Kuldīgas liecības par Kurzemes-Zemgales hercogisti (kopsavilkums)

Kuldīga (Goldingen) pirmo reizi rakstos minēta 1242. gadā. Tomēr uz šo nomināciju visvairāk attiecināmā pilsētas vēsture aizsākas 16. gadsimta nogalē, līdz ar Kurzemes- Zemgales hercogistes dibināšanu. Kuldīgas vēsturiskais centrs ir pārliecinošs atgādinājums par hercogistes izaugsmes un tirdzniecības periodu, kas aptvēra 16., 17. un 18. gadsimtus, kad šī pilsēta bija pazīstama ar Goldingenas vārdu. Kurzemes-Zemgales hercogiste bija autonoma vasaļvalsts, kas bija pakļauta Polijas-Lietuvas ūnijai un trijstūra formā sniedzās no Baltijas jūras piekrastes aptuveni 500 km uz austrumiem līdz Daugavas upei, robežojoties sākotnēji ar Lietuvas Dižkunigaitiju, Poļu Livoniju un Zviedrijas Karalisti, bet vēlāk – ar Krievijas impēriju. Kurzemes hercogi pārvaldīja šo ievērojamo Baltijas daļu no 1561. gada līdz 1795. gadam un atstāja mantojumu plašākā ģeopolitiskajā reģionā.

Pēc hercogistes dibināšanas 1561. gadā Kuldīga bija Kurzemes hercogistes pirmā valdnieka Gotharda Ketlera galvenā rezidence un administratīvais centrs. Gotharda Ketlera mantinieku kopīgās valdīšanas laikā Kuldīga bija hercoga Vilhelma Ketlera – kuram valdīšanā 1596. gadā tika piešķirta Kurzeme un kurš valdīja līdz 1616. gadam – rezidence un administratīvais centrs. Kuldīga saglabāja nozīmīgu lomu hercogistes pārvaldē visā tās pastāvēšanas gaitā, kā rezultātā turpinājās tās izaugsme. 1613. gada uzskaitē pilsētā tika fiksētas 175 nodokļu maksātāju ēkas; vecākajā pilsētas kartē, kas tapusi 1797. gadā un saglabājusies līdz mūsdienām, atzīmēti 149 nami. Būvju skaita samazināšanās skaidrojama ar vairākiem ugunsgrēkiem un plūdiem, kas tolaik bija ierasta parādība, kā arī ar ēku stāvokļa pasliktināšanos pēc tam, kad, pēc Lielā mēra sarūkot  iedzīvotāju skaitam, daudzi nami palika tukši.

Kuldīgas ierosinātā īpašas nozīmes universālā vērtība izriet no tās spējas pārstāvēt Kurzemes-Zemgales hercogisti, kurai, neraugoties uz savu nelielo teritoriju un problēmas raisošo atrašanās vietu starp Eiropas lielvalstīm Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju, 17. gadsimtā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā izdevās kļūt par jūras lielvaru un izveidot starptautisku tirdzniecības tīklu no Eiropas līdz Āfrikas rietumu piekrastei un pat Amerikai. Kurzemes-Zemgales hercogiste, arvien vairāk iesaistoties starptautiskajā tirdzniecībā un sakaros, uzplauka, un līdz ar to uzplauka arī Kuldīga. Lai nodarbotos ar tirdzniecību, šī nelielā politiskā vienība radīja savu floti, izmantojot starptautisku speciālistu zināšanas un  tehnoloģijas; šie speciālisti ieradās Kurzemē un nereti apmetās šajā reģionā uz dzīvi, nesot līdzi savu dzimto zemju celtniecības un sadzīves tradīcijas. Hercogistei bija tirdzniecības kontakti un diplomātiskās attiecības ar vadošajām Eiropas lielvarām, piemēram, Franciju, Angliju un Krieviju. Šajā laikā daudzi Kurzemes-Zemgales hercogistes tirgotāji personīgi kuģoja uz tādām vietām kā Vācija, Nīderlande, Francija un Spānija, lai tirgotos ar dažādām  vietējām precēm (Scheffler 1940, 28). Līdzās Kuldīgas tirgotājiem, kuri ceļoja Baltijas robežās un ārpus tām, pilsētu apmeklēja tirgotāji no citām zemēm, tostarp no Krievijas Lielā Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā (Scheffler 1940, 32). Ceļojoši tirgotāji bija ierasti viesi Kurzemes- Zemgales hercogistē, un Sv. Katrīnas baznīcā Kuldīgā viņiem pat bija sava sēdvietu zona (Scheffler 1940, 28).

Daudzi starptautiskie viesi, pabeiguši savus darījumus, devās prom, savukārt citi palika un apmetās Kurzemes-Zemgales hercogistē uz dzīvi. Kuldīgā vien hercogistes laikā ir dokumentēti ieceļotāji no vismaz deviņām dažādām valstīm (sk. Scheffler 1940). Lielu Kuldīgas pilsoņu īpatsvaru vienmēr ir veidojuši vācieši, īpaši no Vācijas ziemeļu apgabaliem nākušie, taču līdz ar hercogu veicināto starptautisko attiecību izaugsmi iedzīvotāju sastāvs kļuva daudzveidīgāks. 17. gadsimtā tika reģistrēti jauni pilsoņi, kuri bija ieradušies no Austrijas, Dānijas, Francijas, Nīderlandes, Skotijas, Zviedrijas un Šveices. 18. gadsimtā atsevišķi iedzīvotāji ienāca arī no Itālijas, kā arī no Bohēmijas (Scheffler 1940, 53). Līdzās migrācijai no Eiropas kontinenta, kā arī no kaimiņu Baltijas zemēm, ir manāms arī iekšējās migrācijas pieaugums, Kuldīgā apmetoties arvien lielākam skaitam kurzemnieku (turpat). Migrācijas modeļi, īpaši 17. un 18. gadsimtā, ilustrē divus galvenos procesus, kas šajā laikā risinājās Kurzemes-Zemgales hercogistē. Pirmkārt, vāciešu ieceļošana arvien lielākā skaitā, kā arī imigrācija no citām Eiropas zemēm liecina par Kurzemes-Zemgales hercogistes pieaugošo nozīmīgumu – tā tika uzlūkota kā vieta, kur ir vērts apmesties. Otrkārt, arvien pieaugošā ieceļošana no citām hercogistes vietām norāda uz Kuldīgas kā Kurzemes- Zemgales hercogistes urbānā centra augošo nozīmi, neskatoties uz to, ka tā nebija jūras osta.

Kurzemes-Zemgales hercogistes, kā arī Kuldīgas pilsētas augošo nozīmi kā tirdzniecības centram 17. un 18. gadsimtā izceļ arī ziņas par jaunatnācēju nodarbošanos. Šādas ziņas ir pieejamas par visu hercogistes pastāvēšanas laiku. Uzkrītoši, ka laikā no 1569. līdz 1599. gadam Kuldīgā kā jaunpienācējs reģistrēts tikai viens tirgotājs, kas ir mazāk nekā 1% no visiem ieceļotājiem, savukārt turpmāko gadsimtu gaitā situācija radikāli mainījās. Līdz ar Kurzemes-Zemgales hercogistes tirdzniecības aktivitāšu vispārējo pieaugumu, laikā no 1600. līdz 1649. gadam 10% no visiem reģistrētajiem jaunajiem Kuldīgas pilsoņiem bija tirgotāji. 17. gadsimta otrajā pusē gandrīz 30% visu jauno pilsoņu bija tirgotāji, šajā laikā ar tirdzniecību saistītajai migrācijai sasniedzot augstāko punktu; tas ir papildu apliecinājums tam, ka hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laiks bija ekonomiski vispārtikušākais. Turpmākajā – 18. gadsimtā – skaitļi bija zemāki nekā ziedu laikos 17. gadsimta nogalē, bet tirgotāji joprojām sastādīja aptuveni vienu piektdaļu no visiem ieceļotājiem un bija vislielākā profesionālā grupa, kas rāda, ka tirdzniecības izaugsme bija atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības organizāciju (Scheffler 1940, 26).

Kuldīgā vietējie un ārzemju amatnieki kopīgi attīstīja pilsētas arhitektūras formu valodu, ko iedvesmoja starptautiskie kontakti, kā arī jaunu materiālu pieejamība, pateicoties hercoga paspārnē izveidotajām tirdzniecības attiecībām. Kuldīgas vēsturiskais pilsētas audums ietver tradicionālās vietējās guļbūves, kā arī lielā mērā citzemju iedvesmotā tehnikā un stilos celtas mūra un koka karkasa mājas, kas ilustrē bagātīgo apmaiņu starp vietējiem amatniekiem un ceļojošiem amatniekiem no citām Hanzas pilsētām un centriem ap Baltijas jūru, kā arī no Krievijas.

Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Kuldīgai bija būtiska loma amatniecības attīstībā šajā reģionā, un tā drīz apliecināja sevi kā Kurzemes amatniecības centrs, liecina Kuldīgas novada muzeja izstādes materiāli, ko sagatavojusi Daina Antoniška. Kuldīgā dibināto ģilžu statūti bija saistoši arī citās hercogistes pilsētās dzīvojošiem un strādājošiem amatniekiem. Kā 2017. gadā ar pārvietojamu objektu sērijas palīdzību ilustrēja Kuldīgas novada muzejs, senās amatu ģilžu tradīcijas pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem (turpat).

Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumu izsaka arī dažādas nemateriālā mantojuma izpausmes, kas radušās Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā. Plaša hercogistes laika ietekme jūtama reģiona kulinārajā mantojumā, kā arī leģendās, dziesmās un dzejā. Vienā no pazīstamākajām leģendām apgalvots, ka kartupeļi Kurzemē tika ieviesti hercoga Jēkaba laikā. Tā kā hercogs daudz laika vadīja dažādos Eiropas valdnieku galmos, viņš iepazina šo augu, kas mūsdienās ir būtiska Latvijas virtuves sastāvdaļa. Ir zināms, ka hercogs Jēkabs sākumā šo dārgo augu pasūtīja savam galmam no Hamburgas, un vēlāk kartupeļi auga hercoga dārzos. Šim populārajam latviešu tautas nostāstam ir veltīta arī mākslas instalācija, ko rīko Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” sadarbībā ar Kuldīgas novada pašvaldību – Ventas upes labajā krastā nominētās mantojuma vietas ietvaros,  klausoties īpašas radio stacijas – Kartupeļu Lauka Radio – pārraides, aug kulturālie kartupeļi.

Teiku un leģendu stāstīšana ir būtisks latviešu kultūras elements, jo šī zeme bija viena no pēdējām Eiropas kontinentā, kur leģendas, nostāsti un dziesmas tika dokumentētas rakstiski. Kopš 2004. gada Kuldīgā notiek stāstnieku festivāls, kura ietvaros vietējie iedzīvotāji un viesi bauda pilsētas mutiskā mantojuma bagātību, tostarp Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā tapušus nostāstus. Tas atspoguļo latviešu tautas vispārējo spēcīgo interesi par tautas kultūru. 2008. gadā Baltijas Dziesmu un deju svētki tika iekļauto UNESCO reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Lai gan šie svētki godina tautas dziesmu un deju mantojumu, tie cieši savijas ar citu latviešu kultūras aspektu – tautastērpiem, kas tiek valkāti svētku reizēs, koncertos un uzvedumos. Katrā pilsētā un ciemā ir sava tautastērpa variācija, kas ir daļa no vietējās identitātes. Kuldīgā valkātais tērps satur kādu elementu, kas attīstījās Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā un atspoguļo nelielās valsts augošo pārticību. Pie tautastērpiem sievietes valkā lielas rotaslietas, kas apliecina viņu statusu. Lai gan šīs rotas nav raksturīgas tikai Kuldīgai vien, šī pilsēta ir vienīgā vieta, kur tās tika gatavotas no sudraba, nevis bronzas, jo tā bija īpaša Kuldīgas amatnieku prasme. Šis tērps un zināšanas par tā izcelsmi un darināšanu mūsdienās ir būtisks elements tautas svētkos, tostarp ne tikai jau minētajos dziesmu un deju svētkos, bet arī individuālāka rakstura svinībās, kā saulgriežos vai kāzās.

Visbeidzot jāpiebilst, ka dažas vispopulārākās Kuldīgas leģendas ir tieši saistītas ar nominētās mantojuma vietas materiālo mantojumu. Viena no visslavenākajām leģendām ir radusi taustāmu izpausmi ēkā Baznīcas ielā 17. Tiek uzskatīts, ka 1702. gadā pie pilsētas birģermeistara viesojās un viņa mājā nakšņoja Zviedrijas karalis Kārlis XII (Dirveiks et al. 2013, 304). Šīs leģendas vēstījumu vēl uzsver šajā ēkā patrepē iebūvēta lāde, kas, kā apgalvots, esot piederējusi Zviedrijas karalim (Dirveiks et al. 2013, 306). Pētnieki noraida šīs leģendas patiesumu, taču šis nostāsts ir populārs vietējo iedzīvotāju vidū un ilustrē to, kā hercogistes ziedu laiki, kad šeit ciemojās augstu stāvoši ārzemju viesi, tiek reproducēti vietējās leģendās un nostāstos. Cita ēka, kura joprojām šodien ir pazīstama ar savu hercogistes laika funkciju, ir unikālā daļēji no koka būvētā ēka Baznīcas ielā 10, kas līdz pat šai dienai bieži tiek saukta par “Hercoga aptieku” (Dirveiks et al. 2013, 304).

Noslēgumā jāatzīmē, ka Kuldīga visaptveroši ilustrē urbānās telpas izplešanos 16.–18. gadsimta izaugsmes kontekstā un sniedz materiālu liecību par visu pilsētvides un sabiedrības attīstības aspektu unikālu integrāciju iespaidīgi kompaktā un lielā mērā nepārrautā teritorijā. Tas sniedz spilgtu liecību par hercogistes mijiedarbību ar attiecīgām tā laika politiskajām lielvarām un uzskatāmā veidā demonstrē Kurzemes-Zemgales hercogistes tradīcijas. Kuldīga funkcionē kā Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojuma galvenais nesējs, jo tā ir veiksmīgi saglabājusi jēgpilnu sabiedrības attīstības pakāpi, kas izpaužas pilsētas arhitektūras formu valodā, kā arī amata prasmēs, kas tiek koptas līdz pat mūsdienām. Daudzo karu dēļ, kas plosījās Latvijas teritorijā kopš 18. gadsimta – savā pastāvēšanas laikā Kurzemes hercogiste pieredzēja 81 kara gadu ar kaimiņu lielvarām un 110 bada gadus (Jākobsone 2013, 32) –, neviena cita vieta nav salīdzināma ar šo mantojuma vietu tur atrodamo īpašas nozīmes universālās vērtības atribūtu apjoma ziņā.

Detalizēta hronoloģiska informācija par Kuldīgas vēsturi

Vēsture pirms perioda, kas saistīts uz īpašas nozīmes universālo vērtību

Senākā zināmā apmetne, ko iespējams sasaistīt ar mūsdienu Kuldīgu, atradās aptuveni trīs kilometrus lejup pa upi no Vecpilsētas, vietā, kas tiek dēvēta par Veckuldīgas pilskalnu, kurš datējams jau ar vēlā dzelzs laikmeta otro pusi (9.–12. gadsimts) (Asaris, Lūsēns 2013, 139). Šajā laikā reģionu uz dienvidiem un rietumiem no Daugavas apdzīvoja vairākas ciltis, kas gadsimtus vēlāk veidoja latviešu tautas pamatu: kurši, zemgaļi un sēļi (Berkis 1969, 2).

Senkuršu pilskalna lokācija attiecībā pret Vācu ordeņa pils vietu. Janas Jākobsones, Alda Orniņa shematisks attēlojums, 2012.

Atbilstoši vispārējai situācijai Eiropā šajā Baltijas vēstures periodā dominēja kristīgās ticības izplatīšanās uz austrumiem. Pēc tam kad sākotnējie, kopš 12. gadsimta 80. gadiem veiktie miermīlīgas kristianizācijas mēģinājumi izrādījās nesekmīgi, Katoļu baznīca izlēma virzīties uz mērķi ar militāriem līdzekļiem (Sarnowsky 2012, 32–33). 1202. gadā pāvests Innocents III apstiprināja Frates milicie Christi de Livonia ordeņa, plašāk pazīstama kā Zobenbrāļu ordenis, dibināšanu, kam bija jāsniedz atbalsts Livonijas bīskapam Baltijas reģiona iekarošanā. 1237. gadā pēc gadu iepriekš piedzīvotas smagas sakāves ar pāvesta Gregora IX rīkojumu šis ordenis tika iekļauts Vācu ordenī (Sarnowsky 2012, 33). Līdz 1290. gadam Vācu ordenim – ar sava Livonijas atzara rokām –  izdevās iekarot teritoriju, ko šodien aizņem mūsdienu Latvijas valsts. Tomēr visa šī teritorija nepiederēja Ordenim – tas to dalīja ar Livonijas bīskapijām – Kurzemes bīskapiju un Rīgas arhibīskapiju. Šis Kurzemes un Zemgales sadalījums noteica daudzu apdzīvotu vietu un pilsētu attīstību un atstāja paliekošu ietekmi arī uz Kurzemes-Zemgales hercogisti.

Kalnamiesta teritorija – pirmā apdzīvotā apmetne tagadējā Kuldīgas teritorijā. Intas Jansones shematisks attēlojums atbilstoši pētījuma “Kuldīga. Pilsētbūvniecība un arhitektūra” rezultātiem, 2020.

Kuldīgā divu gadu desmitu garumā notika arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika pētīti dažādi kultūras slāņi no Vācu ordeņa Livonijas atzara, kā arī no hercogistes laika, sekmējot izpratni par pilsētas attīstību. 21. gadsimta sākumā veiktais radioaktīvā oglekļa datējums apliecināja, ka teritorija, kas pazīstama kā Kalnamiests, ir tikusi apdzīvota kopš 12. gadsimta sākuma un tādējādi ir viens no visagrāk apdzīvotajiem mūsdienu Kuldīgas rajoniem (Asaris, Lūsēns 2013, 150). Tā paša pētījuma ietvaros šī rajona ielu seguma virsma tika datēta ar 17. gadsimtu, pierādot, ka viduslaiku miests vēlāk tika integrēts agrīnā Kurzemes-Zemgales hercogistes apdzīvotā vietā (turpat). Kalnamiests atrodas mūsdienu Kuldīgas centrā. To veido trīs ielas – Kalna iela, Rumbas iela un Jelgavas iela, un tam ir sava oriģināla forma, kas atšķir to no pārējās pilsētas daļas. Vēl šodien šīs ielas sniedz priekšstatu par mazo apdzīvoto vietu, kāda toreiz bija Kuldīga. Šīm ielām ir īpaša ovāla forma, kāda nav atrodama nekur citur pilsētā. Visa Kalnamiesta teritorija atrodas Alekšupītes austrumu krastā, aptuveni 200 metru iekšzemes virzienā no Ventas Rumbas.

Savas misijas gaitā turpmāko 200 gadu laikā Vācu ordenis uzbūvēja daudzas pilis, lai aizsargātu stratēģiski nozīmīgas vietas un ceļus, piemēram, tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Kēnigsbergu (mūsd. Kaļiņingradu). Šīs pilis daudzviet veidoja kodolu apdzīvotām vietām, daudzas no kurām – tostarp Kuldīga – Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā kļuva par pilsētām.

Kuldīgas, kura toreiz tika saukta par Goldingenu, pirmsākumi meklējami 1242. gadā, kad pāvesta legāts Vilhelms no Modēnas deva Vācu ordeņa Livonijas atzaram atļauju būvēt pili kristīgās ticības aizsardzībai, līdzīgi kā tas bija citās šī reģiona vietās  (Asaris et al. 2013, 17). Šī vieta pils būvei tika izvēlēta, pateicoties tās stratēģiskajam novietojumam starp Livoniju un Prūsiju, kas nodrošināja Vācu ordenim nepieciešamo kontroli pār tobrīd naidīgajiem politiskajiem spēkiem (turpat, 11). Pils teritorija atrodas Ventas upes kreisajā krastā uz ziemeļaustrumiem no Kalnamiesta. Pati pils bija atdalīta no apdzīvotās vietas ar aizsarggrāvi, un tās teritoriju norobežoja arī Alekšupīte ziemeļu pusē un Venta austrumu pusē. Lielu daļu perioda, kad tā atradās Vācu ordeņa pakļautībā, Kuldīga saglabāja viduslaiku apmetnes plānojumu un apjomu. Pils kā pilsētas oficiālais aizsākums pastāvēja līdzās apdzīvotajai vietai.

Vācu ordeņa pils teritorija un Kalnamiests – autonomas apdzīvotas vietas tagadējā Kuldīgas teritorijā. Intas Jansones shematisks attēlojums atbilstoši pētījuma “Kuldīga. Pilsētbūvniecība un arhitektūra” rezultātiem, 2020.

Kurzeme pirmo reizi pasaules kartē tika minēta Vācu ordeņa laikā. Mūka Gervasa no Ebstorfas 13. gadsimtā radītā vēsturiskā pasaules karte Monialium Ebstorfensium Mappamundi tiek uzskatīta par vecāko mūsdienu Latvijas teritorijas atainojumu un tajā minēta Rīga, Kurzeme un Zemgale (Zālīte, 2020).

Jau 14. gadsimtā Kuldīgas miests iesaistījās Hanzas savienības aktivitātēs un sāka nodarboties ar starptautisko tirdzniecību. 1378. gadā – desmit gadus pēc pievienošanās Hanzas savienībai – Kuldīga ieguva Rīgas pilsētas tiesības (Jākobsone 2013, 32).

Šajā laikā cita citu nomainīja vairākas urbānās ekspansijas fāzes, attīstoties teritorijai uz ziemeļiem no pils. Šīs attīstības gaitā radās pirmie elementi, kas ir būtiski organizētas pilsētas funkcionēšanai, piemēram, tirgus laukums un baznīca (Scheffler 1940, 5). Tā bija pirmā reize, kad Kuldīga izpletās ārpus abu upju ierobežotās teritorijas. Alekšupīte vairs nebija apdzīvotās vietas ziemeļu robeža. Tagad tā plūda tieši cauri pilsētas centram, un tika uzbūvēti pirmie tilti. Otrā Alekšupītes krastā pretī ieejai pilī pirmā Kuldīgā uzceltā dievnama – Sv. Katrīnas Luterāņu baznīcas – priekšā tika izveidots pirmais pilsētas laukums. Šajā kontekstā tika izveidota Baznīcas iela, kas savienoja pilsētas laukumu ar Kalnamiestu uz dienvidiem no baznīcas, tādējādi integrējot abus rajonus vienā administratīvajā sistēmā. Ziemeļu pusē, par Pilsmiestu dēvētā rajonā tika izveidotas vēl piecas ielas. Šodien no šīm ielām ir saglabājušās četras – Policijas iela, Ventspils iela, Kaļķu iela un Upes iela.

Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšana Gotharda Ketlera vadībā

16. gadsimts Eiropas vēsturē bija lielu satricinājumu laiks, kas tiešā veidā ietekmēja arī mūsdienu Latvijas teritoriju. 16. gadsimta 20. gados Livonijā sāka izplatīties Reformācijas idejas, kas strauji ieguva piekritējus ne vien pilsētnieku, bet arī garīdzniecības vidū. Vienlaikus Livonijā arvien vairāk saasinājās cīņa par dominanci abu svarīgāko Livonijas kungu – Vācu ordeņa Livonijas mestra un Rīgas arhibīskapa – starpā. Livonijas iekšpolitisko nestabilitāti steidzās izmantot apkārtējās valstis, kur šai laikā norisa Livonijai pretēji procesi – proti, varas centralizācija un tieksme pēc hegemonijas reģionā. Izšķirošo impulsu pārmaiņām reģionā deva Livonijas karš (1558–1582), kuru aizsāka Krievijas cara Ivana IV (Bargā) iebrukums Tērbatas bīskapijā. Tā kā Livonija nebija spējīga izrādīt nopietnu pretestību Krievijas cara karapulkiem, tās iedzīvotāji meklēja palīdzību pie tuvākajiem kaimiņiem, kā rezultātā 1561. gada jūnija sākumā Ziemeļigaunija ar Rēveli (mūsd. Tallinu) padevās Zviedrijas karaļa Ērika XIV virsvarai. Savukārt atlikušo Livonijas daļu savā pakļautībā ieguva Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts, taču viņa jaunajiem valdījumiem bija dažāda pakļautības pakāpe. Diplomātisku sarunu gaitā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestram Gothardam Ketleram izdevās iegūt bijušās Ordeņa zemes uz dienvidiem no Daugavas upes – Kurzemē un Zemgalē, kļūstot par laicīgu firstu ar hercoga titulu. Jaunās valsts – Kurzemes-Zemgales hercogistes (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) jeb saīsināti Kurzemes hercogistes – dibināšanu noteica t. s. Pakļaušanās līgums (Pacta Subiectionis), kurš tika noslēgts Viļņā 1561. gada 28. novembrī.

Livonijas teritorijas iedalījums 16. gadsimta otrajā pusē. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Kurzemes hercogiste ievērību pelna jau ar to vien, ka tā bija vienīgais veidojums, kas jaunajos apstākļos reprezentēja vietējo valstiskumu bijušās Livonijas teritorijā. Saskaņā ar Pakļaušanās līgumu Sigismunds II Augusts nodeva Gothardam Ketleram kādreizējos ordeņa īpašumus Kurzemē un Zemgalē kā mantojamu lēni. Līgumā karalis garantēja jaunajai vasaļvalstij ticības brīvību saskaņā ar Augsburgas konfesiju, kā arī apstiprināja tiesības ieņemt administratīvos amatus vienīgi vietējiem vāciešiem (indigenāts), bet muižniekiem solīja visu esošo tiesību un privilēģiju saglabāšanu. Oficiāli hercoga tituls skanēja – no Dieva žēlastības Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā (Von Gottes Gnaden in Liefland zu Curland und Semgallen Herzog). Ranga un regāliju ziņā Kurzemes hercogs tika pielīdzināts Prūsijas hercogam, kas par Polijas-Lietuvas vasali bija kļuvis 1525. gadā pēc Vācu ordeņa sekularizācijas Prūsijā. Un arī Kurzemes hercoga lēņa dienests jeb militārais pienākums pret lēņa kungu bija tāds pat kā Prūsijas hercogam. Sekojot viduslaiku tradīcijām, gan Prūsijas, gan arī Kurzemes hercogam bija jāatjauno lēņa tiesības ik reizi, kad hercogistē vai Polijā-Lietuvā mainījās valdnieks, saņemot karaļa galmā investitūras diplomu. Pacta Subiectionis arī noteica, ka Kurzemes hercogistes mantošana iespējama tikai tiešā vīriešu līnijā, tādēļ 1566. gadā Gothards apprecējās ar Meklenburgas hercoga Albrehta VII (1486–1547) meitu Annu (1533–1602), liekot pamatus Ketleru dinastijai. Pēctecības nodrošināšana bija vitāli svarīga hercogistes turpmākajai pastāvēšanai, jo 1589. gadā seims pieņēma lēmumu, ka, izbeidzoties Ketleru vīriešu līnijai, Kurzemes hercogisti drīkst likvidēt un pievienot Lietuvas Dižkunigaitijai. Šai ziņā Kurzemes hercogiste atšķīrās no Prūsijas, kur mantošanas tiesības apstiprināja arī Hoencollernu blakuslīnijām, kā rezultātā 17. gs. sākumā notika Prūsijas hercogistes apvienošana ar Brandenburgas kūrfirsta valsti.

Kurzemes-Zemgales pirmais hercogs Gothards Ketlers (1517-1587) ar laulāto draudzeni Meklenburgas princesi Annu (1533–1602). Epitāfija Jelgavas Trīsvienības baznīcā. Gājusi bojā II Pasaules karā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Pēc Vācu ordeņa atzara Livonijā oficiālās sekularizācijas 1562. gada 5. martā Gothards Ketlers uzsāka savu varas un pārvaldes sistēmas veidošanu. Lai gan pārvalde uz vietām lielā mērā tika pārmantota no viduslaikiem, augstākās pārvaldes aparāts bija jāveido uz kardināli atšķirīgiem pamatiem, jo tā vairs nebija klerikāla, bet gan sekulāra valsts. Atšķirībā no viduslaikiem, kad valsts kalpoja reliģijai, agrie jaunie laiki nāca ar jaunu pieeju – reliģija kļuva par vienu no valsts politiskajiem instrumentiem, bet valdnieka vara pamatojās ”Dieva žēlastībā” un viņš bija Baznīcas galva. Pakļaušanās līgumā Polijas karalis bija atzinis luterticību par Kurzemes hercogistes oficiālo reliģiju, un Gotharda vadībā notika hercogistes ev. luteriskās Baznīcas organizācijas izveide. Baznīca kalpoja hercoga varas stiprināšanai un kļuva par vienojošo saiti starp muižniecību un hercogu. Turklāt Livonijas kara apstākļos Gothards centās noturēt piešķirtās teritorijas un nodrošināt hercogistes integritāti. To bija iespējams izdarīt tikai tajā gadījumā, ja hercogam izdotos padarīt muižniecību par saviem sabiedrotajiem.

Bijušie Ordeņa vasaļi izveidoja hercogistes valdošo kārtu – muižniecību. Polijas karaļa 1561. gada 28. novembrī izdotā privilēģija (Privilegium Sigismundi Augusti), kā arī hercoga Gotharda 1570. gada 25. jūnijā parakstītā privilēģija (Privilegium Gotthardinum) apstiprināja muižniekiem pilnīgas jurisdikcijas tiesības pār saviem zemniekiem. Muižnieki bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas, tomēr viņiem joprojām bija jāpilda lēņa jeb militārais dienests (t. s. jātnieku dienests jeb Rossdienst). Minētās privilēģijas faktiski padarīja ordeņa laikos piešķirtos lēņus par privātīpašumu. Līdz ar to privātās rokās nonāca apmēram divas trešdaļas no hercogistes zemes fonda, savukārt atlikusī trešdaļa atradās tiešā hercoga rīcībā un veidoja valsts īpašumu, no kura tika uzturēts hercoga galms un ierēdņi.

Svarīgākos politiskos, ekonomiskos un tiesu jautājumus izskatīja hercoga un muižnieku kopīgās sanāksmēs – landtāgos, kur atšķirībā no Livonijas laikiem vairs nepieaicināja garīdzniecības un pilsētu pārstāvjus. Pilsētas landtāgā pārstāvēja hercogs ar saviem padomniekiem, kam pirms landtāga pilsētnieki iesūtīja savas sūdzības un viedokļus par izskatāmajiem jautājumiem. Landtāga lēmumiem bija likuma spēks. Jau hercoga Gotharda laikā tika likti pamati hercogistes administratīvajam aparātam, kura centrā atradās hercoga galms. Tajā koncentrējās galvenās ar valsts varu un pārvaldi saistītās amatpersonas un institūcijas: hercoga padomnieki, kanceleja un augstākās ekonomiskās pārvaldes iestāde – renteja jeb kamera (Rent-Cammer, fürstliche Cammer). Lokālā līmenī hercoga varu reprezentēja pilskungi jeb hauptmaņi [Hauptmann], kas pārvaldīja vēl Livonijas laikā tapušos pilsnovadus, un hercoga muižu pārvaldnieki. Pilsētām hercogi apstiprināja privilēģijas un kārtības jeb policijas noteikumus [Polizey-Ordnung], kas bija balstīti senajās Lībekas-Visbijas-Rīgas tiesībās.

Tolaik Kuldīgu veidoja vairākas teritorijas ar atšķirīgām funkcijām, piemēram, pils teritorija, viduslaikos tapušais Kalnamiests un Pilsmiests, kas attīstījās ap Sv. Katrīnas luterāņu baznīcu un atradās pilsētas sabiedrisko funkciju centrā. Pastāvošie rajoni tika apvienoti kopīgā tiesiskajā un ekonomiskajā sistēmā.

Viens no senākajiem dokumentiem, kas regulē būvniecību Kuldīgā, tapis 1577. gadā – tikai 16 gadus pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes dibināšanas. Kāds saglabājies policijas rīkojums rāda, ka jau 16. gadsimtā Kuldīgā ik gadu publiski tika nolasīti oficiālie būvniecības noteikumi (Melluma 2015, 134). Mantojuma saglabāšanas politikas kontekstā īpaši interesanti ir divi šī dokumenta punkti. 13. punktā bez rātes atļaujas aizliegts kaut ko būvēt “tirgus laukumā, pie un starp ielām” (Melluma 2015, 135). Tiem, kas šo likumu pārkāpa, bija jāmaksā sods vai arī nelikumīgi uzceltās mājas jānojauc. 14. punktā skarts ēku nolietošanās un pārbūves jautājums. Lai nepieļautu visas pilsētas ēku fonda nonākšanu sliktā tehniskā stāvoklī, pilsētas rātei tika dota atļauja inspicēt privātās ēkas un zemes gabalus, kad vien tā ieskatīja par nepieciešamu (Melluma 2015, 135).

Divas no senākajām būvēm pilsētā – Sv. Katrīnas luterāņu baznīca, kā arī Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīca – Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā vairākas reizes tika atjaunotas. Kā pilsētas galvenās kulta celtne tās ir būtiski mazpilsētas dzīves elementi un tāpēc jau agrīnā fāzē būvju saglabātības kontekstā tām tika piešķirta prioritāte.

Kalnamiests (1), pils teritorija (2), apmetne pie pils un Pilsmiests (3) – autonomas pilsētas daļas pirms to administratīvās apvienošanas. Intas Jansones shematisks attēlojums atbilstoši pētījuma “Kuldīga. Pilsētbūvniecība un arhitektūra” rezultātiem, 2020.

Frīdriha un Vilhelma Ketleru kopīgā valdīšana

Hercogs Frīdrihs. Imanta Lancmaņa gleznots portrets pēc 18. gs. paraugiem. Bauskas pils muzejā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Hercogs Vilhelms. Glezna Rundāles pils muzejā (17. gadsimta. sākums). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Apzinoties pastāvošos draudus no ārpuses un nestabilo iekšpolitisko situāciju, hercogs Gothards vēlējās nodrošināt jaunās valsts pastāvēšanu arī pēc savas nāves. Tādēļ testamentā viņš novēlēja varu diviem dēliem. Vecākajam dēlam Frīdriham (Friedrich, 1569–1642) viņš novēlēja Zemgali ar centru Jelgavā, kas vienlaikus bija arī hercogienes – atraitnes Annas sēdeklis, bet jaunākajam dēlam Vilhelmam (Wilhelm, 1574–1640) – Kurzemi ar centru Kuldīgā. Tomēr būtiskākais testamentā bija noteikums, ka hercogisti nedrīkst sadalīt divās atsevišķās daļās un lēņa saņemšanai jeb investitūrai Polijas-Lietuvas galmā jānotiek kopīgi. 1589. gada aprīlī Varšavā Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds III (1566–1632) apstiprināja brāļiem kopīgu valdīšanu hercogistē. Investitūras diplomu Frīdrihs saņēma personīgi, bet nepilngadīgo Vilhelmu pārstāvēja padomnieki. Vienlaikus Polijas-Lietuvas seims pieņēma likumu, kas pieļāva, ka, Ketleru dinastijai pārtrūkstot, Kurzemes-Zemgales lēni varētu nepiešķirt jaunam hercogam, bet gan sadalīt vojevodistēs un pievienot Lietuvas Dižkunigaitijai. Tādējādi Gotharda novēlējums izrādījās tālredzīgs, jo vecākais dēls Frīdrihs palika bez bērniem, līdz ar to tiešā Ketleru valdnieku līnija Kurzemes hercogistē būtu izbeigusies jau otrajā paaudzē.

Kurzemes-Zemgales hercogistes karte (1770): ar sarkanu iekrāsota Kurzeme, ar dzeltenu – Zemgales daļa. Karte no Latvijas Valsts vēstures arhīva, 6828. fonds, 2. apraksts, 208. lieta.

Hercoga Gotharda nāves brīdī viņa jaunākajam dēlam Vilhelmam bija nepilni 13 gadi. Līdz testamentā noteiktajai pilngadībai – 20 gadiem – viņu nosūtīja studēt uz Rostoku, kur viņš pavadīja četrus gadus. Šajā laikā Vilhelms arī cieši kontaktējās ar mātes radiem un iepazinās ar daudziem Eiropas valdošo namu pārstāvjiem. Brāļa prombūtnē hercogistes pārvalde atradās Frīdriha rokās, kam palīdzēja virkne padomnieku un hercogiene atraitne. Frīdrihs izglītību ieguva uz vietas Kurzemē, taču varākkārt devās arī ilgākos ceļojumos pa Eiropu. Pēc Vilhelma atgriešanās no ārzemēm brāļi 1595. gada 23. maijā noslēdza īpašu līgumu par varas sadali, kas paredzēja, ka katram no viņiem būs savs galms, saimnieciskā pārvalde un zemākā tiesvedība, bet landtāgiem bija jānotiek kopīgi, tādējādi apliecinot hercogistes teritoriālo integritāti. Vilhelms iekārtojās Kuldīgā, izveidojot tur savu galmu. Taču Vilhelma mēģinājumi pārvaldes lietās atbrīvoties no muižniecības ietekmes un ieviest absolūtismam raksturīgu varas formu sastapa sīvu pretestību, kas rezultātā noveda pie atklāta konflikta.

Hercoga Frīdriha laulātā draudzene Elizabete Magdalēna. Zelta medaljons (1600) Bodes muzejā (Bode-Museum) Berlīnē. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Hercoga Vilhelma laulātā draudzene Prūsijas princese Sofija. Daniela Rozes (Daniel Rose) glezna Rundāles pilī (ap 1606). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Abi hercogi arī turpmāk periodiski ceļoja uz ārvalstīm, iepazīstinot ar jauno dinastiju dažādus galmus un paplašinot savu redzesloku. Volgastē hercogs Frīdrihs 1600. gadā apprecējās ar Pomerānijas-Volgastes hercoga Ernsta Ludviga (1545–1592) meitu Elizabeti Magdalēnu (1580–1649). Savukārt hercogs Vilhelms 1609. gadā par sievu apņēma Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha (1533–1618) meitu Sofiju (1582–1610). Tikmēr mierīgo dzīvi hercogistē izjauca poļu-zviedru kara (1600–1629) izraisīšanās. Kara pirmajā posmā abi hercogi personiski pildīja savu vasaļa pienākumu, un lielā mērā tieši Frīdriha vadītās vienības parādīšanās kaujas laukā sekmēja lietuviešu karaspēka uzvaru pār skaitliski daudz spēcīgākajiem zviedriem pie Salaspils 1605. gada septembrī. Arī hercogs Vilhelms vairākkārt bija devies pie armijas. Taču no pilnīgas izpostīšanas hercogisti tobrīd glāba tikai Polijas-Lietuvas un Zviedrijas iesaistīšanās Krievijas notikumos (Smuta) un dāņu uzbrukums Zviedrijai 1611. gadā. Vienlaikus pašā hercogistē situācija arvien saasinājās. Apdomīgais hercogs Frīdrihs mēģināja samierināt konfliktējošās puses, taču neveiksmīgi. Par pagrieziena punktu hercogistes vēsturē kļuva muižniecības opozīcijas vadītāju nāve aresta laikā 1615. gada augustā. Muižnieki uzskatīja, ka Vilhelms apzināti devis pavēli viņus nogalināt un to zinājis arī Frīdrihs, tāpēc tie par abiem hercogiem iesniedza sūdzību Polijas karalim Sigismundam III. Karalis atstādināja abus hercogus no troņa. Rezultātā Vilhelms zaudēja hercoga tiesības un devās trimdā uz Pomerāniju, bet Frīdriham ar pūlēm izdevās attaisnoties un saglabāt Kurzemes-Zemgales hercogisti kā vienotu valsti. Taču muižniecība bija guvusi virsroku, ko apliecināja 1617. gada 18. martā izsludinātā hercogistes satversme jeb ”Valdības formula“ (Formula Regiminis). ”Valdības formula“ noteica valsts iekārtu, ierobežojot hercoga varu par labu muižniecībai, un palika spēkā līdz pat hercogistes likvidācijai 1795. gadā.

“Valdības formulas” titullapa. 18. gadsimta. noraksts. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5759. fonds, 2. apraksts, 155. lieta.

Saskaņā ar “Valdības formulu” hercoga padomnieku institūcija tika reducēta un turpmāk hercogistes valdību veidoja četri virspadomnieki (Oberräte): landhofmeistars, kanclers, oberburggrāfs un landmaršals. Tie bija jāieceļ tikai no tādu vietējo dzimtu pārstāvju vidus, kuras bija atrodamas īpašā dižciltīgo sarakstā jeb matrikulā. Bez virspadomnieku ziņas hercogs nedrīkstēja izšķirt nevienu svarīgu politisku jautājumu, sevišķi, ja lieta skāra muižniecības tiesības un privilēģijas. Hercoga prombūtnes, mazgadības, slimības vai nāves gadījumā virspadomnieku kolēģijai bija jāuzņemas hercogistes vadība. Administratīvi hercogisti iedalīja Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas un Sēlpils virspilskungu iecirkņos (Oberhauptmannschaften), kas sīkāk iedalījās t. s. politiskajās draudzēs (politische Kirchspiele). Bez tam hercogistē pastāvēja vēl astoņi pilskungu iecirkņi (Hauptmannschaften). Arī pilskungu un virspilskungu amatu drīkstēja ieņemt tikai matrikulā ierakstīto dzimtu pārstāvji, kas sevi dēvēja par ”īsteni dižciltīgajiem“ (vera Nobiles) jeb bruņniecību (Ritterschaft). Saprotams, ka hercoga Vilhelma atbalstītāji šajā korporācijā netika uzņemti. Bez tam ”Valdības formulā” tika noteikts, ka turpmāk hercogistes landtāgiem jānotiek ne retāk kā reizi divos gados. Ja iepriekš tajos varēja piedalīties jebkurš muižnieks, tad tagad tādas tiesības bija tikai vēlētiem deputātiem no privileģētās bruņniecības vidus, un katrai politiskai draudzei landtāgā bija viena balss. Agrākie landtāgu lēmumi zaudēja likuma spēku. Tāpat satversme noteica Gregora kalendāra jeb jaunā stila ieviešanu hercogistē ar 1618. gada 1. janvāri. Līdz ar “Valdības formulas” pieņemšanu Kurzemes hercogistē tika akceptēta aristokrātiska augstākās pārvaldes sistēma, kas faktiski atspoguļoja tos pašus procesus, kas norisinājās arī Polijā-Lietuvā, t. i., karaļa resp. centrālās varas pavājināšanās uz magnātu ietekmes pieauguma fona. Diemžēl Kurzemes hercogiem nebija stipras aizmugures un iespēju, kādas, piemēram, bija Prūsijas hercogistei, kas ar laiku tika pievienota Brandenburgas kūrfirsta valdījumiem un kļuva par pamatu Hoencollernu izveidotajai karalistei. Tāpat arī Kurzemes hercogi neuzdrošinājās meklēt atbalstu vietējo iedzīvotāju masās, kuras pārsvarā veidoja latvieši, kas pa lielākai daļai tika piesaistīti zemei kā dzimtcilvēki un tikai salīdzinoši nedaudzi bija personīgi brīvi. Latvieši nodrošināja hercogistes ekonomisko pamatu, nodarbojoties ar zemkopību, zvejniecību, amatniecību, sīktirdzniecību utt., taču viņiem nebija politisku tiesību.

Kurzemes hercogistes un Zviedrijas robeža pie Rīgas. Georga Švengelna (Schwengeln) zīmēta karte (1634). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Iekšējā konflikta noregulēšana vēl nenozīmēja to, ka būtu novērsti draudi hercogistes pastāvēšanai. 1621. gadā Baltijā atjaunojās karadarbība, septembrī zviedri ieņēma Rīgu, bet oktobrī iegāja Kurzemes hercogistē, ieņemot Jelgavas pili. Vienlaikus hercogistē iegāja arī poļu karaspēks. Pili hercogs Frīdrihs atguva pēc nepilna gada, bet 1625. gada vasarā un rudenī zviedri vēlreiz okupēja daļu hercogistes. Ieilgušais karš spieda hercogu Frīdrihu meklēt nemilitārus risinājumus hercogistes pasargāšanai, mēģinot iegūt Kurzemei neitrālas valsts statusu. Sarunas par neitralitātes atzīšanu risinājās vairākus gadus, un periodiski abas karojošās puses deva solījumus nekarot hercogistes teritorijā, taču reti kad tos pildīja. Kurzemnieki arī aktīvi darbojās, lai panāktu Polijas-Lietuvas un Zviedrijas samierināšanu. Lielā mērā tieši pateicoties Kurzemes diplomātiskajiem pūliņiem, 1628. gada Ziemassvētkos tika noslēgts pamiers, kuru 1629. gada septembrī pagarināja uz sešiem gadiem, bet 1635. gadā vēl uz 26 gadiem. Kara rezultātā hercogiste ieguva jaunu kaimiņu – Zviedriju. 1630. gada vasarā zviedri piespieda hercogu Frīdrihu noslēgt īpašu robežlīgumu, paturot sev Daugavas lejtecē vairākas teritorijas, kas bija piederējušas hercogistei.

Hercoga Jēkaba vadīšanas laiks

Hercogs Jēkabs. Glezna Gripsholmas pilī Zviedrijā (17. gadsimta. 70. gadi). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Cita problēma, kas apdraudēja Kurzemes hercogistes pastāvēšanu, bija troņa mantošanas jautājums. Hercoga Frīdriha laulībā ar Elizabeti Magdalēnu bērnu nebija, bet hercoga Vilhelma vienīgais dēls Jēkabs (1610–1681) līdz ar tēva atstādināšanu no varas arī bija zaudējis tiesības uz troni. Tādējādi, lai arī turpmāk Ketleri varētu valdīt Kurzemes hercogistē, bija jāpanāk Vilhelma restitūcija vai vismaz prinča Jēkaba mantošanas tiesību atzīšana no Polijas-Lietuvas puses. Šā jautājuma risināšanā Frīdriham atbalstu sniedza lielākā daļa no hercogistes muižniecības, kas bija apmierināta ar iegūto stāvokli un nevēlējās, lai pēc Frīdriha nāves Kurzeme tiktu inkorporēta Polijas-Lietuvas valstī vai pievienota Zviedrijai, kur bija spēcīga karaļa vara. Pūliņi panākt troņa mantošanas tiesības Jēkabam, kuram vārds tika dots par godu Anglijas un Skotijas karalim Jēkabam (Džeimsam) Stjuartam (1566–1625), turpinājās vairāk nekā divdesmit gadu. Tikai pēc Polijas karaļa Sigismunda III nāves 1632. gadā, pateicoties radnieciskajiem sakariem un atbalstam, ko sniedza Brandenburga-Prūsija, Pomerānija, Meklenburga, Saksija, Anglija un pat Francija, kā arī Polijā-Lietuvā ietekmīgais Radzivillu klans, izdevās panākt, ka Polijas-Lietuvas seims pasludināja Vilhelma un Jēkaba tiesību restitūciju. Jaunais Polijas karalis Vladislavs IV (1595–1648), kurš kāpa tronī 1632. gada novembrī, to akceptēja, taču ar noteikumu, ka Vilhelms vairs nekad neatgriezīsies Kurzemē.

Tā kā Vilhelma dēla Jēkaba māte Prūsijas princese Sofija mira drīz pēc dzemdībām, tēvs Jēkabu  divu gadu vecumā nosūtīja pie radiem uz Vāciju. Zēna  bērnība pagāja Kēnigsbergas un Berlīnes galmos, un vairākus semestrus viņš studēja Leipcigas Universitātē. 1624. gadā hercogs Frīdrihs atsauca Jēkabu uz Kurzemi, lai sagatavotu paredzamajam hercoga amatam, bet 1638. gadā padarīja par savu līdzvaldnieku. Pirms tam gan Jēkabs bija devies divu gadu ilgā “kavaliera tūrē”, kuras laikā apmeklēja tēvu, kurš līdz pat savai nāvei dzīvoja Pomerānijā. Ilgāku laiku Jēkabs uzturējās Holandē un Francijā, kā arī apceļoja vairākas citas Eiropas valstis. Jau 17. gadsimta 30. gados hercogs Frīdrihs nodeva Jēkabam bijušos Vilhelma valdījumus, ieskaitot Kuldīgu, kas, neraugoties uz visiem notikumiem un politiskajām pārmaiņām, joprojām saglabāja hercogistes Kurzemes daļas galvaspilsētas statusu.

Pēc Frīdriha nāves 1642. gada augustā Jēkabs pārņēma varu Kurzemes-Zemgales hercogistē. Stājoties amatā, viņam 1642. gada 29. novembrī nācās noslēgt ar muižniecību īpašu izlīgumu, kas precizēja dažus pārvaldes organizācijas jautājumus. Cita starpā tika noteikts, ka turpmāk par hercogistes vienīgo galvaspilsētu uzskatāma Jelgava. Tomēr, lai arī zaudējusi savu galvaspilsētas statusu, Kuldīga joprojām palika hercoga iemīļota uzturēšanās vieta. Savukārt pēc Polijas-Lietuvas prasības Jēkabam nācās būvēt Kuldīgā un Jelgavā katoļu baznīcas.

Biržu dzelzs manufaktūra pie tag. Jēkabpils (Grossbuschhofsches Eisenwerk). Izgriezums no 1668. gada kartes. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 673. fonds, 1. apraksts, 979. lieta.

Paraugs, pēc kura būvēja fregates Ventspils kuģu būvētavā (17.  1. puses zīmējums). Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 554. fonds, 1. apraksts, 850d. lieta.

Uzsākot valdīt, Jēkabs nevēlējās atklāti konfliktēt ar muižniecību, bet mēģināja nostiprināt hercoga varu, izmantojot ekonomiskos līdzekļus. Viņš palielināja hercoga muižu ražojumu eksportu uz Rietumeiropu un centās novirzīt uz Kurzemi lielu daļu no tranzīttirdzniecības, kas gāja no austrumiem (no Krievijas un Polijas-Lietuvas pierobežas apgabaliem) un kas līdz tam bija zviedru pārvaldē esošās Rīgas prerogatīva. Tirdzniecībai ar Eiropu svarīgākie tolaik bija jūras ceļi, tādēļ Jēkabs izveidoja pats savu floti – kas bija lielākā Baltijas zemēs –, ierīkojot Ventspilī kuģu būvētavu. Sekojot laikmeta garam un priekšteču iedibinātajām tradīcijām, viņš centās uzlabot muižu saimniecību un dibināja dažādu nozaru manufaktūras, to vidū dzelzs manufaktūras vietējās purva rūdas apstrādei. Nepieciešamos speciālistus Jēkabs vervēja visā Eiropā, tādējādi hercogistē ieplūda dažādu nāciju pārstāvji, kas līdzi sev nesa arī jaunas tehnoloģijas un zināšanas. Hercoga Jēkaba aktīvā darbība manufaktūru ierīkošanā bija unikāla parādība izteikti uz lauksaimniecisko ražošanu orientētajā reģionā, padarot hercogu slavenu tālu aiz savu valdījumu robežām. Piemēram, Krievijas caram Aleksejam Mihailovičam (1629–1676) Jēkabs sniedza informāciju par kuģu būvēšanu, metālu un stikla kausēšanu, kā arī tirdzniecības iespējām Vestindijā. Vienlaikus Kurzemes hercogiste kļuva par tehnoloģiju pārneses krustpunktu, no kurienes rietumos savervētie speciālisti nereti devās tālāk austrumu virzienā – uz Polijas-Lietuvas valdījumiem un jau pieminēto Krieviju. Zīmīgi, ka pirmos krievu čuguna lielgabalus cara Pētera I (1672–1725) Urālos uzbūvētajās dzelzs rūpnīcās 1702. gadā izlēja meistars Ēriks Deprē (De Pree), kuru cars bija savervējis Kurzemē un kura senči bija ieradušies hercogistē 17. gadsimta vidū.

Starptautiskā tidzniecība un kolonizācija

Kurzemnieku apmetne Sv. Andreja salā Gambijā (1651). Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 7363. fonds., 3. apraksts, 111. lieta.

Tobago karte (1779). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Būtisks merkantilās ekonomikas – tobrīd jaunākās sociāli ekonomiskās doktrīnas, kam hercogs sekoja, – elements bija koloniju iegūšana tālajos kontinentos. Pateicoties Jēkaba darbībai, mazās hercogistes vārds ne vien izskanēja visā Eiropā, bet kļuva pazīstams arī  Āfrikas un Amerikas piekrastēs. 17. gadsimta vidū Jēkabs ieguva vairākus atbalsta punktus Gambijas upes grīvā Āfrikā (1651) un Tobago salu Karību reģionā (1654). Lai gan kārtējā poļu-zviedru kara (1655–1660) dēļ, kas smagi skāra arī Kurzemes hercogisti, hercogam Jēkabam neizdevās uz ilgu laiku nostiprināties savās kolonijās, kurzemnieku klātbūtne Tobago jūtama vēl šodien. Tobago kartē redzamie vietvārdi – Fort James, Fort Bennett, Great Courland Bay, Courland River – ir tiešas liecības par Kurzemes hercogu aktivitātēm. Hercogs Jēkabs arī sapņoja par Indijas sasniegšanu un jaunu zemju atklāšanu tālāk uz austrumiem – in Terra Australis. Šo plānu realizācijā luterticīgais, bet reliģiskā ziņā tolerantais hercogs Jēkabs, 17. gadsimta 50. gados aicināja piedalīties pāvestu Innocentu X (1574–1655), solot iegūtajās kolonijas garīgo virsvadību nodot Katoļu baznīcai. Diemžēl sarunas pārtrauca pāvesta nāve, bet viņa pēctecis amatā interesi par projektu neizrādīja.

Kurzemnieku zīmētā Tobago (New Courland) karte (1654). Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 7363. fonds., 3. apraksts, 111. lieta.

Hercoga Jēkaba ārpolitika bija cieši saistīta ar viņa ekonomiskajiem un koloniālajiem plāniem. To apliecina tirdzniecības un kuģniecības līgumi ar Franciju un Angliju, Norvēģijā iegūtās kalnrūpniecības privilēģijas, kā arī Kurzemes hercogistes nodibinātās diplomātiskās attiecības ar Krieviju. Pēc Jēkaba precībām 1645. gadā ar Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma (1620–1688), saukta par ”Lielo kūrfirstu”, māsu Luīzi Šarloti (1617–1676) Kurzemes hercoga nams vēl ciešāk iekļāvās Hoencollernu dinastijas saišu lokā, ko vēlāk apliecināja Jēkaba un Luīzes Šarlotes bērnu precības ar Hesenes-Kaseles, Hesenes-Homburgas un Brandenburgas prinčiem un princesēm. Jāpiemin arī, ka Hesenes-Kaseles princis Frīdrihs (1676–1751), kurš 1720. gadā kļuva par Zviedrijas karali, bija hercoga Jēkaba mazdēls. Savukārt Brandenburgas kūrfirsts dzīvi interesējās par hercoga Jēkaba aktivitātēm, sevišķi aizjūras tirdzniecības sakarā, un sekoja svaiņa piemēram savā koloniālajā politikā.

17. gadsimtā arvien straujākā Kurzemes-Zemgales hercogistes attīstība izraisīja tālāku Kuldīgas pilsētas izplešanos, un šajā laikā radās vairāki pilsētbūvniecības elementi, kas šodien ir būtiska pilsētas tēla sastāvdaļa. Tā kā, augot iedzīvotāju skaitam, esošais pilsētas laukums baznīcas rajonā bija kļuvis pārāk mazs, līdz ar rātsnama būvi, kas aizsākās 1626. gadā, mūsdienu Rātslaukuma vietā tika izveidots vēl viens laukums – visu galveno ceļu krustpunktā. Turpmākajos gadu desmitos Kuldīgas centrā sāka attīstīties mūsdienu Rātslaukums, kam apkārt tika atvērti veikali un amatnieku darbnīcas (Jākobsone 2013, 36). Vecais pilsētas centrs ar laukumu līdzās Sv. Katrīnas baznīcai drīz zaudēja savu sabiedrisko nozīmi, jo straujas ekonomiskās izaugsmes gaitā par jauno Kuldīgas centru kļuva Rātslaukums (Scheffler 1940, 11).

Šajā laikā pastiprinoties reliģiskajai daudzveidībai, uz rietumiem no Rātslaukuma katoļticīgo pilsoņu vajadzībām tika uzbūvēts otrs baznīcas rajons. Pilsētas ziemeļrietumu daļa auga ciešā saistībā ar ebreju kopienas attīstību. Tādējādi 17. gadsimta pilsētplānojums līdzās ekonomiskajai izaugsmei atspoguļoja arī Kuldīgā notiekošās sabiedrības izmaiņas, galvenokārt iedzīvotāju skaita pieaugumu un plašāku pilsētā dzīvojošo cilvēku reliģisko un kultūras dažādību.

Līdz ar uzsvaru uz ekonomiskajām aktivitātēm arvien lielāku nozīmi ieguva ceļi. Arheoloģiskās izpētes gaitā zem ielām atsegtais materiāls rāda, ka 13. un 14. gadsimtā ielas bija klātas atkritumiem vai arī bruģētas ar baļķiem (Asaris, Lūsēns 2013, 158). Pieaugot Kurzemes hercogu iniciētajām ekonomiskajām aktivitātēm, lielāku nozīmi ieguva ceļu bruģēšana. Augstmaņi nodrošināja pastāvīgu ielu uzturēšanu, lai pasta dienests, kas bija būtisks par transportu un preču piegādi atbildīgās ekonomikas elements, varētu darboties ātri, pat ātrāk nekā kaimiņzemju pasta dienesti (Biedriņš, Jākobsone 2013, 209). Tobrīd mantojuma vietā jau bija attīstījies aptuveni 90% no ielu tīkla. Liepājas ielā, Baznīcas ielā, Dzirnavu ielā, Rumbas ielā, Kaļķu ielā, Kalna ielā un Policijas ielā ir atraktas senākā, 17. gadsimta sākumā no oļiem, ķieģeļu fragmentiem vai zariem veidota bruģa paliekas (Asaris, Lūsēns 2013, 158).

Kuldīgas urbānā paplašināšanās 17. gadsimtā. Intas Jansones shematisks attēlojums atbilstoši pētījuma “Kuldīga. Pilsētbūvniecība un arhitektūra” rezultātiem, 2020.

17.-18. gadsimta lielgabali pie Kuldīgas novada muzeja Pils ielā 5, Kuldīgā. Kārļa Komarovska foto, 2020.

Krīzes laiks

Savu augstāko punktu hercoga Jēkaba darbība sasniedza 17. gs. 50. gadu pirmajā pusē. Diemžēl hercogistes sekmīgo attīstību pārtrauca kārtējie militārie konflikti reģionā. Sekojot sava tēvoča hercoga Frīdriha aizsāktajai politikai, Jēkabs stingri ievēroja Kurzemes hercogistes neitralitāti, kas, ņemot vērā kaimiņvalstu augošās ambīcijas, nebija viegli. Vēl 1635. gadā Štumsdorfā parakstītajā poļu-zviedru pamiera līgumā Kurzemes hercogs līdz ar Brandenburgas kūrfirstu bija nozīmēts par “miera prokuratoru”, kam bija jāpanāk, ka uz 26 gadiem noslēgtais pamiers tiktu pārvērsts ”mūžīgā mierā”. Tā kā hercogs Jēkabs lieliski saprata, ka bez ilgstoša miera starp Poliju-Lietuvu un Zviedriju visi viņa pūliņi var būt veltīgi, Polijas-Lietuvas un Zviedrijas samierināšana Jēkaba valdīšanas pirmajos divos gadu desmitos kļuva par vienu no svarīgākajiem viņa diplomātiskajiem mērķiem. Vairāku gadu garumā hercogs Jēkabs organizēja abu pušu sarunas, kā starpniekus iesaistot arī Brandenburgu-Prūsiju, Francijas Ģenerālštatus un Venēciju. Diemžēl 1651. gadā Lībekā sanākušais miera kongress, kas ar pārtraukumiem ilga gandrīz divus gadus, beidzās bez rezultātiem. Drīz vien tiešā Kurzemes hercogistes robežu tuvumā sākās karadarbība. Vispirms 1654. gadā savstarpēju karu uzsāka Polija-Lietuva un Krievija, Zviedrija iesaistījās cīņā pret Poliju-Lietuvu 1655. gadā, bet gadu vēlāk – arī pret Krieviju. Hercogs Jēkabs mēģināja panākt Zviedrijas un Polijas-Lietuvas samierināšanu arī vēl 1655. gadā, kad Kurzemes kanclers Melhiors fon Felkerzāms (von Fölckersam, Voelckersamb) vispirms Stokholmā un pēc tam, sekojot Zviedrijas karalim uz Dancigu (mūsd. Gdaņsku) un Varšavu, centās panākt viņa piekrišanu sarunām ar Polijas karaļa sūtņiem. Vienlaikus kancleram bija uzdots iegūt Kurzemes neitralitātes atzīšanu no Zviedrijas puses. Kā stāsta, Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs (1622–1660) par Jēkabu esot izteicies sekojoši: “Kurzemes hercogs ir pārāk varens, lai būtu hercogs, taču viņam pietrūkst spēku, lai viņš būtu karalis.” Zviedri solīja neaiztikt hercogisti, ja viņiem tiks nodrošināta apgāde armijas maršu laikā, un līdz 1658. gada rudenim solījumu visumā ievēroja. Savukārt no Krievijas cara un Polijas karaļa Jēkabam kara pirmajos gados izdevās iegūt rakstiskus neitralitātes apstiprinājumus, jo viņiem bija izdevīgi izmantot hercogistes teritoriju kā diplomātisko kanālu, caur kuru visos virzienos devās dažādu valstu sūtņi. Nereti tieši Kurzemes hercoga galms kļuva par vietu, kur sūtņi neoficiāli apmainījās ar aktuālo informāciju.

Cieņa pret Jēkabu tomēr netraucēja zviedriem 1658. gada oktobrī iebrukt hercogistē, bet pašu hercogu ar ģimeni saņemt gūstā un vairāk nekā pusotru gadu turēt apcietinājumā – vispirms Rīgā, vēlāk Ivangorodas cietoksnī pie Narvas. Lai gan par hercoga atlaišanu no aresta iestājās vairāki  valdnieki, piemēram, Brandenburgas-Prūsijas, Saksijas, Maincas un Ķelnes kūrfirsti, Braunšveigas-Lineburgas un Braunšveigas-Kalenbergas hercogi, Hesenes landgrāfi un pat Sv. Romas impērijas ķeizars, Zviedrijas karalis visus lūgumus ignorēja. Kurzemes hercogistes pašas aizsardzības spējas bija vājas, jo bailēs no hercoga varas pieauguma muižniecība nevēlējās reformēt seno militāro sistēmu, kas balstījās uz vasaļu dienestu. Tāpēc zviedri ātri okupēja hercogistes teritoriju, taču drīz vien viņiem pretim stājās gan pašu kurzemnieku vienības, gan arī poļu-lietuviešu un Brandenburgas kūrfirsta karaspēks. Kara liesmās tika nodarīti milzu postījumi, lielākā daļa no hercoga uzņēmumiem iznīcināta un viņa pilis izlaupītas.

Ģenerālštatu apsveikums hercogam Jēkabam sakarā ar atgriešanos no gūsta. Hāgā, 1660. gada 14. septembrī. Pēdējā lapa. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5759. fonds, 2. apraksts, 1324. lieta, 2. lpp.

Kara iznākumā nevienai no karojošajām pusēm neizdevās iegūt acīmredzamu pārsvaru. Miera sarunu laikā, kas risinājās 1660. gada ziemā un pavasarī, zviedri pieprasīja Kurzemi sev, un arī poļu-lietuviešu vidū bija tādi, kas labprāt redzētu hercogisti inkorporētu Lietuvā. Tikai ar Francijas un Brandenburgas-Prūsijas atbalstu kurzemnieku delegātiem izdevās panākt hercoga Jēkaba restitūciju. Pēc Olīvas miera līguma starp Poliju-Lietuvu un Zviedriju parakstīšanas Jēkabam atļāva pamest Ivangorodu un atgriezties Kurzemē, kur viņu svinīgi sagaidīja 1660. gada jūlijā. Uzreiz pēc atgriešanās no gūsta hercogs ķērās pie sagrautās saimniecības atjaunošanas. Tas prasīja lielas pūles un izdevumus, taču pirmskara līmeni vairs nebija iespējams sasniegt. Jēkaba spēkus bija iedragājis gan pārciestais gūsts, gan gadu nasta, turklāt kopš 17. gadsimta 60. gadiem lauksaimniecības produktu cenas Eiropā kritās, kā rezultātā ārējā tirdzniecība nenesa agrākos ienākumus. Lielas pūles hercogs pielika arī kara gados zaudēto koloniju atgūšanai. 1664. gadā Jēkabs saņēma no Anglijas karaļa tiesību uz Tobago formālu apstiprinājumu, nododot par to angļiem savas Gambijas kolonijas. Taču realitātē Tobago atradās holandiešu rokās, bet kurzemniekiem izdevās atjaunot savu koloniju salā tikai ap 1679. gadu. Tomēr Jēkaba vērienīgos plānus nekas nespēja apstādināt. Līdz pat mūža galam viņš loloja sapni par Trinidadas salu, kuru vēlējās iegūt kā kompensāciju par spāņu kaperu savāktajiem hercoga kuģiem un precēm, bet Anglijā cīnījās par tiesību atjaunošanu uz Gambijas īpašumiem. Turklāt 1677. gadā, kad bija izplatījušās baumas par jaunu Krievijas cara karagājienu pret zviedriem, Jēkabs piedāvāja Zviedrijai atpirkt no tās Vidzemi un Rīgu un solīja nokārtot jautājumu ar Krieviju diplomātiskā ceļā.

Uz citu 17. gadsimta valdnieku fona hercogs Jēkabs izceļas ne vien ar saviem vērienīgajiem plāniem un toleranci reliģijas jomā, kas nepavisam nebija raksturīga Absolūtisma laikmetam, bet arī miermīlīgu līdzekļu izvēli politisko jautājumu risināšanā. Taču Jēkaba pasākumi bieži neatbilda reālajām valsts iespējām, bet pārāk liela paļaušanās uz diplomātisko un tirdzniecisko partneru solījumiem nereti noveda pie lieliem materiāliem zaudējumiem. Hercogu Jēkabu tiešām var apbrīnot par uzdrīkstēšanos, neatlaidību un darbīgumu, tomēr, šķiroties no šīs pasaules 1681. gada 31. decembrī, viņš savu vecāko dēlu un troņmantnieku Frīdrihu Kazimiru (1650–1698) atstāja visai sarežģītā iekšpolitiskā un ekonomiskā situācijā.

Frīdriha Kazimira Ketlera valdīšanas laiks

Hercogs Frīdrihs Kazimirs. Glezna Gripsholmas pilī Zviedrijā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Frīdrihs Kazimirs kopā ar hercoga ģimeni bija piedzīvojis zviedru gūstu. Tā kā kara briesmas arī pēc Olivas miera līguma noslēgšanas vēl nebija rimušās, jo turpinājās poļu-krievu karš (līdz 1667. gadam), tad pēc atgriešanās Kurzemē hercogs Jēkabs drošības apsvērumu dēļ viņu nosūtīja pie Brandenburgas kūrfirsta. Gandrīz desmit gadu princis pavadīja Berlīnē un Klēvē (Cleve), kur par viņu rūpējās Klēves vietvaldis Nasavas-Zīgenes firsts Johans Morics (1604–1679). Acīmredzot Johana Morica, kurš 1671. gadā bija kļuvis par Nīderlandes Ģenerālštatu armijas virspavēlnieku, ietekmē Frīdrihs Kazimirs pēc savas kavaliera tūres nepalika Kurzemē, bet ar vairākiem paša savervētiem pulkiem iestājās Nīderlandes karadienestā. Viņš piedalījās franču–holandiešu karā (1672–1674), bet 1675. gada 5. oktobrī Hāgā apprecējās ar Johana Morica brāļameitu Sofiju Ameliju (1650–1688). Nākamā gada vasarā jaunais pāris aizbrauca uz Kurzemi, kur hercogs Jēkabs iesaistīja troņmantnieku valsts pārvaldē. Tomēr pēc tēva nāves Frīdriham Kazimiram nācās risināt smagus uzdevumus. Lielas pūles jaunajam hercogam prasīja attiecību sakārtošana ar muižniecību, kas hercoga Jēkaba pēdējos valdīšanas gados bija saasinājušās. Muižniecība atteicās nodot Frīdriham Kazimiram uzticības zvērestu, pirms nebūs izskatītas tās iesniegtās sūdzības. Vienošanos abas puses panāca tikai 1684. gadā, kad Frīdrihs Kazimirs parakstīja solījumu ievērot visas muižniecības tiesības un privilēģijas, bet muižnieki beidzot zvērēja viņam uzticību. Turklāt saskaņā ar Jēkaba testamentu Frīdriham Kazimiram bija jāizmaksā brāļiem un māsām milzu naudas summas, kas bija jāaizņemas ārzemēs. Saprotams, ka tas nebija viegls uzdevums, savukārt radinieki nevēlējās gaidīt un pieprasīja izmaksāt viņiem testamentā novēlēto uzreiz. Sevišķi lieli strīdi hercogam bija ar brāli Ferdinandu (1655–1737), un konflikta risināšanā bija pat spiesti iesaistīties Brandenburgas kūrfirsts un Polijas karalis (sk. Bues 1995).

Frīdrihs Kazimirs visumā turpināja tēva iedibinātos saimniekošanas un politikas principus. Piemēram, viņš reorganizēja hercogistes dzelzs rūpniecību, par paraugu ņemot Zviedriju, kas tolaik bija progresīvākā metalurģijas nozarē, un būvēja kuģus – ne vien Ventspilī, bet arī Liepājā (no 1677. gada). Hercogs arī centās uzturēt koloniju Tobago salā, kas bija atjaunota īsi pirms hercoga Jēkaba nāves, taču lielais attālums un finansiālās problēmas apgrūtināja tai  sniegt nepieciešamo atbalstu. Lai gan 17. gadsimta pēdējās desmitgades aizritēja bez lielām militārām kolīzijām reģionā, pilnībā izvairīties no konfliktiem ar kaimiņiem nebija iespējams. Vislielākās domstarpības izraisīja Rīgas inspirētā zviedru cīņa ar t. s. neatļautajām sīkostām Kurzemes piekrastē, jo jebkuras jaunas ostas ierīkošanu ārpus Liepājas un Ventspils Rīga uzskatīja par savu privilēģiju pārkāpumu. 1697. gada pavasarī Frīdrihs Kazimirs uzņēma t. s. Krievijas Lielo sūtniecību, kuras sastāvā inkognito uz Rietumeiropu ceļoja arī cars Pēteris I. Laipnā uzņemšana Kurzemē Pēterim patika daudz labāk nekā zviedru nedraudzīgā attieksme pret viņu Rīgā, un, acīmredzot, tas ietekmēja Pētera I samērā labvēlīgo nostāju pret hercogisti Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) notikumos. Dažus mēnešus pēc cara vizītes Kurzemes hercogisti apmeklēja arī Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs III (1657–1713; nākamais Prūsijas karalis Frīdrihs I), kura māsa Elizabete Sofija (1674–1748) 1691. gadā bija kļuvusi par Frīdriha Kazimira otro sievu. Visumā hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Kurzemes hercogistes kā tādas pastāvēšana netika apdraudēta. Taču pēc viņa nāves 1698. gada 22. janvārī situācija krasi mainījās.

Frīdriha Kazimira pirmā sieva Nasavas-Zīgenes princese Sofija Amēlija. Glezna Gripsholmas pilī Zviedrijā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Frīdriha Kazimira otrā sieva Brandenburgas-Prūsijas princese Elizabete Sofija. Gedeona Romandona glezna (1691). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Hercogs Frīdrihs Vilhelms. Kristofa Veigela (Weigel) gravīra (1710).Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Varas cīņas par troņa mantošanu

Frīdriha Kazimira vienīgajam dēlam un troņa mantiniekam Frīdriham Vilhelmam (1692–1711) tēva nāves brīdī bija nepilni seši gadi, un par jaunā hercoga aizbildniecību uzreiz izraisījās pamatīgas politiskas cīņas. Pēc reģenta statusa tiecās gan hercogiene atraitne Elizabete Sofija, kura šajā cīņā izmantoja Brandenburgas-Prūsijas atbalstu, gan arī mirušā hercoga brālis Ferdinands, kurš ilgu laiku bija pavadījis Polijas-Lietuvas karadienestā un kam bija labi sakari poļu galmā. Ferdinandam šķietami izdevās gūt virsroku, tomēr situācija palika nestabila. Varas krīzi vēl pastiprināja Lielais Ziemeļu karš. Ferdinands bija spiests atteikties no Kurzemes neitralitātes politikas, kad 1700. gada 22. februārī Polijas-Lietuvas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais (1670–1733) izmantoja hercogistes teritoriju kā placdarmu uzbrukumam zviedru Rīgai. Lai pēc iespējas pasargātu hercogisti no sakšu armijas vaļībām, kā arī iegūtu Augusta II atbalstu iekšpolitiskajās cīņās, Ferdinands 1700. gada maijā iestājās karaļa militārajā dienestā. Pēc sakšu un krievu apvienotā karaspēka sakāves Spilves kaujā 1701. gada 19. jūlijā Ferdinands aizbrauca no Kurzemes, izstājās no dienesta un turpmāk centās panākt hercogistes deokupāciju diplomātiskā ceļā. Kurzemē viņš vairs nekad neatgriezās. Vēl ātrāk hercogisti bija pametusi Elizabete Sofija, kura kopā ar dēlu devās uz Kēnigsbergu, lai 1701. gada janvārī piedalītos sava pusbrāļa Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha III kronēšanā par Prūsijas karali Frīdrihu I.

 Zviedri strauji ieņēma visu hercogistes teritoriju. Ar pārtraukumu 1705./1706. gadā, kad Kurzemē uzturējās krievu karaspēks, zviedru okupācija ilga līdz 1709. gada vidum. Uzvara kaujā pie Poltavas (1709) ļāva Krievijas caram Pēterim I koncentrēt spēkus Baltijas iekarošanai, un līdz ar Vidzemes un Igaunijas nonākšanu Krievijas sastāvā 1710. gadā aizsākās arī Krievijas ietekmes pieaugums Kurzemē.

Tā kā Pēterim I tolaik joprojām bija jārēķinās ar sabiedroto un vienlaikus arī konkurentu viedokli, 1709. gada beigās Polija-Lietuva, Krievija un Prūsija vienojās par Kurzemes hercogistes saglabāšanu iepriekšējā veidolā. Taču, lai kāptu Kurzemes tronī, Vācijā uzaugušajam Frīdriham Vilhelmam bija jāprec Krievijas cara Pētera I brāļameita Anna Ivanovna (1693–1740). Diemžēl Kurzemes hercogistes izredzes uz mierīgāku dzīvi izplēnēja pēc tam, kad atceļā no kāzu svinībām Sanktpēterburgā 1711. gada janvārī jaunais hercogs mira, atstājot Annu Ivanovnu atraitnēs. Pēc cara pavēles Anna Ivanovna 1716. gadā pārcēlās uz dzīvi Jelgavā. Viņas uzturam ierādīja virkni hercoga muižu, ieskaitot Kuldīgu. Kara un mēra izpostītā hercogiste bija spiesta maksāt krieviem arī dažādas nodevas un laulību kontraktā paredzēto atraitnes naudu. Savukārt Dancigā (mūsd. Gdaņskā) dzīvojošais Ferdinands neatzina ne brāļadēla, ne viņa atraitnes tiesības uz Kurzemes pārvaldīšanu, sūtot savus rīkojumus virspadomnieku kolēģijai, kas periodiski centās realizēt vēl arī pati savu politiku. Un arī hercogistes muižniecība bija sašķēlusies vairākās frakcijās. Līdz ar to Kurzemes hercogistē turpinājās politiskais haoss, kas bija iesācies tūlīt pēc hercoga Frīdriha Kazimira nāves.

Hercogs Ferdinands. Glezna Gripsholmas pilī Zviedrijā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Bijusī Kurzemes hercogiene Anna Ivanovna pēc kāpšanas Krievijas tronī. Georga Paula Buša (Busch) gravīra (1730). Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Ketleru dinastijas gals

Tā kā Ferdinandam bērnu nebija, turpmākais Kurzemes hercogistes liktenis sarežģījās. Jau drīz pēc tam, kad bija izplatījusies ziņa par hercoga Frīdriha Vilhelma nāvi, sākās nākamā troņa pretendenta meklējumi. Kandidātus aktīvi virzīja Saksija, Brandenburga-Prūsija, Hesene-Kasele un vairākas citas valstis, taču noteikumus diktēja Krievija, izvirzot prasību, ka pretendentam uz Kurzemes troni noteikti jāprec Anna Ivanovna. Ieinteresētās puses tā arī nespēja vienoties ne par vienu no kandidātiem, kuru skaits līdz 1724. gadam jau bija sasniedzis 17 un vēl turpināja pieaugt. Augusta II dēla Saksijas prinča Morica (1696–1750) ievēlēšana par eventuālo hercogu landtāgā 1726. gada 5. jūlijā deva Saksijai tikai efemēras cerības uz savas dinastijas iedibināšanu Kurzemē, jo pret to iestājās gan Krievija, gan arī tā Polijas-Lietuvas muižniecības daļa, kas nebija ieinteresēta karaļa varas nostiprināšanā, bet labprātāk redzētu hercogisti kā Polijas-Lietuvas provinci. Lai gan Morics ieradās Jelgavā un prata iegūt Annas Ivanovnas labvēlību, viņam neizdevās kļūt par Ferdinanda pēcteci tronī, jo 1727. gadā Polijas-Lietuvas seims atcēla landtāga lēmumu, bet Moricam nācās glābties no krievu aresta, bēgot uz ārzemēm.

Turpmāko hercogistes likteni izšķīra Krievijas ietekmes pieaugums Polijā. T.s. mantojuma kara laikā (1733–1735) Krievija piespieda Polijas-Lietuvas seimu ievēlēt par karali sev vēlamo Augustu III (1696–1763).  Krievijas spiediena rezultātā 1736. gadā seims atteicās arī no iepriekšējā lēmuma par Kurzemes inkorporāciju un akceptēja hercogistes tiesības ievēlēt jaunu hercogu pēc Ferdinanda nāves. Tas notika jau visai drīz, jo Ferdinands šķirās no dzīves Dancigā 1737. gada 4. maijā. Piecas nedēļas vēlāk Kurzemes muižniecība sapulcējās Jelgavā un ievēlēja par hercogu 1730. gadā par Krievijas ķeizarieni kļuvušās Annas Ivanovnas favorītu Ernstu Johanu Bīronu (1690–1772), kurš bija cēlies no savulaik Kurzemes bruņniecības matrikulā neuzņemtās fon Bīrenu (von Bühren) dzimtas. Taču nedz Ernstam Johanam, kurš tronī atradās 1737.–1740. un 1763.–1769. gadā, nedz viņa dēlam Pēterim Bīronam (1724–1800), kurš valdīja 1769.–1795. gadā, neizdevās radīt stabilu hercoga varu. Tam par iemeslu bija ne vien muižniecības pretestība, bet arī iekšpolitiskie notikumi Krievijā, kā rezultātā 1740.  gada beigās Ernstu Johanu arestēja un ar ģimeni izsūtīja trimdā, kur viņam nācās pavadīt vairāk nekā divdesmit gadu. Šajā laikā hercogistē, kas formāli joprojām saglabāja vasaļatkarību no Polijas-Lietuvas, augstāko vietējo varu reprezentēja virspadomnieki, taču noteicošā loma bija Krievijas rezidentam jeb pilnvarotam ministram. 1758. gadā ar Krievijas atbalstu par Kurzemes hercogu kļuva Polijas karaļa Augusta III dēls Saksijas princis Kārlis (1733–1796). Taču drīz pēc tam, kad 1762. gadā Krievijā tronī kāpa Katrīna II (1729–1796), Krievijas nostāja atkal mainījās, un 1763. gada aprīlī Kārlim nācās Kurzemi pamest.

Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 640. fonds., 2. apraksts, 262. lieta.

Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons. F. H. Barizjena (Barisien) glezna Rundāles pils muzejā. Nodrošinājusi Mārīte Jakovļeva, 2020.

Kamēr uz politiskās skatuves risinājās iepriekš minētās pārmaiņas, Kuldīga piedzīvoja savu straujāko izaugsmi. Iepriekšējos periodos izaugsme bija galvenokārt atspoguļojusies Kuldīgas iedzīvotāju skaita pieaugumā, savukārt 18. gadsimta izaugsme izgaismoja arvien pieaugošo saimniecisko apmaiņu ar citām hercogistes pilsētām, ceļiem, kas veda uz Ventspili (ziemeļos), Aizputi un Liepāju (rietumos) un Skrundu un Jelgavu (dienvidos), tiekot nobruģētiem. Jaunas ēkas tika būvētas galvenokārt pie jaunajiem ceļiem, veidojot pilsētai starveida plānojuma formu.

Kuldīgas urbānā ekspansija 18. gadsimtā. Intas Jansones shematisks attēlojums atbilstoši pētījuma “Kuldīga. Pilsētbūvniecība un arhitektūra” rezultātiem, 2020.

Hercogistes likviditācija

Plāksnīte ar ielas nosaukumu “Luīzes iela” (Louisenstraße), bijušās Hesenes-Homburgas landgrāfistes galvaspilsētā Bādhomburgā (Bad Homburg). Mārītes Jakovļevas foto, 2020.

Pēdējos tās pastāvēšanas gados hercogistē turpinājās hercogu cīņas ar muižnieku opozīciju, turklāt par savām politiskajām tiesībām sāka iestāties arī pilsētnieki, 1790. gadā nodibinot Namnieku ūniju (Bürgerliche Union). Taču vislielākās raizes hercogistes valdošajām aprindām sagādāja 1794. gadā Polijā sākusies Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko, 1746–1817) vadītā sacelšanās, kas drīz vien skāra arī Kurzemi. Bailēs no nemierniekiem un Krievijas politiskā spiediena rezultātā 1795. gada 18. martā Kurzemes landtāgs pieņēma deklarāciju par pakļaušanos Krievijai. Pēc desmit dienām Sanktpēterburgā hercogs Pēteris parakstīja atteikšanos no troņa, bet 1795. gada 26. aprīlī Katrīna II pasludināja Kurzemi un Zemgali par Krievijas impērijas provinci. Līdz ar to Kurzemes-Zemgales hercogiste pārstāja eksistēt. Jāpiezīmē, ka Kurzemes hercogistes pakļaušanās Krievijai bija tikai iluzori labprātīga, jo patiesībā tās pievienošana jau bija ieplānota Polijas Trešās dalīšanas ietvaros.

Kurzemes hercogistes laiku paliekas

Kurzemes-Zemgales hercogistes pastāvēšanas laiks (1562–1795) iezīmē svarīgu un spožu lappusi mūsdienu Latvijas vēsturē. Apskatāmajā laikā lielā mērā noformējās reģiona apdzīvotības struktūra un baznīcu tīkls, kas saglabājās līdz pat 20.  gadsimtam, kā arī veidojās kurzemniekiem raksturīgā mentalitāte. Hercogiste reprezentēja vietējo valstiskumu pēc Livonijas sabrukuma – atšķirībā no citām mūsdienu Latvijas teritorijām, kas nonāca tiešā kaimiņu lielvalstu pakļautībā. Taču hercogistes sarežģītais ģeopolitiskais stāvoklis, kalpojot par buferzonu starp apkārtējām lielvalstīm Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju, kā arī pastāvīgi mestais Kurzemes muižniecības izaicinājums neļāva šeit izveidoties spēcīgai hercoga varai un beigās noveda pie hercogistes likvidācijas. Tomēr, pateicoties hercogu Ketleru un Bīronu aktivitātēm, Kurzemes vārdu iepazina gan Eiropā, gan arī citviet pasaulē. Kurzemnieku plašie tirdznieciskie, kulturālie un ģimeniskie kontakti liecina, ka agrajos jaunajos laikos Kurzeme nebija tik provinciāla teritorija, par kādu tā pakāpeniski kļuva, esot Krievijas impērijas sastāvā. Kurzemes “pēdas” atrodamas vietvārdos Tobago salā un arī daudzviet Eiropā, piemēram, “Luīzes iela” (Louisenstraße) bijušās Hesenes-Homburgas landgrāfistes galvaspilsētā Bādhomburgā (Bad Homburg) nosaukta par godu hercoga Jēkaba meitai Luīzei Elizabetei (1646–1690). Pēc Kurzemes hercogu pasūtījuma tapušie interjera priekšmeti un gleznas atrodas daudzu valstu muzejos un privātkolekcijās. No 1785. līdz 1946. gadam Itālijā Boloņas Mākslas akadēmijā (Academia Clementina) pastāvēja hercoga Pētera Bīrona iedibinātais “Kurzemes konkurss” par gada labāko mākslas darbu. Vēl šodien Berlīnes karaliskajā porcelāna manufaktūrā ražo visdažādākos objektus ar t.s. Kurzemes dekoru (Kurland-Dekor). Tā rašanās ir saistīta ar servīzi, kuru 1787. gadā hercogs Pēteris Bīrons pasūtīja savai nopirktajai Frīdrihsfeldes (Friedrichsfelde) pilij.

Trauks no “Kurzemes servīzes” (18. gadsimts) Rundāles pils muzejā. Mārītes Jakovļevas foto, 2020.

Politiskās norizes pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes likviditēšanas

Visā savas vēstures gaitā mūsdienu Latvijas teritorija piedzīvoja daudz politisku pārmaiņu. Sākot no 1561. gada, kad aizsākās Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsture, par šo Baltijas teritoriju cīnījās Polijas-Lietuvas Ūnija, Zviedrijas impērija un Krievija. Kurzemes hercogistes pilsoņi pastāvīgi pieredzēja pretēju spēku karus. Pēc vairāk nekā 230 hercogu valdīšanas gadiem Kurzemes-Zemgales hercogiste tika likvidēta un Polijas trešās dalīšanas gaitā 1795. gadā kļuva par Krievijas provinci. Tā bija pēdējā mūsdienu Latvijas teritorijas daļa, kas tika pievienota Krievijas impērijai. Nākamajam posmam bija lemts ilgt gandrīz 130 gadus – līdz pat Pirmā pasaules kara beigām Latvija oficiāli ietilpa Krievijas impērijā.

Kuldīga Krievijas impērijas sastāvā (1795–1918)

1795. gadā Krievija, Austrija un Prūsija parakstīja līgumu par trešo Polijas dalīšanu. Saskaņā ar šī līguma nosacījumiem kādreizējā Polijas lēņu teritorija Kurzemes-Zemgales hercogiste nonāca Krievijas pakļautībā. Ar šo hercogistes pievienošanu Krievijai, tās pakļautībā bija nokļuvusi visa mūsdienu Latvijas teritorija: Vidzeme un Rīga bija pievienotas Krievijai uzreiz pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā, Latgale – pirmās Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā.

Bijusī Livonijas teritorija Krievijas Impērijas sastāvā veidoja Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, kurš sastāvēja no trim guberņām – Igaunijas guberņas, Vidzemes guberņas un Kurzemes guberņas. Katru guberņu pārvaldīja gubernators, kuri savukārt pakļāvās Baltijas provinču ģenerālgubernatoram, kurš rezidēja Rīgā (līdz 1876. gadam, kad likvidēja ģenerālgubernatora amatu) (Švābe 1962, 24). Kurzemes guberņu veidoja bijusī hercogistes teritorija, un hercogu pils Jelgavā kļuva par gubernatora mītni. Jelgavā koncentrējās arī guberņas pārvalde, piemēram, augstākā tiesa.

Pēc Baltijas teritoriju pievienošanas Krievijas impērijai uzsākās ilgstošs process, lai šīs trīs dažādās teritorijas, katru ar savu pārvaldes struktūru un vēsturiski privileģētu vācu muižniecību, integrētu impērijas pārvaldes, tiesu un administratīvajā struktūrā. Šis process pilnībā noslēdzās tikai 1889. gadā, kad uz Baltijas teritorijām tika attiecināti Krievijas tiesu iekārta un atbilstošie likumi (Švābe 1962, 21–27).

Šajā laikā notika arī ļoti nozīmīgas pārmaiņas sabiedrības uzbūvē. Tika atcelta dzimtbūšana (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, bet Latgalē 1861. gadā) un zemnieki kļuva personīgi brīvi, tiesa gan, viņu apstrādātajai zemei un mājām paliekot muižnieku īpašumā.  Strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība, transports. Aizvien plašākām masām, tai skaitā no latviešu vidus, sāka kļūt pieejama izglītība.

Arī Krievijas impērijas sastāvā Kuldīgas pilsēta ilgu laiku saglabāja savu jau viduslaikos izveidojušos pilsētas pārvaldi un gadsimtu gaitā modificējušās un vietējiem apstākļiem nedaudz pielāgotās Rīgas pilsētas tiesības. 18. gadsimta beigās Kuldīgas pilsētas rāti veidoja septiņi rātskungi. Kopumā pašvaldību nodrošināja rāte, lielā ģilde jeb tirgotāju apvienība un mazā ģilde jeb amatnieku apvienība. Šāda kārtība Kuldīgā pastāvēja līdz pat 1870. gadam, kad uz to tika attiecināti Krievijas pilsētu likumi (Švābe 1962, 245–248).

Ilgu laiku turpināja pastāvēt arī virspilskunga, respektīvi, galvenā tiesneša amats un Kuldīgas virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Kuldīga bija viena no pieciem šādiem augstākajiem tiesas iecirkņiem, pārējie atradās Sēlpilī, Jelgavā, Tukumā un Aizputē. Tikai līdz ar policijas reformu un tiesu reformu (respektīvi, to pielīdzināšanu impērijas likumiem), attiecīgi 1888. un 1889. gadā, pilskungu amati tika likvidēti un pārvērsti par apriņķu priekšnieku amatiem.  Šī pāreja gan nozīmēja tikai to, ka liela daļa muižnieku – agrāko pilskungu – turpināja veikt tos pašus pienākumus, tikai nu jau cara ierēdņu lomā (Švābe 1962, 483–503).

Kuldīga Krievijas impērijas sastāvā aizvien vairāk un vairāk zaudēja savu centrālo statusu. Pārvaldes centrs bija neatgriezeniski pārvietojies uz Jelgavu, un vairākas citas pilsētas savā attīstībā sāka apsteigt Kuldīgu. Īsi pēc nonākšanas impērijas sastāvā, 1798. gadā, Kuldīga ar 1352 iedzīvotājiem bija ceturtā lielākā Kurzemes pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas un Jēkabpils. Savukārt 1856. gadā Kuldīgas iedzīvotāju skaits gan bija pieaudzis līdz 4818, bet tā bija vairs tikai piektā lielākā pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas, Aizputes un Bauskas (Švābe 1962, 261). Līdz tam tirdzniecībā dominējušos ūdensceļus kopš 19. gadsimta vidus sāka aizstāt dzelzceļš, un attiecīgi auga un attīstījās tās pilsētas, kuras atradās dzelzceļa līniju tuvumā. Pirmās Kurzemē ierīkotās dzelzceļa līnijas Kuldīgu neskāra, Ventas ūdensceļš fabriku rūpniecībai nepieciešamo preču daudzumu pārvadāšanai bija par seklu, bet apkārtnes zemes ceļi – sliktā stāvoklī (Krastiņš 2013, 224f). Šo faktoru iespaidā pilsētas attīstība ievērojami palēninājās, kas pozitīvi ietekmēja hercogistes laika mantojuma saglabāšanos.

Neskatoties uz kavēkļiem transporta jomā, arī Kuldīgā 19. gadsimta beigās aizsākās rūpnieciskā ražošana un izveidojās vairāki uzņēmumi. Rūpnīcas koncentrējās galvenokārt lielajās pilsētās, un Kuldīga šajā ziņā bija drīzāk izņēmums. No mazpilsētām tikai Kuldīgā un Slokā bija rūpnīcas jeb fabrikas (Švābe 1962, 566). 1896. gadā Kuldīga pēc rūpniecības apgrozījuma ieņēma trešo vietu Kurzemes guberņā pēc Liepājas un Jelgavas (Krastiņš 2013, 443). Divas lielākās fabrikas Kuldīgā bija sērkociņu fabrika “Vulkāns” un Vintlera tūka fabrika. “Vulkāns” uzsāka darbu 1878. gadā kā neliela sērkociņu darbnīca, kura piederēja Luisam A. Hiršmanam. Uzņēmums paplašinājās, pastāvīgi uzlaboja savu produkciju un 1896. gadā ražoja jau 58 miljonus sērkociņu kastīšu gadā, apgādājot Latviju un eksportējot sērkociņus uz Eiropu un Āziju. Fabrikai bija filiāles Rīgā, Liepājā un Saldū. 1911. gadā L. A. Hiršmans pārdeva rūpnīcu Krievijas fabrikantam V. A. Lapšinam, un “Vulkāns” turpināja ražot sērkociņus līdz pat iekārtu un personāla evakuācijai uz Krieviju pirms vācu armijas ienākšanas 1915. gadā (Zīverts 2005, 5–15, 22–24). Darbojās arī vairākas citas, mazāka apjoma ražošanas: M. Hiršmana adatu fabrika (no 1862. gada (Dzenis 2018, 11)), Goldberga ziepju fabrika, ādas apstrādes fabrika u.c.

Sērkociņu fabrikas “Vulkāns” pirmā ēka Annas ielā 5. Foto no A. Zīverta izdevuma “Stāsti par “Vulkāna” vēsturi Kuldīgā : Atmiņas”. Kuldīga: Fabrikas “Vulkāns” izdevums bez izdošanas gada, 6. lpp.

Sērkociņu fabrikas “Vulkāns” sērkociņu etiķete. Foto no A. Zīverta izdevuma “Stāsti par “Vulkāna” vēsturi Kuldīgā : Atmiņas”. Kuldīga: Fabrikas “Vulkāns” izdevums bez izdošanas gada, 8. lpp.

Kuldīgas Svētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca un Baltijas skolotāju semināra ēka 20. gadsimta sākumā – Krievijas impērijas matojums Kuldīgā. Attēls no Kuldīgas novada muzeja krājuma, inventāra Nr. 5778.

Visievērojamākais politiskais notikums laikā, kad Kuldīga atradās Krievijas impērijas sastāvā, bija 1905. gada revolūcija. Revolūcijas cēloņi bija vairāki un visai sarežģīti, tie sakņojās pašas Krievijas impērijas pretrunīgajā dabā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Cara autokrātija, no vienas puses, un zemes īpašnieku – vācu muižnieku – plašās privilēģijas, no otras, radīja iedzīvotājiem faktiski dubultu nacionālu apspiestību; strauji augošas pilsētas bija pretstats joprojām patriarhālajam dzīvesveidam laukos; daudz augstāka modernizācijas pakāpe Baltijas provincēs (kā iespaidā radās izglītota strādnieku šķira, kā arī tiesību un izglītības sistēma) sadūrās ar neiespējamību praktiski absolūtās cara varas apstākļos šiem jaunajiem spēkiem ietekmēt politiskos procesus. Tāpat situāciju destabilizēja arī tādi faktori kā rusifikācija un lielais bezzemnieku skaits. Sabiedrība kā tāda strauji mainījās un novecojusī absolūtās monarhijas politiskā sistēma nespēja pielāgoties sabiedrībā radušos jauno spēku un jauno ideju straujajai attīstībai (Lapa 2018, 336). Nominētās mantojuma vietas robežās par 1905. gada notikumiem atgādina iela un publisks parks.

Mantojuma aizsardzības mehānismu kontekstā jau 18. gadsimta nogalē bija aizsākušās diskusijas par ugunsdrošību. 17. gadsimta gaitā regulāri izcēlušies ugunsgrēki bija nodarījuši pilsētai ievērojamu kaitējumu. Augot iedzīvotāju skaitam, attiecīgi palielinājās apbūves blīvums, tāpēc liesmām bija viegli pārmesties no vienas mājas uz otru. Šo apdraudējumu bija iespējams novērst, aizliedzot ēkām likt tradicionālos salmu jumtus. 1828. gadā tika pieņemti stingrāki noteikumi un izdots likums, ar kuru pilnībā tika aizliegti salmu jumti, kuri bija jānomaina ar māla dakstiņiem (Melluma 2015, 136). Tomēr turpmākajos gadu desmitos situācija nemainījās. Rezultātā 1893. gadā pilsētas rāte izdeva visiem saistošus būvniecības noteikumus (Melluma 2015, 137). 1896. gadā tika izdots rīkojums, ka turpmāk dzīvojamās ēkas drīkstēs būvēt tikai no akmens vai ķieģeļiem (Melluma 2015, 136). Šajā periodā, pieaugot  apdzīvotības blīvumam, mainījās ēku apjoms un radās jaunas ēku funkcijas (daudzdzīvokļu nami, publiskas administratīvās būves). Jaunās ēkas ieviesa jaunus būvniecības mērogus, tomēr joprojām respektējot iepriekšējo periodu konstrukcijas, tādējādi Kuldīgas plānojums saglabājās tāds, kāds tas bija 17. un 18. gadsimtā, vienlaikus konsekventi augot ēku un ielu skaitam. Šajā laikā tika uzcelts ķieģeļu tilts pār Ventu. Vienlaikus tika sperti pirmie soļi ceļā uz pieminekļu aizsardzību Latvijā institucionālā līmenī, kad 1880. un 1888. gadā attiecīgi Rīgā un Jelgavā notika kultūras izstādes (Dambis 2018, 11).

Kuldīga Pirmā pasaules kara laikā (1914–1918)

1914. gadā aizsākās viens no postošākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, kuru tā visaptverošā rakstura un daudzo iesaistīto valstu dēļ ir pieņemts saukt par Pirmo pasaules karu. Konfliktā galvenās iesaistītās valstis bija apvienojušās divos blokos. Antantes bloku veidoja Apvienotā Karaliste, Francija un Krievijas impērija, bet tās pretinieki – Centrālās lielvalstis jeb Četrsavienība bija Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas karaliste.

Latvijas teritoriju karš skāra praktiski līdz ar kara pirmajām dienām, kad Krievijas impērijā izsludināja vispārēju mobilizāciju. Līdz ar kara sākumu saasinājās nacionālās attiecības. Naids pret vācu muižnieku privilēģijām un īpašo stāvokli gadsimtu garumā izlauzās uz āru, turklāt to prasmīgi veicināja propaganda, un karš pret Vāciju ātri vien pārvērtās karā pret visu vācisko arī Baltija guberņu iekšienē.

Eiropā karš noritēja divās galvenajās frontēs: rietumu frontē starp Vāciju un Franciju un austrumu frontē Vācijai karojot pret Krieviju. Austrumu fronte tieši šķērsoja Latvijas teritoriju. 1915. gada aprīlī Vācijas karaspēks, Austrumu frontē virzoties uz priekšu, bija ieņēmis Šauļus un sasniedzis Kurzemes guberņas robežas. Maijā Vācijas karaspēks ieņēma Kuldīgu un Aizputi, 26. maijā Krievijas kavalērijas pretuzbrukuma rezultātā tās atkal zaudēja un vēlreiz bez kaujas ieņēma 15. jūlijā, Krievijas armijai atkāpjoties. Kuldīga un visa Kurzemes guberņa palika vācu rokās līdz pat Brestļitovskas miera noslēgšanai starp Padomju Krieviju un Vāciju 1918. gada 3. martā, tādēļ Kuldīgas pilsēta un apkārtne nepieredzēja izteiktus postījumus, kādus rada frontes līnijas tuvums. Citādi bija ar iedzīvotāju skaita zaudējumu – Vācu armijai pakāpeniski ieņemot Kurzemi, to pameta un bēgļu gaitās devās vairāk nekā 400 000 cilvēku (Zariņš 2014, 19).

Iekarotajās teritorijās tika izveidota vācu administratīvā un militārā pārvalde. Administratīvi Kurzeme bija viens no pārvaldes apgabaliem, kurš iekļāvās Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabalā. Kurzemes apgabala pārvaldes centrs saglabājās Jelgava. Apgabals bija iedalīts apriņķos, un Kuldīga bija viens no apriņķu centriem, kurā darbojās apriņķa priekšnieks ar savu personālu. Apriņķi sīkāk iedalījās iecirkņos, un Kuldīgas apriņķis ar 18 iecirkņiem bija lielākais (Zariņš 2014, 38–43).

Okupācijas režīms neizmainīja Kuldīgas relatīvo statusu attiecībā pret citām Kurzemes pilsētām: Kuldīga joprojām bija sava tuvākā reģiona centrs, taču visa apgabala pārvalde koncentrējās Jelgavā un daļēji arī Liepājā. Tāpat kā citas Kurzemes teritorijas, Kuldīga zaudēja lielu skaitu iedzīvotāju. Daudzi tika iesaukti Krievijas karaspēkā un krita kaujās, vēl vairāk – piespiedu kārtā vai brīvprātīgi devās bēgļu gaitās uz Vidzemi un tālāk uz Krieviju. No pirmskara gandrīz 12 tūkstošiem iedzīvotāju 1920. gadā iedzīvotāju skaits Kuldīgā bija samazinājies vairāk nekā par pusi.

Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā norisinājās vēlākajai Latvijas vēsturei ļoti nozīmīgi notikumi. 1917. gada februārī Petrogradā uzliesmoja nemieri pārtikas trūkuma dēļ. Visu šo faktoru rezultātā 27. februārī cars Nikolajs II bija spiests atteikties no troņa. Šīs Februāra revolūcijas rezultātā tika izveidota Krievijas Pagaidu valdība, kura paredzēja gada beigās rīkot Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Tās tomēr nenotika – 24.–26. oktobra t. s. Oktobra apvērsuma rezultātā pie varas nāca lielinieki. Šis notikums radikāli izmainīja Krievijas politiskās vēstures attīstības virzienu un lika pamatus padomju varai.

Senākais tirgus laukums tagadējā Policijas ielā 20. gadsimta sākumā. Attēls no Kuldīgas novada muzeja krājuma, inventāra Nr. 2536.

Kuldīga Latvijas Republikā (1918–1940)

Pirmajā pasaules kara noslēgumā, kara novājinātas, sabruka trīs lielas impērijas – Vācijas, Austroungārijas un Krievijas mpērijas – un to bijušajās teritorijās izveidojās virkne jaunu valstu. Krievijas impērijas teritorijās politiskās pārmaiņas noritēja īpaši smagi, jaunās valstis bija spiestas iesaistīties asiņainos konfliktos ar boļševistisko Padomju Krieviju, kurā pašā vairākus gadus noritēja pilsoņu karš.

Nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām, 1918. gada 18. novembrī, tika pasludināta Latvijas Republika. Neatkarības pasludināšana bija rezultāts vairākus gadus ilgušām cīņām par varu starp trim galvenajiem spēkiem, kuri bija ieinteresēti iegūt Latvijas teritoriju: Vācijas karaspēku, Krievijas lieliniekiem un latviešu nacionālo kustību (Ludwig, 47). Taču Krievija Latvijas neatkarību atzina tikai 1920. gadā, kad tika parakstīts Rīgas Līgums (Ludwig, 48, 50). Šajā kontekstā divus gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām Latvija cīnījās Neatkarības karā gan pret savu austrumu kaimiņu, gan vācu spēkiem. Šos divus gadus Latvijas teritorijā cits pret cituu karoja liels skaits dažādu valstu armiju un bruņotu veidojumu.

1919. gada sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepājas apkaimi, nonāca boļševiku rokās un tajā tika izveidota Padomju Latvija. Tieši šajā laikā Kuldīgu visvairāk skāra Neatkarības kara cīņas. 1919. gada pirmajos mēnešos Kuldīgas pilsētas un apkārtnes iedzīvotāji pilna mērā bija pakļauti vispirms t. s. sarkanajam jeb boļševiku teroram, pēc tam – vācbaltiešu realizētajam teroram pret visiem, kurus, bieži vien nepamatoti, turēja aizdomās par sadarbību ar boļševiku varu. Pēc pilsētas ieņemšanas dažu dienu laikā landesvērs nogalināja vairāk nekā 130 Kuldīgas civiliedzīvotāju. Proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība patvērās vācu militāro iestāžu kontrolētajā Liepājā. Līdz jūnijam vācu armija pakāpeniski bija atguvusi Kurzemi un 1919. gada maija beigās ieņēma Rīgu. Jūlijā tika izveidota Latvijas armija. Tā iesaistījās cīņās pret Sarkano armiju, bet 1919. gada nogalē sakāva Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. 1920. gada sākumā tika atbrīvota arī līdz tam Sarkanās armijas rokās esošās Latgales teritorijas lielākā daļa. Visu šo sarežģīto procesu rezultātā lielākā daļa Latvijas teritorijas bija beidzot nokļuvusi Pagaidu valdības kontrolē (Jēkabsons, 2020). 1919. gada 21. novembrī Kuldīga tika atbrīvota pilnībā, un no šī laika pilsētā stabili valdīja Latvijas varas iestādes.

1908. gadā uzceltais Sadraudzīgās biedrības nams Raiņa ielā 21, A. Vanaga foto, 20. gadsimta divdesmitie gadi. Attēls no Kuldīgas novada muzeja krājuma, inventāra Nr. 5524.

Sekojošais laikaposms beidzot pavēra iespēju latviešu identitātes izpausmei. Šajā Baltijas zemē gan kultūras, gan ekonomikas jomā bija beigusies svešu spēku valdīšana. Latvieši vairs nebija spiesti runāt okupantu valodā (sal. Ludwig, 71). Latviešu sabiedrībai, kuras kultūra gadsimtiem ilgi bija tikusi apspiesta, tās bija lielas pārmaiņas. Tikai pēc militāro cīņu beigām bija iespējams pievērsties jaundibinātās valsts politiskās iekārtas pamatprincipu izstrādāšanai. To veica 1920. gada 17.–18. aprīļa vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce. Tajā tika ievēlēti 152 deputāti no 16 dažādām partijām, un sapulce darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim. Satversmes sapulce izstrādāja Latvijas Satversmi un arī vairākus citus svarīgus likumus: atcēla muižnieku privilēģijas; izstrādāja agrārās reformas principus; apstiprināja valstiskos simbolus – karogu un ģerboni; izstrādāja valsts iedalījumu apriņķos, kā arī sociālos un izglītības jautājumus skarošus likumus. Līdz ar Satversmes sapulci Latvija tika izveidota par parlamentāru demokrātiju.

Līdz pat 1921. gada sākumam Kuldīgas iedzīvotāji un pārvalde dzīvoja un darbojās kara un pēckara apstākļos, cita starpā cīnoties ar pārtikas trūkumu un citām ilgstošā kara izraisītajām sociālajām sekām. Pirmajos pēckara gados pilsētām nebija līdzekļu pat pašu kritiskāko problēmu risināšanai. 1921. gada februārī Kuldīga saņēma valdības aizdevumu, kuru izlietoja pārtikas preču iegādei – šis fakts apliecina smago situāciju pilsētā pirmajos Latvijas Republikas neatkarības gados.

Pēc tam, kad bija pārvarēts ilgstošā kara izraisītais posts, turpmākie gadi Latvijas Republikas pilsētas statusā Kuldīgai bija stabilitātes un mierīgas attīstības laiks. Iedzīvotāju skaits Kuldīgā pēc traģiskajiem Pirmā pasaules karā un Neatkarības karā piedzīvotajiem cilvēku zaudējumiem pakāpeniski atkal pieauga. 1925. gadā iedzīvotāju skaits Kuldīgā jau bija tuvu septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju, un ar nelielām svārstībām tāds tas saglabājās līdz pat Otrajam pasaules karam.

20. gadsimta 20. gadu vidū Kuldīga joprojām bija teju izolēta no pārējām Latvijas apdzīvotām vietām slikto zemesceļu un dzelzceļa neesamības dēļ. 1926. gadā tika atrisināta steidzamākā problēma – atjaunoti Pirmā pasaules kara laikā uzspridzinātie divi tilta pār Ventu laidumi – kas ir viens piemērs pārsteidzoši nelielajiem pilsētai nodarītajiem fiziskajiem kaitējumiem –, kurus aizstājošās pagaidu koka konstrukcijas jau bija nolietojušās un kļuvušas nedrošas (Krastiņš 2013, 215). Nākamais solis ērtākas preču un pasažieru satiksmes  nodrošināšanai ar Kuldīgu bija laba ceļa izbūve uz Skrundu, kas bija viena no tuvākajām dzelzceļa stacijām. Lielceļš tika atklāts 1936. gadā. Pēc dažādu dzelzceļa būves plānu izskatīšanas, 1935. gadā tika atklāts Liepājas–Alsungas dzelzceļa posms. Atsevišķs sliežu atzars tika izbūvēts uz fabriku “Vulkāns” (Krastiņš 2013, 227–229). Dzelzceļa satiksmes izveidošana uz Kuldīgu būtiski atviegloja iedzīvotāju un īpaši jau preču transportu uz Kuldīgu un no tās, nodrošinot stabilu iespēju visos gadalaikos nokļūt Kuldīgā. Ievērojami palielinājās ievesto preču pieejamība Kuldīgā un tās apkārtnē, samazinājās šo preču cenas. Apkārtnes zemniekiem bija daudz vieglāk nogādāt savu produkciju pilsētā. Nesalīdzināmi samazinājās Kuldīgā ražoto preču transportēšanas izmaksas.

1924. gada jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos, izveidojot Latvijā 19 apriņķus, kuru sastāvā savukārt bija mazākas teritoriālas vienības – pagasti. Pilsētas pašas par sevi veidoja atsevišķas administratīvas, no pagastiem nošķirtas administratīvas vienības. Arī pēc šī dalījuma Kuldīgas pilsēta joprojām, tāpat kā pirms Pirmā pasaules kara, saglabāja savu tuvākās apkārtnes centra statusu. Pagastu skaits laika gaitā nedaudz mainījās. 1935. gadā Kuldīgas apriņķī bija 20 pagastu: Cieceres, Gaiķu, Ivandes, Kabiles, Kuldīgas, Kurmāles, Kursīšu, Lutriņu, Padures, Pampāļu, Planicas, Raņķu, Rendas, Saldus, Sātiņu, Skrundas, Snēpeles, Turlavas, Vārmes, Zvārdes (Salnais 1935, 325).

1924. gadsimta 30. gados valsts ekonomika uzplauka un bija salīdzināma ar Zviedrijas Karalistes tautsaimniecību (Ludwig, 93). Demogrāfiskajā ziņā latviešu pilsoņu īpatsvars pieauga, bet vācu un krievu, kuri tradicionāli bija veidojuši lielu iedzīvotāju īpatsvaru, ievērojami kritās (sal. Ludwig, 80). Parlamentārās demokrātijas posmu Latvijā pārtrauca Kārļa Ulmaņa organizētais valsts apvērsums 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju. Tika atlaista Saeima, likvidētas visas politiskās partijas, arestēti citu partiju deputāti un slēgta virkne preses izdevumu. Faktiski par vienpersonisku valsts vadītāju kļuva Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Autoritāra režīma nākšana pie varas nebija nekas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Jau kopš 20. gadu otrās puses un īpaši 30. gados daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, tai skaitā arī Baltijas valstīs, autoritārs valsts pārvaldes modelis pakāpeniski ieguva aizvien lielāku popularitāti un pie varas daudzviet nāca vairāk vai mazāk autoritāri režīmi.

Kuldīgā 1930. gadā bija 868 ēkas, no kurām vairāk kā puse – 487 – bija mūra nami (Krastiņš 2013, 54).   Pilsētā ritēja aktīva saimnieciskā un kultūras dzīve. 1936. gadā pilsētā darbojās gandrīz 370 dažādas lielākas un mazākas tirdzniecības un pakalpojumu iestādes.

Mūra tilts pār Ventu Kuldīgā pēc uzspridzināšanas 1915. gadā. Attēls no Kuldīgas novada muzeja krājuma, inventāra Nr 8269.

1930. gadu otrajā pusē, K. Ulmaņa režīma laikā, visā Latvijā notika aktīva sabiedrisko ēku celtniecība un pilsētu publisko telpu labiekārtošana, arī Kuldīgā. Pilsetā tika uzceltas vairākas jaunas mūra publiska pielietojuma ēkas, kuras redzamas vēl šodien.

Pieminekļu aizsardzības kontekstā šis periods iezīmē apzinātas mantojuma aizsardzības aizsākumus Latvijā. 1922. gadā tika dibināta Senatnes pētītāju biedrība. Tajā pašā gadā tika izdoti pirmie noteikumi attiecībā uz pieminekļu aizsardzību “Noteikumi par būvniecības un būvtehnikas lietu pārzināšanu” (Melluma 2015, 174). Gadu vēlāk tika dibināta Pieminekļu valde un pieņemts pirmais Likums “Par pieminekļu aizsardzību” (Dambis 2018, 14). Tā rezultātā veidojās pirmais nacionālais kultūras mantojuma objektu saraksts – 1924. gadā šajā kategorijā tika iekļauti pirmie trīs aizsargājamie mantojuma objekti (turpat). 20 gadu laikā kopš regulētas pieminekļu aizsardzības sistēmas izveides pieminekļu sarakstā tika iekļauti vairāk nekā 200 arhitektūras objekti (turpat). Vienlaikus paplašinājās ar mantojumu un tā atjaunošanu saistītā diskusija. 1932.  gadā publicētajos “Noteikumos par Pieminekļu aizsardzību” minēts plašs arheoloģisko, etnogrāfisko, arhitektūras, mākslas un kultūrvēstures pieminekļu klāsts (Melluma 2015, 176).

Atspoguļojot valsts līmenī vērojamās tendences, 20. gadsimta sākumā mantojuma aizsardzībai tika veltīta arvien lielāka uzmanība arī Kuldīgā. Krievijas impērijas laikā atjaunošanas darbi bija veikti vienīgi tur, kur tas bija absolūti nepieciešams, un par tiem nav saglabājies daudz liecību; savukārt 1922. gadā Kuldīgas Pilsētas dome izdeva noteikumus, kas aizliedza vandālisma aktus attiecībā pret “pagātnes paliekām”, līdz ar to pievēršot papildu uzmanību mantojuma ēkām un veicinot apziņu par to nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībai (Melluma 2015, 175). Mantojuma aizsardzības institucionalizācija laika gaitā ir radījusi tiesisko mehānismu kopumu nominētās mantojuma vietas mantojuma vērtību aizsardzībai. Šobrīd tiek uzskatīts, ka vecākais Kuldīgas pilsētas attīstības plāns ir tapis 1928. gadā (Melluma 2015, 121).

Kuldīga Otrā pasaules kara laikā (1940–1945)

No 20. gadsimta sākuma pilsēta galvenokārt izpletās ārpus nominētās mantojuma vietas robežām. Tomēr pasaules karu rezultātā būvdarbi dažviet bija nepieciešami arī nominētās teritorijas robežās. Lielākie zaudējumi ēku fondam tika nodarīti Otrā pasaules kara laikā, kad uzlidojumos tika daļēji iznīcināts ebreju kvartāls, kas bija izvietojies ap 1905. gada ielu. Šajā teritorijā mūsdienās ir ierīkots publisks parks.

 Latvijas likteni Otrajā pasaules karā noteica starp Vāciju un PSRS 1939. gada 23. augustā parakstītais Neuzbrukšanas līgums, kurš vēsturē kļuvis pazīstams ar nosaukumu Molotova–Rībentropa pakts jeb Hitlera–Staļina pakts. Līgums garantēja PSRS neitralitāti gadījumā, ja Vācija uzbruktu Polijai vai Sabiedrotajām valstīm, bet tā slepenais pielikums sadalīja Eiropu ietekmes zonās, atstājot Baltijas valstis PSRS ietekmes sfērā. 1939. gada septembrī PSRS pieprasīja trim Baltijas valstīm un Somijai parakstīt ar PSRS savstarpējās palīdzības līgumus, kuri citu noteikumu starpā paredzēja arī atļaut ievest šajās valstīs lielu skaitu PSRS karavīru. Latvija bija spiesta līgumu parakstīt 5. oktobrī, un Latvijas teritorijā tika ievesti vismaz 25 tūkstoši padomju Krievijas karavīru (Klišāns 2018, 297). 1940. gada vasarā PSRS turpināja spiedienu pret Baltijas valstīm un iesniedza Latvijas valdībai ultimatīvu prasību atkāpties, izveidot jaunu valdību ar PSRS puses norādītām personām un ielaist Latvijā neierobežotu apjomu padomju karaspēka. Sarkanā armija dažās dienās okupēja visu Latvijas teritoriju un tika izveidota okupācijas varas iecelta marionešu valdība A. Kirhenšteina vadībā. Okupācijas laikā notika plašas represijas, tai skaitā vairāk kā 15 400 Latvijas civiliedzīvotāju arests 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju un deportācija uz attāliem PSRS reģioniem, galvenokārt Sibīriju.

Padomju okupāciju Latvijā pārtrauca vācu karaspēka ienākšana. Laikā no 22. jūnija līdz 8. jūlijam nacistiskās Vācijas spēki pakāpeniski iekaroja visu Latvijas teritoriju. Vācu iekaroto teritoriju pārvaldei tika izveidots Ostlandes Reihskomisariāts – civila un militāra pārvaldes struktūra, kurā ietilpa visas trīs Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas. Latvija veidoja vienu no šīs teritorijas ģenerālapgabaliem, to pārvaldīja vietējā Zemes pašpārvalde vācu ģenerālkomisāra pakļautībā. Vācu okupācijas laiku raksturoja represijas, holokausts, kā arī ap 110 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju mobilizācija dienestam dažādās militārās struktūrās: leģionā, policijas bataljonos, gaisa spēku izpalīgu dienestā u. c.

1944. gada jūlijā atsākās Sarkanās armijas uzbrukumi Latvijas teritorijai, un līdz oktobrim lielākā daļa Latvijas teritorijas bija atkal nonākusi padomju spēku rokās. Izņēmums bija Kurzeme, kuras teritorijā vācu karaspēks (tā skaitā arī vairākas latviešu vienības) ielenkumā noturējās līdz pat kara beigām un Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Cīņas Kurzemē pēc kara beigām turpinājās partizānu kara formā.

Pēc Otrā pasaules kara Baltijas valstis palika tās okupējušās PSRS sastāvā. Kara pēdējos gados, Sarkanās armijas uzbrukumam tuvojoties, ap 170 000 vai pat vairāk Latvijas iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās uz Zviedriju un Vāciju, no kurienes pēc kara izceļoja uz dzīvi dažādās Rietumeiropas valstīs, ASV, Kanādā, Austrālijā un Dienvidamerikā, izveidojot organizētu latviešu diasporu. Šos latviešus ierasts apzīmēt ar nosaukumu trimdas latvieši. Ārzemēs turpināja darboties arī daļa Latvijas Republikas diplomātiskā dienesta.

Kuldīgas iedzīvotājus pilnā mērā skāra abu Otrā pasaules kara laikā Latviju okupējušo režīmu īstenotās represijas. Padomju režīms uzsāka vērsties pret Latvijas Republikas politisko, militāro, saimniecisko un intelektuālo eliti, kā arī pret visiem demokrātiskas valsts iekārtas atbalstītājiem faktiski  jau uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā. Sākotnēji amatpersonas vienkārši atbrīvoja no amatiem, taču no 1940. gada rudens aizvien pieauga aresti. Represijām pakļauto personu kritēriji bija neskaidri, arestēt un izvirzīt apsūdzības par pretdarbību padomju režīmam varēja praktiski jebkuru, kurš Latvijas Republikas laikā bija ieņēmis kādu amatu kādā valsts iestādē vai darbojies kādā sabiedriskā organizācijā (Vīksne 2013, 397). Represijas sasniedza savu kulmināciju 1941. gada 14. jūnija masu deportācijās.

Padomju režīma īstenotajās deportācijās 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju no Kuldīgas pilsētas un apriņķa tika aizvesti 623 cilvēki. Ne visiem šiem izsūtītajiem ir zināms viņu tālākais liktenis, taču no zināmajiem lielākā daļa tika nometināta Sibīrijā, Krasnojarskas novada dažādos rajonos. Neliela daļa no nometinājuma tika atbrīvoti jau 1947. gadā, bet lielākā daļa tikai laika posmā no 1954. līdz 1958. gadam, respektīvi, pēc Staļina nāves, kad padomju režīms kopumā kļuva mazāk represīvs. Daļa mira izsūtījumā. Aizvesto vidū bija abu dzimumu un visdažādāko vecumu cilvēki, tostarp bērni un gados veci cilvēki.

Nākamais represiju vilnis kuldīdzniekus skāra, pilsētā ienākot nacistiskās Vācijas okupācijas spēkiem 1941. gada 1. jūlijā. Jaunā vara izrēķinājās ar visiem, kurus turēja aizdomās par sadarbošanos ar padomju varu. Apcietinātie bieži vien tika uzreiz nošauti bez jebkādas tiesas. Apcietināja arī, piemēram, uz PSRS aizbēgušo padomju aktīvistu ģimenes locekļus.

Tāpat kā citur nacistiskās Vācijas kontrolētajās teritorijās, arī Kuldīgā un tās apkārtnē notika ebreju iznīcināšana jeb holokausts. Kuldīgā pirms kara dzīvoja 646 ebreji jeb ap 9% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Vēl 329 ebreji dzīvoja Saldū, mazāks skaits pagastos. Kara sākumā no pilsētas aizbraukuši bija tikai aptuveni viena desmitā daļa ebreju. Ebreju apcietināšana sākās jau 1941. gada jūlijā un jūlija beigās–augusta sākumā pēc vācu iestāžu norādījuma visus ieslodzītos ebrejus pakāpeniski izveda uz vairākām nošaušanas vietām Kuldīgas apkārtnes mežos un noslepkavoja. Arī Saldus ebrejus noslepkavoja visticamāk jūlija beigās. Kopumā Kuldīgas apriņķī tika nogalināti ap 1000 ebreju (Urtāns,2006, 118–136).

Padomju Kuldīga (1945–1990)

Latvija (tāpat kā arī Lietuva un Igaunija) Otrā pasaules kara rezultātā tika prettiesiski, militāras okupācijas un falsificētu vēlēšanu rezultātā inkorporēta Padomju Savienībā, kļūstot par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Formāli Latvijas PSR bija suverēna republika, taču faktiski tā bija pilnīgā Padomju Savienības kontrolē un Latvijā tika izveidotas Padomju Savienības pilnībā kontrolētas varas struktūras. Vairums Rietumu demokrātisko valstu ar ASV priekšgalā neatzina Baltijas valstu inkorporācijas PSRS likumību un de jure turpināja atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas demokrātiskās republikas par pastāvošām, tādēļ Baltijas valstis okupācijas periodā turpināja juridiski pastāvēt. Uz šī pamata līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai ASV un Lielbritānijā turpināja darboties Latvijas sūtniecības. Arī trimdas latvieši savās mītnes zemēs visā pasaulē aktīvi iestājās par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un tiesībām baltiešiem pašiem izlemt savu politisko iekārtu.

Latvijas teritorija vairāk nekā piecdesmit gadus bija daļa no Padomju Savienības un jau uzreiz pēc kara beigām tika pakļauta sovetizācijai – iespējami pilnīgai integrēšanai PSRS politiskajā, kulturālajā, administratīvajā un saimnieciskajā sistēmā. Sovetizācija tika panākta ar dažādu instrumentu palīdzību, tai skaitā ideoloģiskiem un propagandas, taču galvenais līdzeklis sovetizācijas panākšanai bija terors un draudi (sk. Bleiere 2013), – īpaši izteikti represijas pret esošiem vai potenciāliem režīma pretiniekiem tika īstenotas līdz PSRS līdera Josifa Staļina nāvei 1953. gadā.

Padomju okupācijas laikā pilnībā tika izmainīts Latvijas teritorijas administratīvais iedalījums, pakļaujot to centralizētas tautsaimniecības plānošanas un vadīšanas interesēm. 1950. gadā Latvijā tika likvidēti līdz tam esošie apriņķi un pagasti un izveidoti kopumā 58 rajoni. Kuldīga joprojām saglabāja savu apgabala centra statusu, kļūstot par Kuldīgas rajona centru. Kuldīgas rajons gan bija teritoriāli mazāks nekā pirms tam bijušais apriņķis, jo no tā tika nodalīti Saldus un Skrundas rajoni. 20. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā rajonu robežas vēl vairākkārt tika mainītas, apvienojot vairākus rajonus. 1956. gadā Kuldīgas rajonam tika pievienota daļa no Alsungas rajona, bet 1959. gadā – arī daļa no Skrundas rajona. Rajoni sīkāk dalījās ciemos. Kuldīgas rajonā pēc rajonu robežu nostiprināšanās bija piecpadsmit ciemi.

Pilsētas laukums un Liepājas iela skatā no Policijas torņa Liepājas ielā 26, 1978. Kuldīgas novada pašvaldības Būvvaldes arhīva foto.

Padomju laikā Kuldīga ne vien iekļāvās jaunajās administratīvajās attiecībās, bet ieguva arī padomju pilsētai raksturīgus vizuālos vaibstus un nosaukumus. Daudzām pilsētas ielām jau 20. gadsimta 40. gadu nogalē tika nomainīti nosaukumi, izvēloties okupācijas režīma ideoloģijai atbilstošus. Ar vērienu notika režīma slavinātās “gaišās nākotnes” ieviešana arī pilsētas arhitektūrā. Tipiski padomju laika modernās arhitektūras paraugi redzami, piemēram, Kuldīgas pilsētas laukuma malās, kas atrodas ārpus nominētās mantojuma vietas robežām. Padomju laika apbūvei, tāpat kā visam padomju saimniekošanas un pārvaldības stilam, kopumā bija raksturīga nerēķināšanās ar vēsturiskajām apbūves tradīcijām, ēku vizuālo iederību ainavā vai esošās apbūves mērogiem. Tomēr padomju pieeja mantojuma saglabāšanai par laimi nenodarīja kaitējumu Kuldīgā atrodamajam Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumam. Gluži pretēji – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas periods atstāja ievērojamu iespaidu uz pieminekļu aizsardzību Latvijā. Kopumā padomju varai pieminekļu aizsardzība kalpoja kā politisks instruments, kas – atkarībā no politiskās nostājas – tika izmantots gan saglabāšanai, gan pamešanai novārtā (Mintaurs 2017, 153). Mantojuma atjaunošana netika veikta paša mantojuma saglabāšanas dēļ, bet gan kalpoja kā politisko vēstījumu instruments. Kā raksta Aija Melluma, padomju laikā kultūras mantojums tika “izmantots iedzīvotāju komunistiskajai un estētiskajai audzināšanai” (Melluma 2015, 167).

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā pastāvēja trīs dažādi mantojuma aizsardzības līmeņi – par aizsargājamiem uzskatītajiem pieminekļiem tika piešķirta vissavienības, republikas vai vietējās nozīmes kategorija (Mintaurs 2017, 157). Vissavienības nozīmes pieminekļiem tika piešķirta prioritāte, un tiem bija vislielākās izredzes tikt pienācīgi atjaunotiem. Pēc Otrā pasaules kara visus pieminekļus, kuri bija iekļauti aizsargājamo sarakstā, izvērtēja Pārvalde, kas nomainīja kādreizējo Pieminekļu valdi (Melluma 2015, 176). 1948. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padome izlēma uzlabot kultūras mantojuma aizsardzības pasākumus (Dambis 2018, 16). Tajā pašā gadā tika izstrādāts padomju laikā pirmais Kuldīgas attīstības plāns – Celtniecības Kuldīgā ģenerālplāns (Melluma 2015, 142, 157). Izskatot šo plānu valsts Pieminekļu aizsardzības departamentā, tika noteikts, ka ielu paplašināšanu vēsturiskā tīkla robežās drīkst veikt vienīgi tur, “kur tas ir īpaši nepieciešams”, un ka jāsaglabā Alekšupīte (Melluma 2015, 165). Turklāt tika konkrēti rekomendēts saglabāt esošās ēkas Liepājas ielā 17, Baznīcas ielā 2,4,6,7, 10 un 14, Kalna ielā 23, Pasta ielā 8 un Ventspils ielā 20 (turpat). Šodien sešas no šīm ēkām vairo nominētās mantojuma vietas īpašas nozīmes universālo vērtību. Departamentā pieņemtajā dokumentā ēkas nojaukt tika ļauts tikai tur, kur tas absolūti nepieciešams. Ņemot vērā mantojuma aizsardzības politisko mērķi padomju ērā, šis dokuments ir nozīmīgs, lai izprastu nominētā īpašuma pašreizējo saglabātības stāvokli, jo tajā ietverti būtiski lēmumi, kas virzīja Kuldīgu uz saglabāšanu, nevis nojaukšanu. Jau iepriekš tika izrādīta vēlme paplašināt republikas nozīmes pieminekļu sarakstu. Tomēr tikai 1952. gadā PSRS pirmo reizi akceptēja šī saraksta papildināšanu. No ierosinātajiem 670 pieminekļiem sarakstā tika iekļauti 342. Turpmākajos gadu desmitos saraksts daudzas reizes tika modificēts, gan pievienojot, gan dzēšot no tā objektus (Mintaurs 2017, 159).

1967. gadā pieminekļu aizsardzības sarakstā tika iekļauti pirmie astoņpadsmit pilsētu centri (Mintaurs 2017, 169). Kuldīgas centrs šim sarakstam tika pievienots 1969. gadā. Tas atstāja tiešu ietekmi uz pilsētas centru, jo turpmāk uz būvniecības un attīstības projektiem tā robežās bija attiecināms “Nolikums par vēsturiski izveidojušos pilsētu valsts aizsardzības zonu un apbūves regulēšanas zonu Latvijas PSR”. Kopš 1969. gada Kuldīgai kā pilsētbūvniecības piemineklim piešķirtās aizsardzības apjoms ir ticis nepārtraukti attīstīts tālāk. Kopš šī sākotnējā institucionālā mantojuma aizsardzības perioda Kuldīgā būvniecības darbus vecpilsētas teritorijā regulē izstrādāti specifiski būvnoteikumi, kuros detalizēti izklāstītas prasības attiecībā uz ēku uzturēšanu, atjaunošanu, pārbūvi un jaunu ēku būvniecību. Neskatoties uz šo procesu, kas iezīmēja arvien lielāku mantojuma aizsardzības nepieciešamības apzināšanos arī padomju varas laikā, 20. gadsimta 80. gados, visā Latvijā lielākā daļa vēsturisko ēku tika raksturotas kā sabrukuma stāvoklī esošas. Padomju teritorijā tika restaurēti tikai “vissvarīgākie” pieminekļi, kā rezultātā pieauga plaisa starp tiem pieminekļiem, kuriem bija nepieciešama restaurācija, un tiem, kuri bija restaurēti. Attiecībā uz Kurzemes-Zemgales hercogisti vienīgā ēka, kas šajā konkrētajā periodā tika uzskatīta par restaurēšanas vērtu, bija 18. gadsimtā hercoga Ernsta Johana Bīrona celtā Rundāles pils, kura ir viens no izcilākajiem baroka arhitektūras paraugiem Baltijas valstīs (Mintaurs 2017, 161; Lancmanis 2016, 9).

Padomju politika attiecībā uz restaurāciju galvenokārt balstījās praktiskumā. Pieņemot lēmumu, vai konkrētā ēka ir saglabāšanas vai restaurēšanas vērta, pirmām kārtām tika apsvērts, vai to pēc tam varēs izmantot praktiskiem mērķiem (Mintaurs 2017, 162). To rāda arī muižu un sakrālo būvju liktenis – Latvijā baznīcas kalpoja plašam pielietojuma spektram – kā kinoteātri, flotes bāzes vai noliktavas (turpat, 165). Interjeri bieži tika izlaupīti. Attiecībā uz muižām situācija bija atšķirīga. Jau pirms padomju perioda tajās nereti  tika izvietotas skolas. Pēc Otrā pasaules kara muižas  tika  izmantotas lauksaimniecības nozares vajadzībām (turpat, 167). Tas nozīmēja ēku paplašināšanu, kā arī to apkārtējās ainavas pārveidošanu (turpat).

1973. gadā tika izstrādāts trešais Kuldīgas attīstības plāns, kurā no jauna tika apstiprināts, ka jaunuzceltajām ēkām jāiederas pilsētas esošajā struktūrā un ka jāsaglabā “kopējais arhitektonisko formu un materiālu raksturs” (Melluma 2015, 169 f.). Šī plāna pārskatīšanas gaitā eksperti pieprasīja veikt tālāku izpēti attiecībā uz aizsardzības zonā esošo ēku turpmākā pielietojuma un saglabāšanas pasākumiem, kā arī ieplānot saglabāšanas darbiem nepieciešamās investīcijas (Melluma 2015, 171). Tas tika vēlreiz apstiprināts 1977. gadā izdotajos būvnoteikumos, kuri ietver detalizētas prasības, nosakot, ka pilsētas centrā jaunceļamie dzīvojamie nami nedrīkst būt augstāki par diviem stāviem, un sīkāk uzskaitot vadlīnijas fasādēm, jumtiem un durvīm – gan attiecībā uz to materiālu, gan dizainu (Melluma 2015, 172). Tādējādi padomju laikā turpinājās Kuldīgas vecpilsētas ēku ilgtspējības nodrošināšana.

Situācija pieminekļu aizsardzības jomā mainījās 20. gadsimta 80. gados, kad tika uzsākta Rīgas restaurācija un palielinājās pieminekļu aizsardzībai piešķirtais finansējums. Šajā laikā pastāvēja divas pieejas restaurācijas centieniem. Viena pieeja bija saglabāt tikai visnozīmīgākās ēkas un visu pārējo nojaukt, lai taupītu naudu. Otra pieeja bija veicināt dziļāku izpēti, lai novērstu vēsturiski nozīmīgu arhitektūras objektu nojaukšanu (Mintaurs 2017, 162 f.). Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā tika izstrādāta virkne pilsētplānošanas dokumentu atbilstoši Padomju Savienībā spēkā esošajiem būvnormatīviem un noteikumiem (Melluma 2015, 142). Šie plāni tika regulāri pārskatīti, un gadu gaitā tajos tika likts arvien lielāks uzsvars uz mantojuma aizsardzību. 1989. gadā šie normatīvi ietvēra prasību noteikt zonas kultūras pieminekļu aizsardzībai, ainavas saglabāšanai, kā arī būvniecības regulēšanai (turpat, 145).

Kuldīga atjaunotajā Latvijas Republikā

Latvijā visu padomju okupācijas laiku turpinājās nacionāla pretestība okupācijas režīmam. Arī trimdā dzīvojošie latvieši aktīvi centās veicināt Latvijas Republikas atjaunošanu, taču realitātē politiskas pārmaiņas Baltijas valstīs nebija iespējamas bez nopietnām pārmaiņām vispirms visā Padomju Savienībā.

Šādas pārmaiņas Padomju Savienībā sāka risināties 1985. gadā, kad par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs. Viņš mēģināja risināt kritiski samilzušās PSRS iekšējās problēmas, mainot atsevišķas ideoloģiskās nostādnes un politiskās sistēmas elementus: 1987. gadā tika pasludināta jauna Padomju Savienības attīstības programma, kura kļuva pazīstama ar tās divus galvenos principus apzīmējošiem krievu valodas vārdiem “perestroika” un “glasnostj”.

Pēc jauno principu pasludināšanas Baltijas valstīs strauji izveidojās pat vairāki desmiti organizāciju, no kurām vairākas atļāvās līdz tam neiespējamo – izteikt kritiku pret padomju režīmu. Tas izpaudās 1988. gada 1. –2. jūnijā notikušajā Latvija PSR radošo savienību plēnumā Rīgā, kur līdz tam nepieredzētā veidā tika diskutēts par Latvijas un latviešu tautas problēmām.

Plēnuma aktivizēto ideju ietekmē 1988. gada vasarā tika nodibināta Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK) un nedaudz vēlāk – rudenī Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF izvērtās par masu sabiedriski politisku organizāciju, kura vispirms par savu mērķi izvirzīja Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidošanu PSRS sastāvā, bet savā otrajā kongresā 1989.  gada rudenī par darbības mērķi deklarēja pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Otra lielākā kustība – LNNK – bija deklarējusi mērķi atjaunot neatkarību jau 1989. gada pavasarī. Vispārējo demokratizācijas procesu ietekmē 1988. gada rudenī Latvijā tika atļauta līdz tam aizliegtā Latvijas Republikas simbolikas lietošana.

1990. gada 18. martā notikušajās Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās LTF startēja ar mērķi “neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas” un pārliecinoši uzvarēja, iegūstot nepilnas divas trešdaļas visu deputātu mandātu. Vairākums balsu Augstākajā Padomē ļāva šo mērķi sākt īstenot un jau 1990. gada 4. maijā AP pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. 4. maija deklarācija noteica pārejas periodu pakāpeniskai neatkarības atjaunošanas īstenošanai, kura laikā Latvijas Republikas Satversmes darbība tika atjaunota daļēji un augstākā vara piederēja Augstākajai Padomei. Latvijā pārejas periodā turpināja darboties arī PSRS tieši pakļautas institūcijas (VDK, prokuratūra, militārās un milicijas struktūras u. c.).

Situācija Baltijas valstīs bija nestabila un īpaši saasinājās 1991. gada janvārī. 13. janvārī Viļņā PSRS militārās struktūras mēģināja atjaunot padomju varu Lietuvā, uzbrūkot neapbruņotiem demonstrantiem. Gāja bojā 13 civiliedzīvotāji. Pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā bija skaidrs, ka līdzīga Latvijas neatkarības pretinieku rīcība iespējama arī šeit. Tāpēc 13. janvārī ap sabiedriski un valstiski svarīgākajām ēkām Rīgā tika izveidotas barikādes. Tika atvesti betona bloki un baļķi, ar lauksaimniecības tehniku un kravas mašīnām tika bloķēta piekļuve ēkām. Kuldīgā šādi nozīmīgi objekti bija pasts un raidstacija. Īpaši nozīmīga bija Kuldīgas raidstacija (bez Rīgas un Kuldīgas raidstacijas bija vēl tikai Valmierā, Cesvainē, Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē), kura gatavojās pārņemt raidīšanu, ja tiktu ieņemts Latvijas Radio Rīgā. Kuldīgas raidstacijas raidījumi par notiekošo Latvijā būtu dzirdami arī Zviedrijā.

1991. gada 19. augustā Maskavā konservatīvi noskaņoti komunistiskās partijas un armijas vadošie darbinieki mēģināja pārņemt varu, lai apturētu M. Gorbačova aizsāktos PSRS demokratizācijas un strukturālās pārveides procesus. Tomēr apvērsuma īstenotāji saskārās ar ievērojamu opozīciju un nespēja pilnībā pārņemt varu. Pučs ilga trīs dienas – no 19. līdz 21. augustam. Arī Latvijā padomju milicijas specvienības šajās dienās mēģināja pārņemt varu, tostarp ieņemot Latvijas Televīziju un citas valsts un sabiedriskās ēkas. Tā kā likumīgas varas PSRS uz to brīdi nebija, 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība, jo tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas. Drīz pēc likuma pieņemšanas kļuva zināms, ka pučs Maskavā ir beidzies neveiksmīgi. Bet Latvijas Republikas neatkarība bija atjaunota.

Starptautiska atzīšana no citu valstu puses bija kritiski svarīga atjaunotās neatkarības nostiprināšanai. Pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija Islande – 22. augustā, tai sekoja Dānija un Eiropas kopienas valstis, 24. augustā – Krievijas PFSR un septembra sākumā – ASV. Kopš Konstitucionālā likuma pieņemšanas līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību atzina kopumā 93 valstis. PSRS formāli beidza pastāvēt 1991. gada 26. decembrī.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu un Latvijas Republikas proklamēšanu 1991. gadā pieminekļu aizsardzība sāka iegūt arvien lielāku nozīmi. 1992. gadā, pieņemot “Likumu par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Latvija kļuva par pirmo postpadomju valsti, kurā stājās spēkā ar mantojumu saistīta likumdošana (Dambis 2018, 22). Šobrīd šis likums ir galvenais dokuments Latvijas mantojuma aizsardzības jomā, un 5. nodaļā tas tiks aplūkots detalizētāk līdz ar citiem Latvijas likumdošanas aktiem kultūras mantojuma laukā.

Jau no pašiem pirmsākumiem republika tiecās orientēties uz labāko Eiropas praksi mantojuma aizsardzībā (Dambis 2018, 22). Latvija ir sadarbojusies ar daudzām Eiropas valstīm un kopš šīs tūkstošgades sākuma ir organizējusi konferences un seminārus mantojuma ekspertu apmācīšanai (Dambis 2018, 22 ff.). Īpaši cieša sadarbība ir izvērsusies ar Skandināvijas valstīm. Kuldīgas rātsnama restaurācijas kontekstā notika sadarbība ar Norvēģijas Kultūras mantojuma direkciju, un arī Zviedrijas Nacionālā mantojuma pārvaldei ir būtiska loma Latvijas mantojuma ekspertīzes attīstībā (turpat).

1995. gadā – četrus gadus pēc neatkarības atjaunošanas – Latvija ratificēja UNESCO Pasaules mantojuma konvenciju. 1997. gadā Pasaules mantojuma sarakstā kā pirmā mantojuma vieta no Latvijas tika ierakstīts Rīgas vēsturiskais centrs. 1998. gadā mantojuma jomas profesionāļi sāka sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem, lai radītu plašāku interesi par mantojuma aizsardzības jomu. Sākot ar 2000. gadu, trīs gadus pēc kārtas televīzijā, radio un laikrakstos katru nedēļu tika ziņots par pieminekļu aizsardzību (Dambis 2018, 46). Lai gan kopš 21. gadsimta sākuma vispārējā situācija mantojuma aizsardzības jomā ir ievērojami uzlabojusies, 2009. gada krīze ietekmēja mantojuma aizsardzību Latvijā, drastiski samazinoties tai atvēlētajam budžetam (Dambis 2018, 26). 2014. gadā izstrādātajās Kultūras politikas vadlīnijās “Radošā Latvija 2014–2020” paziņots, ka ekonomiskā krīze ir pārvarēta, un piedāvātas stratēģijas, lai no jauna stiprinātu kultūras sektoru (Ministru kabinets 2014, 9).

Kopš 2008. gada, kad Kuldīgas pašvaldībā darbu uzsāka vairāki šajā jomā kompetenti speciālisti, ir sekmīgi īstenoti vairāku vecpilsētas ēku glābšanas un konservācijas darbi. 2010. gadā ar ievērojamu Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumentu atbalstu tika dibināts Kuldīgas Restaurācijas centrs. Laikā līdz 2018. gadam tas ir īstenojis vairākas nozīmīgas koka ēku un to daļu konservācijas programmas, piesaistot finansējumu gan no valsts, gan starptautiskajiem fondiem. 2018. gadā, kad pašvaldība restaurācijas centra vajadzībām Kuldīgas vecpilsētā atjaunoja veselu ēku, tā darbība sasniedza jaunu līmeni, paplašinoties centra darba kapacitātei. Šajā ēkā atrodas labi izplānota un aprīkota darbnīca ēku koka daļu restaurēšanai, kā arī krāsošanas nodaļa, mūsdienīgs izglītības centrs un biroja telpas centra speciālistiem. Nozīmīga centra darbības joma ir finansējuma piesaistīšana īpaši vērtīgu arhitektonisko daļu un elementu konservācijai, kas ļauj centrā strādājošajiem un ar to saistītajiem amatniekiem veikt restaurācijas darbus pareizā un mūsdienīgā veidā.

Kuldīgas Restaurācijas centrs nodrošina kontaktus starp Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājiem, ēku īpašniekiem, vietējiem uzņēmējiem, būvniekiem, arhitektiem un amatniekiem attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar vēsturisko ēku apsaimniekošanu, atjaunošanu un restaurāciju. Organizējot izglītojošas nodarbības pieaugušajiem, centrs izskaidro tradicionālo būvniecības paņēmienu pielietošanas nozīmīgumu ēku ilgtspējības nodrošināšanā un sekmē tradicionālo būvmateriālu izmantošanu. Centra speciālisti restaurē unikālus koka ēku elementus, kas kalpo kā izcili paraugi vecpilsētas vidē, un piesaista finansējumu šo ēku daļu glābšanai, kā arī konsultē un sniedz padomus amatniekiem restaurācijas procesā. Darbošanās vienlaikus gan vietējā, gan starptautiskajā līmenī aktīvi sekmē nominētā īpašuma identitātes izjūtu cilvēkos, kuri apzinās piederību Kuldīgas vecpilsētai. 4. nodaļā “Saglabātības stāvoklis” restaurācijas centrs ir aprakstīts sīkāk.

Būvgaldniecības elementu restaurācija balstīta detaļu rūpīgā izpētē. Kuldīgas novada pašvaldības arhīva foto, 2019.

2014. gadā detalizētāk tika iezīmēta valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa “Kuldīgas vēsturiskais centrs” teritorija, iekļaujot tajā arī Ventas kreisajā krastā esošo pilsētas daļu, īpaši Ventspils, Liepājas un Jelgavas ielas. Piemineklis ietver Kuldīgas telpisko vidi ar pilsētplānojumu, kā arī arhitektūras elementus. Ir noteikts, ka Kuldīgas kontekstā saglabājamajās vērtībās jāiekļauj “pilsētplānojuma struktūra, telpiskais plānojums, ainava un mērogs, panorāmas un silueti, zaļās zonas, laukumu struktūra un kvartālu telpiskais plānojums, ēku senās būvkonstrukcijas kultūrslānī, raksturīgais reljefs un ūdeņi” (Pārvaldības plāns 2020).

Dažādo mantojuma aizsardzības mehānismu mijiedarbības rezultātā mantojuma vieta Kuldīga / Goldingena Kurzemē ir saglabāta izcilā stāvoklī atbilstoši augstākajiem starptautiskajiem standartiem. Kā detalizēti izklāstīts 3. nodaļā, mantojuma vieta satur autentiskus elementus, kam piemīt pilsētbūvniecības, arhitektoniskais, ainaviskais un estētiskais nozīmīgums, tiem visiem kopā veidojot vēstījumu par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Visos iepriekš minētajos pilsētas rajonos atrodami visu galveno kategoriju atribūti, kas pārliecinoši ilustrē pilsētvides dažādo attīstības posmu mantojumu hercogistes politiskās un ekonomiskās izaugsmes kontekstā. Šobrīd Kuldīgā ir 90 valsts aizsardzībā esoši pieminekļi, tostarp arheoloģiskie, arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekļi. To vidū ir “Kuldīgas pilsētas vēsturiskais centrs”, kurš kā pilsētbūvniecības piemineklis ir reģistrēts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ar numuru 7435, kā arī arheoloģiskais piemineklis “Kuldīgas senpilsēta”. Atsevišķas pilsētbūvniecības pieminekļa daļas atrodas ārpus nominētās mantojuma vietas (un iekļaujas tā buferzonā), savukārt aptuveni 90% arheoloģiskā pieminekļa atrodas nominētās  mantojuma vietas robežās. Tātad uz šajā nominācijā prezentēto mantojuma vietu jau attiecas vairāki likumi un ierobežojumi.

Virkne piešķirto apbalvojumu apliecina atzinību par Kuldīgas mantojuma aizsardzības kontekstā paveikto izcilo darbu. 1973. gadā izstrādātais pilsētas ģenerālplānojums, kurā tika iekļautas rekomendācijas stingri pieturēties pie arhitektūras tradīcijām, tika nominēts Latvijas PSR Ministru kabineta balvai (Melluma 2015, 172). 2008. gadā Kuldīga saņēma prestižo Eiropas mantojuma zīmi, kas apliecina tās vērtību Eiropas līmenī. 2013. gadā Kuldīgas Restaurācijas centram par tā pasākumu programmu tika piešķirta Europa Nostra balva IV kategorijā.