Pateicoties bagātīgajam kultūras mantojumam, šī teritorija ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Latvijas Nacionālā Komisija Latvijā koordinē UNESCO Pasaules mantojuma programmas darbību un nodrošina UNESCO Konvencijas par kultūras un dabas mantojuma aizsardzību īstenošanu. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Asambleja 2011. gadā apstiprināja nominācijas „Kuldīgas vecpilsēta Ventas senlejā” vietu UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.

UNESCO pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā iekļautās nominācijas galvenās vērtības ir “Kuldīgas vecpilsēta Ventas senlejā” teritorija, ēkas, objekti:

  • Kuldīgas vecpilsēta – ietverot viduslaiku ciematu Kalnamiestu, apvienojot tos plašākā pilsētvidē, kas veidojusies laikā no 16. līdz 18. gadsimtam un vēlāk paplašinājusies, lielākoties ārpus vēsturiskā  centra, 19. un tālāk 20. gadsimtā. Teritorija aptver pilsētas paplašināšanos līdz 19. gadsimtam un tās nozīmīgo atrašanās vietu dabā. Vieta šobrīd lielākoties saglabāta atbilstoši 18. un 19. gadsimta stāvoklim. Līdz ar to tā ietver pilnīgu Kurzemes vēsturisko mantojumu, kas saglabāts līdz pat mūsdienām. Īpaši tas redzams neizmainītā pilsētvides plānojumā, arhitektūras liecībās un būvgaldniecības detaļās. Kā arī sarkano dakstiņu jumtu ainavā.
  • arhitektūras piemineklis Sarkano ķieģeļu velvju tilts (datējums: 1874. gads);
  • Ventas kanāls (datējums: 17. gs.–19. gs.);
  • Alekšupītes ūdenskritums – augstākais ūdenskritums Latvijā augst. 4,15m (datējums:  17. gs.);
  • Ventas rumba – platākais ūdenskritums Eiropā (pl.240m, augst.1,8-2,2m).

Konstatētā integritāte un autentiskums, gatavojot materiālus nominācijas Pasaules kultūras mantojuma statusam saņemšanai, Pasaules kultūras mantojumā nozīmē ir:

–       Pateicoties stingram juridiskajam liegumam vēsturiskajā pilsētā, un labi uzturētai pilsētvides konservācijas zonai.

–       Kuldīgas pilsētvides un arhitektūras mantojums ir labi saglabāts gan materiālu, gan dizaina un izpildījuma ziņā. Pilsēta turpina funkcionēt vietējā kopienā gan mājvietu, gan palīgēku, gan komercplatību vajadzībām. Vecpilsēta saglabājusi autentiskumu arī apkārtējās vides un vietas ziņā. Šeit saglabāts ne vien pilsētas plānojums un apjoms, bet arī kopējā pilsētvides ainava ap Ventas upi.

2020. gada 28. februārī Kuldīgas novada pašvaldība iesniedza UNESCO Latvijas Nacionālā Komisijā, atbilstoši UNESCO Konvencijas par Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības īstenošanu, sagatavotu pieteikumu.  Tas sagatavots pamatojoties uz diviem apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem: J. Krastiņš “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība”, A. Melluma “Kuldīga. Laiki, cilvēki, ainava” lai pamatotu Kuldīgas nomināciju Pasaules mantojuma līmenī.  UNESCO Pasaules mantojuma centrā nominācija tika akceptēta ar jaunu nosaukumu “Kuldīga (Goldingen)”. Balstoties un zinātnisko materiālu datiem, veicot pilsētvidē unikālo atribūtu apzināšanu, un kartēšanu tika secināts:

Kuldīga vecpilsēta ir vislabāk saglabātā un pēdējā atlikusī pilsētvides liecība, kas atspoguļojas ielu un zemes gabalu plānojumā ar būtiskiem saglabātiem arhitektūras rakstura un infrastruktūras elementiem no Kurzemes un Zemgales hercogistes laikiem. Kā galvenās Pasaules mantojuma vērtības tiek uzsvērtas šādas:

Kuldīga sniedz unikālu liecību par Kurzemes un Zemgales hercogisti un tās uzplaukuma laikmetu, starptautiskajām tirdzniecības attiecībām un kultūras apmaiņu, gan kā pirmā valdnieka rezidence, gan administratīvais centrs. Kuldīga ir saglabājusi ne vien pilsētas plānojumu, bet arī tēlu un ievērojamu arhitektonisko veidolu, kura pirmsākumi meklējami galvenokārt 17. un 18. gadsimtā. Ar to, ka pilsētā daļēji vai pilnībā ir saglabājies līdz pat trīs ceturtdaļām mūra arhitektūras, kas tapusi līdz 19. gadsimtam,  Kuldīga ir labākā un pēdējā atlikusī Kurzemes laikmeta pilsētvides liecība. Kuldīgas vēsturiskais centrs, kas ir saglabāts labā stāvoklī, ir atgādinājums par Kurzemes uzplaukumu un tirdzniecības attīstību 16., 17. un 18. gadsimtā, kad pilsētu pazina kā Goldingenu. Kuldīga bija Kurzemes pirmā valdnieka hercoga Gotharda Ketlera galvenā dzīvesvieta un administratīvais centrs kopš 1561. gada. Gotharda Ketlera mantinieku līdzvaldīšanas laikā Goldingena bija hercoga Vilhelma Ketlera, kam 1596. gadā tika piešķirta vara pār Kurzemi un kurš valdīja līdz 1616. gadam, valdnieka rezidence un administratīvais centrs. 1613. gada uzskaitē tika dokumentēts, ka Kuldīgā ir 175 ēkas. Papildus tradicionālajām guļbūvēm Kuldīgā bija arī ķieģeļu ēkas, koka konstrukcijas ēkas, kas bieži vien bija dekoratīvi apmestas un krāsotas, kā arī ar koka paneļiem apšūtas ēkas – gan dzīvojamās, gan palīgēkas. Kuldīgas arhitektūra uzplauka, pateicoties bagātīgajai ceļojošo amatnieku apmaiņai no citām Hanzas pilsētām un centriem ap Baltijas jūru, kā arī no Krievijas, kas joprojām ir redzams pilsētas arhitektūras stilā, amatniecībā un rotājumos. 2007. gadā “Kuldīgas pilsēta Ventas senlejā” atzīta par Eiropas izcilāko tūristu galamērķi, savukārt 2008. gadā Kuldīgas pilsētas vēsturiskajam centram tika piešķirta Eiropas mantojuma zīme.

2 Comments

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *