojamas, kas ļāva netālu no Kuldīgas ielas ierīkot un izmantot ostu. Ostas ierīkošanas darbi tika veikti par Aizputes pilsoņu līdzekļiem, kuri finansēja arī noliktavas ēku būvi. Taču 1656. gadā Sakas upe tika kuģošanai slēgta, un 1660. gadā šis nosacījums tika apstiprināts Olivas miera līgumā. 18. gadsimtā Aizpute bija tiešs konkurents tirdzniecībā Liepājai, kur bija uzbūvēta liela osta.
Aizputes vēsturiskā urbānā struktūra lielā mērā pārstāv 19. gadsimtu. Tomēr te ir arī vairākas ēkas, kas datējamas ar hercogistes periodu vai pat vēl agrāku laiku. To skaitā ir Vācu ordeņa pils drupas. Šajā būvē saskatāma gan tās kā 1276.–1290. gadā celtas nocietinātas pils pirmsākumi (Zarāns 2006, 8), gan arī vēlāk – 16. gadsimta beigās–17. gadsimta sākumā veiktās piebūves un pārbūves (Alttoa et al. 1992, 356). Vēl viena nozīmīga ēka ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas atrodas ezeru krastā un ir labi saskatāma no pils. Kā skaidroja Signe Pucena, pirms iekļaušanas hercogistes sastāvā Aizpute piederēja zemei, kas kopš 1253. gada atradās Kurzemes bīskapa kontrolē, un līdz 16. gadsimtam šeit atradās bīskapa sēdeklis, līdz 1583. gadā kādreizējo bīskapa pili iznīcināja poļu karaspēks. 19. gadsimtā baznīcā tika atrasta liela plāksne, kas uzstādīta bīskapa Heinriha fon Basedova piemiņai, kurš mira Aizputē 1523. gadā. Luterāņu baznīca tika uzcelta uz pils pamatiem. 1623. gadā tā bija nonākusi drupu stāvoklī, un 1698./99. gadā to nācās atjaunot. Kad 1720. gadā iebruka baznīcas jumts, nodarot bojājumus lielai daļai interjera, atkal tika veikta restaurācija, kas noslēdzās 1733. gadā. Četrus gadus vēlāk tika iesvētīti soli, altāris un kancele.
Runājot par pilsētas plānojumu, vēsturiskajās kartēs fiksētais ielu tīkls ir mainījies un svarīgas pilsēttelpas, piemēram, vecais tirgus laukums, kas atradās uz Jelgavas ceļa, vairs nepastāv vai ir gandrīz neatpazīstamas. Pilsētvide kopumā un tas, ka pilsētas ainavā noteicošie elementi ir pils un baznīca, kā arī upe, ezeri un tilti, joprojām veido šīs mazpilsētas iespaidu. Diemžēl ir pieejams maz informācijas, lai varētu izvērtēt Aizputes ēku fondu. Ir saglabājušās divas sinagogas celtnes no 19. gadsimta sākuma, taču tās ir sabūvētas kopā un šobrīd tiek izmantotas kultūras centra vajadzībām. Vietējā NVO SERDE savas telpas ir iekārtojusi ēkā, kas būvēta 17. gadsimtā un vairākas reizes tikusi paplašināta 18. gadsimtā. Izpētes grupa Aizputes apmeklējuma laikā fiksēja vēl citas ēkas, kas varētu (sākotnēji) būt celtas laikā no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta sākumam un tādējādi varētu veidot arhitektūras mantojumu, kas attiecas uz šī pētījuma ietvaru, tomēr precīzu to būvēšanas laiku nav iespējams
Bauska / Bauske
Bauskā (56° 24′ 37.037″ N 24° 11′ 59.996″ E) atrodas Vācu ordeņa pils, kas būvēta 15. gadsimtā kā viena no pēdējām mūra pilīm (Zarāns 2006, 80) un kalpoja kā fogta (vācu: Vogtei) sēdeklis un sargāja uz dienvidiem esošo robežu ar Lietuvu. Netālu no pils attīstījās neliela apdzīvota vieta, kas 1559. gadā tika ieķīlāta Polijas karalim un kas 1563. gadā, kad nomira Rīgas arhibīskaps Vilhelms, kura pārziņā tā bija līdz tam atradusies, tika nodota Kurzemes-Zemgales hercogistei. Jau 1584. gadā apdzīvotā vieta pārcēlās uz Mēmeles upes kreiso krastu, kur tā atrodas joprojām. 1609. gadā Bauskai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Pilsēta vēlāk kļuva par vienu no pilskunga apriņķiem, kas iekļāvās Jelgavas virspilskunga tiesas apgabalā. Hercogistes dienvidu robežas tuvuma dēļ 17. gadsimta gaitā Bauska daudzkārt tika iesaistīta militāros konfliktos ar Poliju, Zviedriju un Krieviju. Pilsētas pagrimumu vēl vairāk veicināja mēris, kā rezultātā 1710. gadā hercogistē izmira liels skaits iedzīvotāju. Bauskas atrašanās uz tirdzniecības ceļa, kas savienoja Rīgu un Lietuvu, sekmēja tirdzniecību ar kviešiem un linu, kā arī ar dārzeņiem un augļiem.
Šodien te joprojām apskatāmas Bauskas pils drupas, kas lielā mērā saglabātas tādā stāvoklī, kādā tās bija laikā no 1443. līdz 1456. gadam. 16. gadsimta nogalē hercogs Frīdrihs pili nostiprināja (Zarāns 2006, 80). Līdzās tai viņš uzcēla Renesanses stila pili. Šīs pils fasādes eksterjers dekoratīvi apdarināts sgraffito tehnikā, kas sastopama arī Dienvidvācijas pilīs (Alttoa 1992, 358). 1706. gadā krievu karaspēks nopostīja gan veco, gan jauno pili. Kopš 19. gadsimta te ir realizētas vairākas restaurācijas un atjaunošanas programmas. Rezultātā jaunā pils ir pilnībā uzcelta no jauna, un izmaiņas ir veiktas arī vecās pils drupās. Sarunā, kas notika salīdzinošās analīzes apskata gaitā, gatavojot šīs nominācijas materiālus, Bauskas Pils muzeja direktors stāstīja, ka šobrīd tiek atjaunots pils galvenais tornis, lai stabilizētu kompleksu un novērstu ūdens erozijas radītos bojājumus.
Līdzās pils drupām Bauskā ir saglabājies arī rātsnams, kura celtniecība sākās 1616. gadā (Putniņa & Bākule 2011, 13). 1840. gadā tika veikta ēkas apsekošana, kuras gaitā tika atklāts, ka birģermeistara zāle ir tikusi pārbūvēta 18. gadsimtā un ēkas eksterjers ir ievērojami izmainīts (Putniņa & Bākule 2011, 17). Tā kā 19. gadsimta vidū rātsnams bija nolaistā stāvoklī, pilsētas rāte izlēma šo ēku pamest. Tika nojaukts tornis un otrais stāvs, bet atlikusī ēkas daļa tika izmantota veikalu un noliktavu vajadzībām (turpat). 2011. gadā tika pabeigts vērienīgs nama rekonstrukcijas projekts, kā rezultātā rātsnams tika atjaunots tādā stāvoklī, kādā tas bija fiksēts dokumentos 19. gadsimta vidū. Trešā nozīmīgākā pilsētas struktūras ēka, kas datējama ar hercogistes laiku, ir Svētā Gara baznīca, kura tika celta laikā no 1591. līdz 1594. gadam un pārbūvēta 18. un 19. gadsimtā. Tā ir izcils luterāņu baznīcas, kas savā dizainā atsakās no katoļu dievnamu bagātīgajiem rotājumiem, piemērs (Alttoa 1992, 358). 1614.–1623. gadā ēkas rietumu fasādei tika pievienots zvanu tornis. Tajā pat 17. gadsimtā tornim tika uzbūvēts kupols, kas 1813. gadā tika aizstāts ar pašreiz redzamo jumtu (Alttoa 1992, 358). Baznīcas interjerā atrodami daži mākslinieciski augstvērtīgi priekšmeti, kas datējami ar Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku. To vidū ir kancele, ērģeļu prospekts un 18. gadsimta biktskrēsls (visi trīs rokoko stilā), J. Heninga epitāfija (1677), izrotāti altārtelpas soli (1688) un kokā griezta lasāmpults (1689).
Bauskas vecpilsētas ielu izvietojums ir diezgan labi saglabājies, kas ir acīmredzams, salīdzinot pašreizējo ielu tīklu ar vēsturiskajām kartēm, kā, piemēram, ar 1797. gada pilsētas karti. Tajā atzīmētas arī galvenās monumentālās ēkas, piemēram, pils, Svētā Gara baznīca un rātsnams. Dabiski, ka Bauska ir ievērojami izpletusies ārpus hercogistes laika pilsētas robežām. Būtiskāks ir jautājums par urbānās struktūras saglabāšanos un atsevišķu vecpilsētas ēku datēšanu. Par laimi, salīdzinošās analīzes veicējiem bija pieejama karte ar šādiem datiem, kas tapusi 2012./13. gadā veiktās ēku apsekošanas rezultātā. Apsekošanas gaitā bija atklāts, ka 23 ēkās joprojām saglabājušās par 1797. gadu vecākas arhitektoniskās detaļas, un šīs ēkas iespējams identificēt konkrētajā gadā zīmētajā kartē. Tomēr, apskatot šo ēku pašreizējo stāvokli, jāsecina, ka vairākas no tām satur vēlāka laika un bieži pat mūsdienu arhitektoniskos elementus, kas mazina to autentiskumu. Balstoties uz Bauskas apmeklējuma laikā veiktajiem novērojumiem, izpētes komanda uzskata, ka ne vairāk kā 15 ēkas ir saglabājušas pietiekamu autentiskumu, lai pārstāvētu Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku. Viena no visautentiskākajām Bauskas ielu ainavām atrodama Rīgas ielas rietumu daļā, kur vienā kvartālā ir liels blīvums hercogistes laika dzīvojamo namu. Turklāt vecpilsētā ir liels skaits 20. gadsimta arhitektūras objektu, īpaši uz rietumiem no Svētā Gara baznīcas, kā arī uz dienvidiem no Plūdoņa ielas un uz austrumiem no Kalēju ielas.
Durbe / Durben
Durbes pilsēta (56° 35′ 12.487″ N 21° 21′ 55.526″ E) atrodas pie tādā pat vārdā saukta ezera. 1253. gadā, sadalot zemi starp Kurzemes bīskapu un Vācu ordeni, Durbe nonāca ordeņa pārvaldē un tas šeit 14. gadsimta pirmajā pusē uzbūvēja pili. 15. gadsimtā šeit izveidojās neliela apdzīvota vieta, kas drīz gāja bojā ugunsgrēkā, bet tika uzcelta no jauna. Hercogistes laikā Durbe joprojām bija ciems un neieguva pilsētas tiesības. Tomēr pastāvēja Durbes apriņķis, kas bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam. Krievu karaspēka iebrukuma laikā 18. gadsimta sākumā Durbes pils un ciems tika pilnībā nopostīti.
Pils drupas ir apskatāmas joprojām, taču tās sastāv tikai no aizsarggrāvja un dažiem joprojām vertikālā stāvoklī stāvošiem elementiem. Maz kas ir saglabājies arī no ciema, kas tika uzcelts no jauna 18. gadsimtā. Savukārt luterāņu baznīca, kas tika būvēta 1651. gadā un atjaunota 1847./72. gadā, ir joprojām aplūkojama.
Grobiņa / Grobin
Līdzīgi kā Durbe arī Grobiņas pilsēta (56° 32′ 22.675″ N 21° 10′ 0.811″ E) izveidojās 1245. gadā celtās Vācu ordeņa pils tuvumā. Taču šo pili 1260. gadā iekaroja kurši un 1262. gadā ordenis, to atkarojot, pili iznīcināja. Tā kā Grobiņa atrodas uz tirdzniecības ceļa, dēvēta par Hellweg, kas veda no Rīgas rietumu virzienā uz Kēnigsbergu, tā saglabājās kā nozīmīga nocietinājuma vieta (Pirang 1926, 35, 64). Tāpēc 1290. gadā pils tika uzcelta no jauna. Apdzīvotā vieta Grobiņā attīstījās tikai vēlāk – 15. gadsimta vidū. Laikā no 1560. līdz 1609. gadam ciems bija ieķīlāts Prūsijas hercogam, lai iegūtu līdzekļus karam pret Krieviju. Drīz pēc atgriešanās Kurzemes-Zemgales hercogistes pārvaldē kā daļa no Brandenburgas princeses Sofijas pūra, viņai izejot par sievu pie Vilhelma Ketlera, Grobiņa kļuva par vienu no Kuldīgas virspilskuga tiesas apgabalam pakļautajiem iecirkņiem. 1659. gadā zviedru karaspēks ciemu ieņēma un nodedzināja. 1695. gadā Grobiņai tika piešķirtas pilsētas tiesības. 18. gadsimta sākuma avoti vēsta, ka pilsētu smagi skāra sērga, pēc kuras dzīvi palika tikai astoņi tās pilsoņi.
Laikā kad Grobiņa piederēja Prūsijai, uzplauka tirdzniecība ar Lietuvu-Poliju. Pilsētā apmetās vairāki amatnieki, piemēram, cepurnieks, dzintara apstrādātājs un audējs. Šodien maz kas ir saglabājies no 17. un 18. gadsimta ēkām. Joprojām ir apskatāmas bijušās Vācu ordeņa pils drupas, lai gan vēlāku gadsimtu laikā un arī mūsdienās veiktu restaurāciju rezultātā tās ir mainījušas savu izskatu. Pretī pils drupām 17. gadsimtā tika uzbūvēta luterāņu baznīca, kas saglabājusies joprojām.
Jaunjelgava / Friedrichstadt
Jaunjelgava (56° 36′ 44.316″ N 25° 4′ 44.137″ E) izveidojās daudz vēlāk nekā citas Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā pastāvējušās pilsētas. Apdzīvotā vieta šeit radās 16. gadsimtā Zviedrijas-Polijas kara laikā un saņēma pilsētas tiesības 1630. gadā (Lexikon Baltische Ortsnamen II, 175). Jaunu tās izaugsmes un attīstības posmu 1646. gadā uzsāka atraitnēs palikusī hercogiene Elizabete Magdalēna, un pilsēta tika nodēvēta par godu viņas nelaiķa vīram hercogam Frīdriham Ketleram.
Tā kā Jaunjelgava atrodas Daugavas upes krastā, tā bija viens no mezgliem, kur notika preču pārkraušana no sauszemes uz ūdens transporta līdzekļiem. Pilsēta tirgojās ar kviešiem un linu; 18. gadsimtā šeit darbojās cepurnieks, krogs un tabakas pārstrādes uzņēmums (turpat).
Jēkabpils / Jakobstadt
Jēkabpils (56° 30′ 5.238″ N 25° 52′ 41.876″ E) ir dibināta 17. gadsimtā kā no Krievijas atbēgušo vecticībnieku, kā arī poļu kara bēgļu apmetne. 1670. gadā piešķirot ciemam, kas toreiz bija pazīstams kā Sloboda, pilsētas tiesības, hercogs Jēkabs Ketlers mainīja arī tā vārdu uz Jakobstadt. Jau 1708. gadā pilsēta gandrīz pilnībā tika iznīcināta ugunsgrēkā, kas izcēlās, kad to bija ieņēmis un izlaupījis poļu karaspēks. Iedzīvotāju skaitu vēl vairāk samazināja 1710. gada sērga. Pilsētas izcelsmes dēļ par tās birģermeistaru sākumā varēja tikt ievēlēti tikai krievu vai poļu izcelsmes pilsoņi, kas Kurzemes-Zemgales hercogistē bija neierasti.
Līdzīgi Kuldīgai arī Jēkabpils bija nozīmīga tirdzniecības vieta precēm, kas šeit tika pārkrautas no sauszemes uz ūdens transporta līdzekļiem. Iemesls tam ir krāces uz Daugavas uz dienvidiem no pilsētas, kas veidoja pārrāvumu kuģošanas ceļā.
Jēkabpilī ir tikai trīs 19. gadsimta birģeru nami, kam piešķirts pieminekļu statuss. Ir saglabājusies Sv. Miķeļa luterāņu baznīca, kas celta laikā no 1769. līdz 1807. gadam, kā arī 1756. gadā būvēta Romas katoļu baznīca. Vairāku kristīgo konfesiju klātbūtni apliecina arī 1783. gadā celta pareizticīgo baznīca, Nikolaja klosteris un sinagogas (Lexikon Baltische Ortsnamen II, 240).
Jelgava / Mitau
Līdzīgi kā vairums citu hercogistes pilsētu Jelgavas (56° 39′ 3.992″ N 23° 43′ 16.874″ E) pirmsākumi meklējami netālu no 1265. gadā celtās Vācu ordeņa pils. Pils tuvumā izaugušais ciems jau 1573. gadā saņēma pilsētas tiesības un dibināja rāti un ģildes. 1578. gadā hercogs Gothards Ketlers izvēlējās Jelgavu par savu rezidenci un apmetās pilī. Lai gan hercoga Vilhelma Ketlera (1596–1616) laikā Kuldīga joprojām saglabāja nozīmīgas hercoga rezidences pilsētas statusu, līdz ar viņa izsūtīšanu trimdā stingri nostabilizējās Jelgavas kā galvenās Kurzemes-Zemgales hercoga rezidences statuss. Jelgava bija arī viens no virspilskunga tiesas apgabaliem, kam bija pakļauti Dobeles ( Doblen) un Bauskas apriņķi. Būdama hercoga galvenā rezidence, Jelgava nonāca visu militāro konfliktu centrā un 17. gadsimta pirmajā pusē Zviedru-poļu karu laikā vairākas reizes tika ieņemta un izlaupīta. Ziemeļu kara laikā Jelgavu ieņēma gan zviedru, gan krievu karaspēks. 1710. gada mēra laikā pilsēta zaudēja apmēram trešo daļu iedzīvotāju.
Būdama Kurzemes-Zemgales hercoga galvenā rezidence, Jelgava atradās hercoga monumentālo būvniecības programmu centrā. 1737. gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons lika nojaukt gan Vācu ordeņa pili, gan 16. gadsimtā celto hercoga pili, kas bija kalpojusi kā hercogu rezidence (Zarāns 2006, 112). Tās vietā hercogs pasūtīja Sanktpēterburgā mītošajam arhitektam Frančesko Bartolomeo Rastrelli uzcelt jaunu pili, kuras celtniecība notika vienlaikus ar hercoga vasaras rezidences būvi Rundālē. Līdzīgi kā Rundāle, arī šī pils sākotnēji bija projektēta kā viens galvenais korpuss ar diviem spārniem, kuri veidoja pagalmu. Zem pagalma tika ierīkotas Kurzemes hercogu kapenes, kas 1820. gadā tika no šejienes aizvāktas (sk. tālāk tekstā). Tā kā hercogs Ernsts Johans Bīrons no 1740. līdz 1762. gadam atradās trimdā, Jelgavas pils tika pabeigta tikai pēc tam, kad viņš atgriezās hercogistes valdnieka tronī. Kad Ernsta Johana dēls un mantinieks Pēteris Bīrons bija pametis Kurzemi, pilī mitinājās cits slavens iemītnieks – Francijas karalis Luijs XVIII, bēgot no revolūcijas, no 1798. līdz 1801. gadam uzturējās Jelgavā (Zarāns 2006, 112). Līdz pat šai dienai Jelgavas pils ir lielākā baroka pils Baltijas valstīs (Alttoa 1992, 364). Savas valdīšanas laikā Pēteris Bīrons dibināja vietējo akadēmiju – Academia Petrina –, kas tika veidota pēc universitātes principa. Arhitekts Severins Jensens akadēmijas vajadzībām vēlīnā baroka stilā laikā no 1773. līdz 1775. gadam pārbūvēja bijušo hercogienes-atraitnes un vēlākās carienes Annas rezidenci (Alttoa 1992, 364)
Diemžēl Jelgavas kādreizējā spozme ir zudusi, jo pilsēta Otrā pasaules kara laikā smagi cieta uzlidojumos. 1944. gadā pilsētas pievārtē trīs mēnešus atradās vācu un padomju karaspēku frontes līnija, kas šeit izraisīja plaša mēroga postījumus. Šī iemesla dēļ pilsētas ainavā dominē padomju laika un mūsdienu arhitektūra un ir saglabājušās tikai nedaudzas vēsturiskās ēkas no hercogistes laika. Jelgavas pils izdega un tika restaurēta no 1956. līdz 1964. gadam (Alttoa 1992, 365). Restaurācijas laikā pils struktūrā tika iekļauta papildu būvkomponente, kas bija uzbūvēta starp abiem spārniem 1937. gadā, tādējādi praktiski noslēdzot pils pagalmu.
Šī gadu tūkstoša sākumā ēkā uzsākās liela mēroga restaurācijas projekta realizācija. Tomēr 18. gadsimta interjers ir lielā mērā zudis. Šobrīd ēkā atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Tajā, lai gan ne vairs sākotnējās kapenēs, bet gan pagrabtelpā ēkas dienvidaustrumu stūrī, joprojām glabājas arī sarkofāgi ar vairuma Kurzemes hercogu mirstīgajām atliekām. Academia Petrina smagi cieta ugunsgrēkos 1919. un 1944. gadā. Tās fasādes tika restaurētas 1947.–1951. gadā, atgriežot ēkai 19. gadsimtā dokumentos fiksēto izskatu. Šodien tur atrodas Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.
Līdzās monumentālajām hercoga mītnēm pilsētā ir saglabājušās arī vairākas baznīcas. Sv. Annas luterāņu baznīca ir celta 17. gadsimtā (tornis 1619.–1621. gadā, draudze telpa – 1638.–1641. gadā, sk. Alttoa 1992, 363). Tā kā gadsimtu gaitā baznīca ir vairākas reizes pārbūvēta, tostarp pēc 1944. gada ugunsgrēka, no sākotnējās ēkas saglabājies tikai pirmā stāva plāns un dažas arhitektoniskās detaļas (Alttoa 1992, 364). Vēl viena saglabājusies sakrālā celtne ir Trīsvienības baznīca. Arī tā ir celta 17. gadsimtā, taču ļoti cieta 1944. gadā. Vēsturnieks Andris Tomašūns raksta, ka pēc daļējas rekonstrukcijas 2010. gadā, kuras laikā saglabājušās vēsturiskās struktūras tika papildinātas ar stikla elementiem, šobrīd ēka kalpo kā muzejs un bibliotēka. No 18. gadsimta ir saglabājusies arī Sv. Jāņa baznīca un Reformātu baznīca.
Urbānajā struktūrā no 16. –18. gadsimta, t.i., no hercogistes laika līdz mūsdienām nonākušas tikai dažas ēkas. Tās atrodas vienā no nedaudzajām ielām, kurās saglabājusies kādreizējās pilsētas ainava – Vecpilsētas ielā. Apsekošanas laikā ēkā – šīs ielas 14. numurā notika liela mēroga restaurācija, un izpētes komanda tika uzaicināta to aplūkot. Ēku bija iespējams pārliecinoši identificēt 17. gadsimta kartē un tā, visticamāk, ir visvecākā šajā ielā saglabājusies māja, taču, kā stāstīja Andris Tomašūns, 18. un 19. gadsimta laikā tā ir tikusi paplašināta un pārbūvēta.
Apsekošanas laikā apstiprinājās tas, kas jau bija ieskicējies attālināti veiktās izpētes laikā: lai gan Jelgava ir bijusi vēsturiski nozīmīgāka nekā Kuldīga – ņemot vērā to, ka pēc 1642. gada tā bija vienīgā hercoga rezidence, – gadsimtu gaitā tā ir smagi cietusi un tajā vairs nav saglabājusies pietiekama vēsturiskās pilsētvides struktūra, lai šī pilsēta varētu atspoguļot Kurzemes-Zemgales hercogistes sasniegumus.
Kandava / Kandau
1245. gadā Vācu ordenis ieņēma kuršu pilskalnu, kas atradās tagadējās Kandavas vietā (57° 1′ 59.344″ N 22° 46′ 36.444″ E). Ordenis šeit ap 1300. gadu uzbūvēja savu pili, kuras apkaimē vēlāk izveidojās apdzīvota vieta. Apdzīvotā vieta attīstījās par ciemu, kurš 17. gadsimtā kļuva par vienu no Tukuma virspilskunga tiesas apgabalam pakļautiem apriņķiem. Tomēr hercogistes laikā Kandava nesaņēma pilsētas tiesības. Gan 1659., gan 1703./4. gadā pilsētu iekaroja zviedri. Sākoties hercogistes laikam, Kandavas saimniecība pārsvarā balstījās uz amatniecību. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas gados šeit tika ierīkotas pulvera dzirnavas un ogļu dedzinātava.
Kandavā saglabājusies autentiska urbānā struktūra, kura ietver vairākas 16.–19. gadsimta ēkas. Starp tām ir 18. gadsimta luterāņu baznīca ar kapelu, kas atrodas par “mēra kalniņu” sauktajā uzkalniņā ar skatu uz vēsturisko centru. Mēra kalniņš bija sens kapulauks, kurā Otrā pasaules kara laikā veiktu izrakumu gaitā tika atrasti 14.–16. gadsimta apbedījumi, kā arī ar 18. gadsimtu datējamas monētas.
Vācu ordeņa pils līdz pat 18. gadsimta vidum joprojām bija apdzīvota. Taču 19. gadsimtā ēka sāka brukt, un 1840. gadā tās mūri tika nojaukti. Šodien ir apskatāmas tikai drupas, lai gan šajā vietā joprojām atrodas pulvera dzirnavu paliekas. Tirgus laukuma vieta, kā arī Sabiles iela un Lielā iela datējamas ar viduslaikiem. Līdzīgi kā Kuldīgā, arī Kandavā 1870. gadā plašs ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu guļbaļķu ēku. Tomēr, salīdzinot ar citām pilsētām, Kandavas ielu ainava ir labi saglabājusies, jo šeit kari nenodarīja būtiskus zaudējumus ēku fondam.
2011. gadā tika īstenots projekts “Kandavas vecpilsētas centra daļas atjaunošana un tūrisma infrastruktūras attīstība”. Šo projektu līdzfinansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds.
Liepāja / Libau
Liepājas pilsētas (56° 30′ 16.805″ N 21° 0′ 38.902″ E) pirmsākumi meklējami Līvas zvejnieku ciematā, kas atradās tādā pat vārdā sauktas upes krastos. Zemes dalīšanas līgumā starp Kurzemes bīskapu un Vācu ordeni bija noteikts, ka nelielā osta piederēs bīskapijai, bet teritorija dziļāk iekšzemē atradīsies ordeņa kontrolē. 15. gadsimtā avotos pirmo reizi minēta apdzīvota vieta ar tirgus laukumu. Liepāja kopā ar Grobiņu un citām apdzīvotajām vietām Kurzemes dienvidrietumos tika uz gandrīz 50 gadiem nodota Prūsijai (1560–1609), lai iegūtu krievu karaspēka padzīšanai no hercogistes akūti nepieciešamos līdzekļus. Novads atgriezās hercogistes sastāvā kā daļa no Prūsijas hercoga meitas Sofijas pūra, viņai izejot par sievu pie Vilhelma Ketlera. Lai neļautu Liepājai attīstīties par ostas pilsētu un konkurēt ar Mēmeli, Prūsijas hercogs bija liedzis tai pilsētas tiesības. Tās tika piešķirtas, tikai pilsētai atgriežoties hercogistes sastāvā 1625. gadā. Ieguvusi pilsētas tiesības, Liepāja izveidoja ģildes un rāti. Polijas-Lietuvas robežas tuvuma dēļ 17. gadsimtā pilsēta tika ierauta vairākos konfliktos. Septiņgadu kara laikā to ieņēma krievu karaspēks, bet, kara gaitā notiekot pavērsienam, tai nācās izmitināt arī sakšu un zviedru spēkus
Liepājas lielā nozīme skaidrojama ar tās atrašanos hercogistes rietumu piekrastē, kas tādējādi nodrošināja tai piekļuvi Baltijas jūrai un līdz ar to tirdzniecības tīkliem rietumos. Līdzās Ventspilij Liepāja bija viena no nozīmīgākajām ostām Baltijas reģionā un tādējādi tā bija īpaši vērtīga hercogistei, bet vēlāk arī Krievijas impērijai. Tās galvenā priekšrocība bija tāda, ka atšķirībā no Rīgas ostas, Liepāja neaizsala lielāko ziemas daļu, tādējādi ļaujot visu gadu turpināt tirdzniecību pa jūru. Ketleru dinastijas hercogi, īpaši hercogs Jēkabs Ketlers saprata šo priekšrocību un atbalstīja ostas būvi pilsētā 17. gadsimtā. Laikā no 1697. līdz 1703. gadam osta tika paplašināta un padziļināta lielā mērā par pašu pilsētas pilsoņu līdzekļiem. Tirdzniecība vēl vairāk uzplauka pēc tam, kad 1737. gadā tika atkal padziļināta osta un uzbūvēta kuģu piestātne.
No hercogistes perioda pilsētā saglabājušās vairākas ēkas. Labi zināms ir fakts, ka Liepāju ar svešu vārdu 18. gadsimta sākumā apmeklējis cars Pēteris Lielais. Viņš pārnakšņoja 17. gadsimtā celtajā Hoijeres kundzes viesnīcā. Nams ir saglabājies, taču nevis sākotnējā izskatā, bet ar vēlāku laiku papildinājumiem, galvenais no kuriem ir otrais stāvs. Situācija ir līdzīga ar Hoijeres kundzes viesnīcai iepretim esošo ēku, kur, kā stāstīja Liepājas muzeja pedagoģe Maruta Eistere, vienu nakti pavadīja Zviedrijas karalis Kārlis XII, uzturoties Liepājā 1699. gadā. Apsekošanas laikā tika apskatītas arī vairākas citas dzīvojamās ēkas, kas datējamas ar 17. un 18. gadsimtu.
Īpaša Liepājas arhitektūras mantojuma iezīme ir vairākas ar tirdzniecību un ostu saistītas būves. Starp tām ierindojas trīs 17. gadsimtā celtas noliktavu ēkas (Alttoa 1992, 371). Lai gan šīm ēkām ir piešķirts aizsargājamo pieminekļu statuss, vismaz vienā no tām ir veiktas modifikācijas, lai to piemērotu mūsdienu vajadzībām, piemēram, gastronomijas biznesam. Vienai no noliktavas ēkām, kura stāv nomaļus no abām pārējām, tieši blakus atrodas automašīnu stāvlaukums un lielveikals, kas mazina tās vides autentiskumu. Jāpiemin arī bijušais muitas nams – tas sākotnēji sastāvēja no diviem šauriem līdzās stāvošiem korpusiem (celti 1772. gadā) –, kurš ir saglabājis savu sākotnējo novietojumu kanāla dienvidu krastā.
Sabile / Zabeln
No 9. līdz 13. gadsimtam Sabilē (57° 2′ 52.544″ N 22° 34′ 5.419″ E) atradās kuršu pilskalns. Teritorija nonāca Vācu ordeņa rokās, kurš šeit ap 1282. gadu uzcēla pili. Pils tuvumā 15. gadsimtā izveidojās apdzīvota vieta, kas panīka un jau 16. gadsimta otrajā pusē izzuda. 17. gadsimtā tās vietā tika dibināts jauns ciems. Jau 16. gadsimtā uz tuvējo pakalnu nogāzēm tika audzētas vīnogas. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā Sabilē darbojās arī linu aušanas fabrika, kaļķu ceplis, darvas dedzinātava un vairākas dzirnavas, kas zviedru-poļu kara laikā tika iznīcinātas. Tiesiskās struktūras aspektā Sabile kopā ar vairākiem citiem apriņķiem atradās Tukuma virspilskunga tiesas apgabala pakļautībā.
No sākotnējas Vācu ordeņa pils ir saglabājušās tikai arheoloģiskās liecības. Līdzās pilij par Kurzemes- Zemgales hercogistes periodu liecina arī luterāņu baznīca. Tā ir celta 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā restaurēta, kā arī pārveidota. Līdzās baznīcai atrodas neliela kapela. Sabiles šodienas ielu ainavā dominē 19. un daļēji arī 20. gadsimta arhitektūra.
Saldus / Frauenburg
Saldus (56° 39′ 55.087″ N 22° 29′ 31.808″ E) tika dibināta netālu no kādreizējās kuršu pils (9.–13. gadsimts). 1253. gadā ciems nonāca Vācu ordeņa pakļautībā. Ordenis 14. gadsimtā šeit uzcēla pili, kas ietilpa Kuldīgas komturejā (vācu Komturei) (Pirang 1926, 35, 63). Šī administratīvā struktūra saglabājās arī Kurzemes- Zemgales hercogistes laikā, kad Saldus kļuva par pilskunga sēdekli un bija pakļauta Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā Saldū tika dibināta aušanas fabrika, miecētava un dzelzs lietuve. Taču šīs ražotnes nepārdzīvoja zviedru-poļu karu.
No hercogistes laikiem Saldū ir saglabājies maz urbānā mantojuma. Runājot par konkrētām ēkām, svarīga liecība par šo periodu ir luterāņu baznīca, jo tā ir celta 1640. gadā. Līdzīgi kā vairums tā laika dievnamu tā tika restaurēta 19. gadsimtā, un līdz ar to tajā tika veiktas vairākas stilistiskas modifikācijas. Pilsētvides struktūra, īpaši ielu tīkls, ir daļēji izmainīts, jo sevišķi kvartāls pilsētas centra austrumos, kur atrodas vairākas ēkas ar bagātīgiem stikla un tērauda elementiem un degvielas uzpildes stacija. Autentiskākas ielas ainavu paliekas saglabājušās uz rietumiem no pilsētas centra, kur pārsvarā aplūkojamas 19. gadsimta ēkas, kā arī vairākas 20. gadsimta celtnes un atsevišķi nami, kas, iespējams, datējami ar 18. gadsimtu. Saldus pili Ziemeļu kara laikā sagrāva zviedru karaspēks, un tā nav saglabājusies (Pirang 1926, 63).
Sēlpils / Selburg
Sēlpils (56° 31′ 40.854″ N 25° 36′ 47.25″ E) Vācu ordeņa laikā bija fogteja, fogtam rezidējot tādā pat vārdā sauktā pilī (kas celta 1373. gadā). Sākotnēji Gothards Ketlers apsvēra domu izvēlēties Sēlpili kā savu otro rezidenci līdzās Kuldīgai. Taču galu galā hercogs izvēlējās Jelgavu. Jau pirms 1600. gada pils tuvumā bija attīstījusies apdzīvota vieta ar skolu un baznīcu. Pēc Formula Regiminis pieņemšanas 1617. gadā Sēlpils kļuva par sēdekli vienam no četriem Kurzemes-Zemgales hercogistes virspilskungiem. Attiecīgais virspilskunga tiesas apgabals stiepās gar Daugavas kreiso krastu.
1704. gadā Ziemeļu kara laikā sakšu spēki iznīcināja ordeņa pili un līdzās esošā apdzīvotā vieta tika pilnībā pamesta. Šodien par Sēlpili saglabājušās tikai arheoloģiskās liecības. Saglabājusies ir vienīgi kādreizējā luterāņu baznīca, bet arī tā ir drupās.
Skrunda / Schrunden
Skrunda (56° 40′ 28.322″ N 22° 0′ 17.896″ E) atrodas Ventas upes kreisajā krastā. Tādējādi tā 1253. gadā kļuva par daļu no Vācu ordeņa pārvaldē nonākušās zemes. Līdzīgi kā daudzviet citur ordenis šeit 1368. gadā uzcēla pili šā apvidus aizsardzībai un kontrolēšanai. Taču pils nav saglabājusies – tā tika iznīcināta 18. gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā. Skrundu skāra arī hercoga Jēkaba Ketlera laikā uzsāktā agrīnā rūpnieciskā attīstība – šeit tika uzceltas pulvera dzirnavas, kā arī šauteņu, lielgabalu un naglu ražotnes. Arī visi šie objekti tika iznīcināti Ziemeļu kara laikā. 1704. gadā Skrunda uz laiku kļuva par atraitnēs palikušās hercogienes rezidenci. Administratīvajā ziņā pilsētciems bija pilskunga sēdeklis un bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesas apgabalam.
Talsi / Talsen
Talsi (57° 14′ 52.948″ N 22° 35′ 14.59″ E) izveidojās kādreizējās kuršu pils vietā. 1253. gadā šis novads tika nodots Vācu ordeņa pārvaldē, un tas šeit 13. gadsimtā uz blakus esošā pakalna uzbūvēja savu pili. Pirmās rakstiskās ziņas par apdzīvotu vietu datējamas ar 1462. un 1503. gadu. Līdzīgi kā Kandava hercogistes laikā Talsi joprojām bija ciems un par pilsētu izveidojās tikai 19. gadsimta nogalē. Kad 1653. gadā Tukums kļuva par virspilskunga tiesas apgabalu, Talsi tika pakļauti tā tiesiskajai kontrolei kā viens no iecirkņiem.
Talsos joprojām aplūkojama blīva un autentiska pilsētvides struktūra, no kuras lielai daļai ir piešķirts aizsargājamā pieminekļa statuss. Tomēr no hercogistes laika saglabājies maz ēku. Vairums no tām ir celtas 18. gadsimtā. Starp tām minama luterāņu baznīca, kas būvēta 18. gadsimtā, bet 19. gadsimtā lielā mērā pārbūvēta. Tās interjerā saglabājušās divas 18. gadsimta epitāfijas. Baznīcas tuvumā atrodas arī divas 18. gadsimta sinagogu ēkas. Diemžēl 19. gadsimtā un 20. gadsimtā abas tika pārveidotas tā, ka to eksterjers ir gandrīz pilnībā mainījies.
Add Your Heading Text Here
Tukums / Tuckum
Par Tukuma (56° 58′ 10.79″ N 23° 9′ 11.484″ E) vēsturi, pirms šī vieta 1253 gadā kļuva par Vācu ordeņa valdījumu, liecina tikai kuršu pilskalns. Vācu ordenis 13. gadsimta beigās šeit uzcēla pili, lai kontrolētu par Hellweg dēvēto tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Kēnigsbergu (Kaļiņingradu), kas šķērsoja šo apdzīvoto vietu. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Tukums kļuva par vienu no četriem virspilskungu sēdekļiem. Tukuma virspilskunga tiesas apgabalam bija pakļauti sekojoši apriņķi: Jaunpils, Auce, Kandava, Sabile un Talsi. Hercogs Jēkabs pie Tukuma uzcēla vara ražotni, kuras precīza atrašanās vieta ir zināma, taču šobrīd tur atrodas neliels rūpniecības uzņēmums. Visā hercogistes laikā Tukums tomēr neieguva pilsētas tiesības. Tās tika piešķirtas tikai 1798. gadā, kad hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
No kādreizējās Vācu ordeņa pils ir saglabājušies tikai divi elementi: viens no torņiem un neliela mūra daļa uz dienvidiem no tirgus laukuma. Lai gan pilsētas centram noteikts aizsargājamā pieminekļa statuss, vairums saglabājušos būvstruktūru pārstāv 19. gadsimta arhitektūru ar atsevišķām 18. un 20. gadsimta būvēm. Pilsētas centrā visvecākā ēka ir luterāņu baznīca, kas ir celta 17. gadsimtā un restaurēta 19. gadsimtā. Iepretī tirgus laukumam atrodas viens no vecākajiem dzīvojamajiem namiem pilsētā. Tas ir celts 18. gadsimtā, un tur dzīvoja vietējais aptiekārs, kurš bija ieceļojis šeit no Prūsijas.
Valdemārpils / Sassmacken
Valdemārpils pilsēta (57° 22′ 8.598″ N 22° 35′ 28.025″ E) ir izaugusi no zvejnieku ciemata, kas attīstījās Sasmakas (vācu Sassmacken) muižas teritorijā. Agrākais zināmais ciemata pieminējums avotos datējams ar 1582. gadu. 17. gadsimtā ciemats jau bija izpleties, bet pilsētas tiesības saņēma tikai 19. gadsimta beigās, kad hercogiste jau bija pārstājusi eksistēt.
Kas attiecas uz arhitektūras mantojumu, pilsētā joprojām aplūkojama 1646. gadā celtā luterāņu baznīca, kam piešķirts aizsargājamā pieminekļa statuss. Ir saglabājusies arī kādreizējā sinagoga, kas būvēta 18. gadsimtā. Kopumā ielu ainavā dominē 19. gadsimta stils ar 20. gadsimta pienesumu.
Ventspils / Windau
Pirmie nocietinājumi Ventspilī, kas vēlāk attīstījās par Vācu ordeņa pili (57° 23′ 37.399″ N 21° 33′ 52.945″ E), visticamāk būvēti 1263. gadā (Zarāns 2006, 70). Augšējos stāvus sākts celt 15. gadsimtā. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā pils tika izmantota kā garnizona mītne un attiecīgi pielāgota šai funkcijai. Līdzās pilij kopš 13. gadsimta pastāvēja apdzīvota vieta, kas izpletās un 1378. gadā saņēma pilsētas tiesības. 1440. gadā pilsētas tirgotāji sāka piedalīties Hanzas savienības aktivitātēs. Salīdzinošās analīzes sagatavošanas gaitā veiktās apsekošanas laikā Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Dr. hist. Armands Vijups minēja, ka 17. gadsimtā smilšu kāpas, pārvietojoties no rietumiem uz austrumiem, lika pamest Ventspils pilsētu. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, konkrēti no 1666. līdz 1795. gadam, Ventspilī rezidēja pilskungs, kurš bija pakļauts Kuldīgas virspilskungam. Ventspilij kā vienai no vissvarīgākajām Kurzemes hercogistes jūras ostām bija stratēģiska nozīme ne tikai hercogistes, bet arī lielvalstu, kuras bija ieinteresētas pārņemt Kurzemi savā varā, skatījumā. Rezultātā 1658./59. gadā pilsētu ieņēma un izlaupīja gan Zviedrija, gan Polija un Ziemeļu kara laikā 1701. gadā vēlreiz Zviedrija. Līdzīgi kā visas Kurzemes pilsētas arī Ventspils cieta no mēra uzliesmojuma 1710. gadā.
Ventspils nozīmi diktē tās gandrīz cauru gadu neaizsalstošā osta. Tā kā Ventspils atrodas arī Ventas upes grīvā, tā kalpoja kā tāltirdzniecības osta Kuldīgas pilsētai, kura savukārt bija nozīmīgs punkts preču pārkraušanai no sauszemes uz jūras transporta līdzekļiem. Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā, kad šeit tika ierīkota kokzāģētava un kuģu būves uzņēmums, Ventspils piedzīvoja izaugsmi un pārticību. Pilsētā kopumā tika uzbūvēti 44 karakuģi un 75 tirdzniecības kuģi, no kuriem daži tika pārdoti Francijai un Anglijai (Berķis 1969, 64). Ventspils kalpoja arī kā osta, caur kuru hercogiste īstenoja jūras tirdzniecību ar Rietumeiropas lielvarām un to kolonijām, kā arī ar savām aizjūras kolonijām Tobago un Gambijā. Taču 18. gadsimta gaitā osta panīka un tirdzniecības operāciju apjoms saruka.
Šodien Ventspils ir viena no retajām pilsētām, kur pilnībā, lai gan pārveidotā veidolā, ir saglabājusies Vācu ordeņa pils. Visvecākā ēka Ventspilī celta 17. gadsimtā un atrodas tirgus laukumā. Ventspils apmeklējuma laikā apsekošanas komandai tika izrādīti vairāki citi dzīvojamie nami, kas pārsvarā datējami ar 18. gadsimtu un joprojām glabā vērtīgas arhitektoniskās detaļas no tā laika. Līdzīgi kā Liepāja Ventspils bija ostas pilsēta, kurai bija nepieciešamas īpašas noliktavu telpas tirdzniecības vajadzībām. Diemžēl saglabājušās tikai divas noliktavu ēkas. Vecākā koka būve, iespējams, celta 18. gadsimtā, taču ir pamatīgi pārveidota, piemērojot to mūsdienu izklaides iestādes vajadzībām. Otrā noliktavas ēka atrodas promenādē un ir celta no ķieģeļiem 19. gadsimtā. Izskatās, ka nav saglabājusies neviena no vēsturiskajām baznīcām. Sv. Nikolaja luterāņu baznīcas būve tika uzsākta vēl 18. gadsimtā, taču tika pabeigta jau 19. gadsimtā, kā to apspirināja Dr. hist. Armands Vijups.
17. gadsimta nogalē Zviedrijas spiegi veica Kurzemes-Zemgales hercogistes mērīšanu, lai izveidotu kartes, kas varētu palīdzēt turpmāk veikt militārus iebrukumus šajā reģionā. Lai gan Ventspils karte nesniedza daudz detaļu par pašu pilsētu, tajā kā divi atsevišķi objekti ārpus pilsētas robežām bija iezīmēta kuģu būvētava un kuģu remonta rūpnīca. Šodien vietējie joprojām zina abu uzņēmumu atrašanās vietu, lai gan gadsimtu gaitā par tiem saglabājies maz liecību. Vēsturiskā kuģu būvētavas vieta ir iekļauta mūsdienu ostas teritorijā. Kuģu remonta rūpnīca atradās augšup gar upi, un attiecīgajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.
Starpposma secinājums: Kurzemes-Zemgales hercogistes pilsētas
17 pilsētu, kurām bija kāda loma hercogistes laikā, apskats atklāja, ka to spēja fiziski demonstrēt Kurzemes-Zemgales hercogistes nozīmi ievērojami atšķiras.
Jaunjelgavas, Sēlpils un Skrundas pilsētās ar hercogistes laiku datējamās vēsturiskās urbānās struktūras apjoms svārstās no jebkāda liecību trūkuma līdz tikai vienai baznīcai. Aizputes stiprā puse ir gan vizuāli redzamas Vācu ordeņa pils drupas, gan hercogistes laikā tajās veiktie atjaunošanas darbi, taču citādi šajā pilsētā konstatējams maz struktūru, kam piemistu ierosinātā īpašas nozīmes universālā vērtība. Durbē, Grobiņā un Sabilē attiecīgās liecības aprobežojas ar pilsdrupām un ar luterāņu baznīcu katrā no šīm pilsētām. Tukumā līdzās pilij un luterāņu baznīcai kā atsevišķiem elementiem konstatējama viena 18. gadsimta dzīvojamā ēka. Talsi savukārt šķita interesanti ar savu blīvo pilsētvides struktūru. Taču dziļākas analīzes gaitā atklājās, ka, neskaitot dažādas kulta celtnes, esošie nami ir celti pēc 1795. gada. Līdzīgs secinājums tika izdarīts arī Jēkabpilī un Valdemārpilī, kur vienīgās celtnes, kās pārstāv hercogistes laikmetu, ir vairāki dažādu ticību dievnami, bet vecākās dzīvojamās ēkas datējamas ar 19. gadsimtu. Saldū arī ielas ainava pārstāv 19. gadsimtu un no Kurzemes hercogistes laikmeta saglabājusies viena baznīca.
Daudzviet konstatētais pieticīgais 16.–18. gadsimta arhitektūras liecību klāsts, kā arī autentiskuma un integritātes trūkums ir rezultāts kara postījumiem un ugunsgrēkiem, kā arī nepietiekamiem centieniem šādas liecības saglabāt. Kara sekas ir īpaši labi pamanāmas Jelgavā, kur atrodamā pils ir 20. gadsimta rekonstrukcija, kurā turklāt trūkst arī oriģinālā interjera. Līdzīgi kā citās pilsētās Jelgavā atrodamas vairākas 17. gadsimta kulta celtnes, taču pēc 1944. gadā pilsētai nodarītajiem postījumiem arī tās nācās rekonstruēt. Liepājā aplūkojamas dažādas dzīvojamās, kā arī tirdzniecības un kulta celtnes, kas būvētas hercogistes laikā, taču tās diemžēl cieš no modifikācijām un tām trūkst autentiskuma. Arī Bauskā liela daļa vēsturiskās struktūras ir vēlāk tikusi pārveidota. Autentisks no hercogistes laikmeta saglabājies ir tikai Svētā Gara baznīcas bagātīgais interjers, kā arī aptuveni 15 dzīvojamie nami. Autentiskuma ziņā pozitīvi jāatzīmē Kandava. Tās ielu ainava ir neskarta un labi saglabājusies. Taču blīva arhitektūras liecību klātbūtne aprobežojas ar dažām ielām, tādējādi tā nav salīdzināma ar Kuldīgā atrodamo plašo liecību klāstu par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Vairāki interesanti elementi rodami arī Ventspilī. Pilsētā atrodas hercogistes teritorijā vienīgā pilnībā saglabājusies Vācu ordeņa pils, kā arī dzīvojamie nami un noliktavu ēkas, kas pārstāv hercogistes tirdzniecības aktivitātes. Taču līdzīgi kā citās iepriekš aprakstītajās vietās lielākā daļa šo ēku pieredzējušas būtiskus pārveidojumus un tādējādi neatbilst UNESCO noteiktajiem autentiskuma standartiem.
Noslēgumā jāsecina, ka pilsētu apskats atklāja, ka attiecīgā laika vēsturiskā urbānā struktūra ir atrodama visā Latvijas teritorijā, taču ārpus Kuldīgas nekur citur šiem materiāliem nepiemīt pietiekams autentiskums un integritāte, lai tie varētu sniegt visaptverošu vēstījumu par hercogistes laikmetu.
Latviešu valoda 
English