Kuldīgas vecpilsēta atrodas Latvijas rietumos Ventas un Alekšupītes satekā Kurzemes centrālajā daļā, aptuveni 150 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Vēstures dokumentos pirmoreiz pieminēta 1242. gadā, Kuldīga bijusi Hanzas savienības sastāvā jau kopš 1368. gada. Pilsēta gadsimtiem ilgi atradusies tirdzniecības ceļu krustcelēs, un mūsdienās tajā ir vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju.
Kuldīgas vēsturiskais centrs, kas ir saglabāts ārkārtīgi labā stāvoklī, ir brīnišķīgs atgādinājums par Kurzemes uzplaukumu un tirdzniecības attīstību 16., 17. un 18. gadsimtā, kad pilsētu pazina kā Goldingenu. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma vasaļvalsts Polijas-Lietuvas ūnijas valdījumā, kas trīsstūra formā 500 km attālumā uz austrumiem pletās no Baltijas jūras piekrastes līdz Daugavai, robežojās ar Lietuvas Lielkņazisti, Poļu Livoniju, Zviedrijas Karalisti un vēlāk Krievijas Impēriju. Kurzeme pārvaldīja šo svarīgo Baltijas daļu no 1561. gada līdz 1795. gadam un atstāja savu mantojumu plašākā ģeopolitiskā apgabalā.
Kuldīga (Goldingena) bija Kurzemes pirmā valdnieka hercoga Gotharda Ketlera galvenā dzīvesvieta un administratīvais centrs kopš 1561. gada. Gotharda Ketlera mantinieku līdzvaldīšanas laikā Goldingena bija hercoga Vilhelma Ketlera, kam 1596. gadā tika piešķirta vara pār Kurzemi un kurš valdīja līdz 1616. gadam, valdnieka rezidence un administratīvais centrs. 1613. gada uzskaitē tika dokumentēts, ka Kuldīgā ir 175 ēkas. Papildus tradicionālajām guļbūvēm Kuldīgā bija arī ķieģeļu ēkas, koka konstrukcijas ēkas, kas bieži vien bija dekoratīvi apmestas un krāsotas, kā arī ar koka paneļiem apšūtas ēkas – gan dzīvojamās, gan palīgēkas. Kuldīgas arhitektūra uzplauka, pateicoties bagātīgajai ceļojošo amatnieku apmaiņai no citām Hanzas pilsētām un centriem ap Baltijas jūru, kā arī no Krievijas, kas joprojām ir redzams pilsētas arhitektūras stilā, amatniecībā un rotājumos.
Īpašas nozīmes universālās vērtības pamatojums: (vietas vērtību provizoriska identifikācija, kas pamato ierakstīšanu Pasaules mantojuma sarakstā)
Kuldīga vecpilsēta (Goldingena) ir vislabāk saglabātā un pēdējā atlikusī pilsētvides liecība, kas atspoguļojas ielu un zemes gabalu plānojumā ar būtiskiem saglabātiem arhitektūras rakstura un infrastruktūras elementiem no Kurzemes un Zemgales hercogistes laikiem.
Būdama viena no mazākajām Eiropas valstīm, kas piedalījās aizjūru teritoriju kolonizēšanā, Kurzeme un tās svarīgākais pilsētvides centrs Kuldīga (Goldingena) liecina par tirdzniecības ceļiem Baltijā un ārpus tās no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimtam. Turklāt Kuldīga ir pēdējā saglabātā pilsētvides liecība par hercogistes arhitektūru, līdz ar to sniedzot unikālu informāciju par hercogistes pilsētām, darbības nozarēm, amatniecību, tradīcijām un cilvēkiem.
Atbilstošie kritēriji:
Kuldīga (Goldingena) sniedz unikālu liecību par Kurzemes un Zemgales hercogisti un tās uzplaukuma laikmetu, starptautiskajām tirdzniecības attiecībām un kultūras apmaiņu, gan kā pirmā valdnieka rezidence, gan administratīvais centrs. Kuldīga ir saglabājusi ne vien pilsētas plānojumu, bet arī tēlu un ievērojamu arhitektonisko veidolu, kura pirmsākumi meklējami galvenokārt 17. un 18. gadsimtā. Ar to, ka pilsētā daļēji vai pilnībā ir saglabājies līdz pat trīs ceturtdaļām mūra arhitektūras, kas tapusi līdz 19. gadsimtam, Kuldīga ir labākā un pēdējā atlikusī Kurzemes laikmeta pilsētvides liecība.
Kuldīgas vēsturiskais centrs ir taustāms apliecinājums mazas valsts, kas aizstāv sevas tiesības citu daudz lielāku varu starpā tā laika starptautiskajā mērogā, dzīvei. Ņemot vērā šo īpašo lomu, Kuldīga sniedz spilgtas liecības par Kurzemes tirdzniecības un amatniecības apmaiņu, starpkultūru saskarsmēm un materiālā, kā arī nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijām, ko Kuldīgas iedzīvotāji joprojām pazīst un godina šodien.
Integritāte:
Kuldīgas vecpilsēta ietver viduslaiku pilskalna plato un viduslaiku ciematu Kalnamiestu, apvienojot tos plašākā pilsētvidē, kas veidojusies laikā no 16. līdz 18. gadsimtam un vēlāk paplašinājusies, lielākoties ārpus vēsturiskā centra, 19. un tālāk 20. gadsimtā. Piedāvātā teritorija aptver pilsētas paplašināšanos līdz 19. gadsimtam un tās nozīmīgo atrašanās vietu dabā. Vieta šobrīd lielākoties saglabāta atbilstoši 18. un 19. gadsimta stāvoklim. Līdz ar to tā ietver pilnīgu Kurzemes vēsturisko mantojumu, kas saglabāts līdz pat mūsdienām un it īpaši redzams neizmainītā pilsētvides plānojumā, arhitektūras liecībās un ainavā.
Lai gan plaši ugunsgrēki 1615. un 1669. gadā iznīcināja noteiktas Kuldīgas vietas, dzīvojamās mājas tika uzceltas no jauna, un lielākā daļa Kuldīgas arhitektūras mantojuma, kas joprojām sniedz liecību par Kuldīgas kā ievērojamas Kurzemes un Zemgales hercogistes pilsētas nozīmi, radīta šajos aktīvajos laika periodos. Vēlākajos gados māju pamešana pēc Lielā mēra un atsevišķiem ugunsgrēkiem radīja vajadzību celt vairākas 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta mājas, kurās tika saglabāta iepriekšējo namu forma, apmērs, stils un dekoratīvās līnijas. Atšķirībā no citām Kurzemes pilsētām Kuldīga izdzīvoja 20. gadsimta lielajos karos, lielā mērā neciešot nekādus zaudējumus, un modernās pilsētbūvniecības tendences tikušas iedzīvinātas tālu ārpus tās vēsturiskā centra.
Lai gan varētu uzskatīt, ka pilsētdvide nav pilnībā saglabājusies, jo Kurzemes valdnieku mājvietu, Kuldīgas pili, Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721) iznīcināja zviedri un no tās kopš tā laika saglabājušās tikai drupas kā arheoloģiskas atliekas, tās iznīcināšanas dokumenti patiesībā liecina par grūtībām, ar kurām saskārās Kurzemes valdnieki. Turklāt Kurzemes valdnieki tikai izmantoja iepriekš celtu Livonijas ordeņa viduslaiku pili, kas nekad nesimbolizēja Kurzemi un tās arhitektūras valodu.
Pateicoties stingram juridiskajam liegumam vēsturiskajā pilsētā un labi uzturētai pilsētvides konservācijas zonai, teritorija nesaskaras ar lieliem draudiem, kas varētu negatīvi ietekmēt vecpilsētu nākotnē.
Autentiskums:
Kuldīgas pilsētvides un arhitektūras mantojums ir labi saglabāts gan materiālu, gan dizaina un izpildījuma ziņā un turpina funkcionēt vietējā kopienā gan mājvietu, gan palīgēku, gan komercplatību vajadzībām. Vecpilsēta saglabājusi autentiskumu arī apkārtējās vides un vietas ziņā, jo saglabāts ir ne vien pilsētas plānojums un apjoms, bet arī kopējā pilsētvides ainava, it īpaši skatoties no Ventas otra krasta.
Nemitīgs valsts atbalsts kopš 1978. gada līdz ar stingri pārvaldītu pilsētvides konservācijas zonu, ko aizsargā pilsētvides konservācijas plāns, integrējot programmisku pieeju konservācijas un uzturēšanas darbiem, palīdzējis saglabāt vēsturisko tēlu un radīt izsmalcinātu konservācijas rezultātu atbilstoši augstākajiem starptautiskajiem standartiem. 2010. gadā oficiāli dibinātais restaurācijas centrs kļuvis par spēcīgu kopienas atbalstu pienācīgai privātīpašumu saglabāšanai.
Kuldīgas iedzīvotāji labi apzinās un lepojas par savu vēsturi un mantojumu no Kurzemes hercogistes un citiem laika periodiem un vēlas šo mantojumu nodot nākamajām paaudzēm. Iedzīvotāji aktīvi turpina piekopt noteiktas amatniecības tradīcijas, kuru pirmsākumi meklējami hercogistes laikos, un iesaistās gan arhitektūras, gan nemateriālo kultūras tradīciju uzturēšanā, tostarp mēģinot panākt Kuldīgas mantojuma atzīšanu dažādos starptautiskos līmeņos. Eiropas kultūras mantojuma zīme, kas Kuldīgai piešķirta 2008. gadā, īpaši uzteic Kuldīgas vecpilsētas un apkārtējās vides augstos autentiskuma standartus. Līdz ar to var apstiprināt, ka Kuldīga saglabā autentiskumu saskaņā ar augstākajiem standartiem.
Salīdzinājums ar citām līdzīgām vietām:
Kuldīgai (Goldingenai) piemīt bagātīgs arhitektūras atribūtu sajaukums, sniedzot liecības par Kurzemes un Zemgales hercogistes unikālo lomu starptautiskajās (tirdzniecības) attiecībās un kultūras apmaiņā no 16. līdz 18. gadsimtam. Neskatoties uz to, ka tā bija Polijas un Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, tai izdevās iegūt relatīvu politisko neatkarību, rīkojoties ar suverenitāti, kas tālu pārsniedz citu reģionālo lielvaru suverenitāti, un izveidojot diplomātiskās un tirdzniecības attiecības ar daudzām lielākajām Eiropas valstīm un Krieviju. Atrodoties vidū starp pretējām lielvarām – Zviedriju, Poliju-Lietuvu un Krieviju, tā izcēlās savas politiskās neitralitātes un agrīnās liberālās politikas dēļ, darbojoties gan kā buferzona, gan starpnieks un patvērums.
Starptautiskā mērogā vienīgā hercogiste, kas ir salīdzināma ar tās politiskās un ekonomiskās neatkarības pakāpi, kā arī starptautisko atzīšanu, ir Prūsijas hercogiste, kuras izcilība ir vairākkārt atzīta ar tās arhitektūras liecībām Pasaules mantojuma sarakstā. Muzeju sala Berlīnē, Potsdamas un Berlīnes pilis un parki un Augustusburgas un Falkenlustas pie Brīles pilis visas apliecina Prūsijas lielos sasniegumus gan arhitektūras, gan zinātnes un intelektuālajā līmenī.
Tomēr attiecībā uz tirdzniecības attiecībām, diplomātiju un kolonijām Kurzeme bija daudz attīstītāka par Prūsiju. Tāpat arī hercogistes reliģiskā un etniskā iecietības politika, kā arī ekonomiskā un politiskā neitralitāte starp pretējām lielvarām tolaik bija tālredzīga. Tomēr Kurzeme un tās fiziskās liecības Pasaules mantojuma sarakstā pagaidām nav atzītas. Lai gan bijusī Kurzemes kolonija Gambijā ir ierakstīta kā daļa no Pasaules mantojuma vietas Kunta Kinteha sala un saistītās teritorijas, tās īpašas nozīmes universālā vērtība neizriet no tās lomas saistībā ar Kurzemi. Ne Gambija, ne hercogistes otrā senā koloniālā teritorija Tobāgo, kas abas atspoguļo Kurzemes imperiālās aktivitātes, nespētu vispusīgi pārstāvēt Kurzemes mantojumu. Līdz ar to tikai mūsdienu Latvijas teritorija var liecināt par šo pārsteidzošo periodu, kas attiecas uz pasaules vēsturi un kam nepieciešama salīdzinoša analīze galvenokārt valsts līmenī.
Kopumā ļoti maz vēsturiska pilsētvides materiāla no šī laika perioda ir saglabājies dažādo konfliktu un karu, kas gadsimtiem ilgi notika Kurzemes teritorijā, postošās ietekmes rezultātā. Ņemot vērā tās ģeopolitisko atrašanās vietu, esot buferzonai starp pretējām lielvarām, Kurzeme kļuva par daudzu karu, piemēram, Polijas-Zviedrijas kara (1655-1660) un Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) norises vietu. Visbeidzot, Otrais pasaules karš iznīcināja lielāko daļu no tā, kas bija palicis, kad 1944. gadā Jelgavas reģionā uz trim mēnešiem atradās vācu un padomju karaspēku frontes līnija. Dažādo karu pēdas papildus citiem konfliktiem un izlaupījumiem ārkārtīgi samazina daudzu Latvijas pilsētu spēju autentiski demonstrēt hercogistes īpašas nozīmes universālo vērtību.
Visā valstī visbūtiskās saglabātās liecības par laiku no 16. līdz 18. gadsimtam ir attiecīgās baznīcas, daudzas no kurām kopš tā laika ir pārveidotas. Attiecībā uz pilīm tās, kas ir palikušas, ir vai nu ļoti mainītas, vai drupās, ieskaitot Ventspils, Bauskas un Aizputes pilis. Tā kā Kurzemes pilis bija Livonijas ordeņa laika pilis un līdz ar to nepārstāv Kurzemes arhitektūru, vairākas pilis tika uzceltas 18. gadsimtā pēc hercogu rīkojuma. Diemžēl Jelgavas pils bija pilnībā jārekonstruē 20. gadsimta piecdesmitajos gados pēc tās nodegšanas. Rundāles pils, labākā atlikusī liecība par hercogu pilīm, dokumentē pārveidojumus hercoga Ernsta Johana Bīrona trimdas laikā 18. gadsimta vidū, un diemžēl arī to skāra Pirmais pasaules karš. Izņemot Kuldīgu, pastāv nedaudzas – parasti mazākas – pilsētas, kurās joprojām redzamas autentiskas pilsētvides struktūras no hercogistes perioda (piemēram, Kandava, Talsi un Bauska). Liepājas un Ventspils ostas pilsētās ir tirdzniecības un uzglabāšanas ēku atliekas, kam dažkārt tomēr trūkst autentiskuma vēlāku izmaiņu dēļ. Dzīvojamo ēku atliekas var atrast tādās pilsētās kā Bauska, Jelgava, Liepāja, Kandava, Talsi un Ventspils, vislabāk saglabātās ir Bauskā, kur 2012./2013. gadā veiktais ēku apsekojums parādīja, ka 23 ēkas no hercogistes perioda vēl pastāv; ap 15 no tām ir diezgan autentiskas. Kuldīgā vēl šodien var atrast vairāk nekā 70% pirms 19. gadsimta būvēto ēku mūra konstrukciju.
Visbeidzot, Kuldīga ne vienmēr izceļas ar to, ka tā vēsturiski bija svarīgāka par citām Kurzemes pilsētām, bet gan ar tās priekšzīmīgo konservācijas pakāpi un pilnīgumu, kas atspoguļo laikus, kad mazā Kurzemes un Zemgales hercogiste piedalījās starptautiskajā tirdzniecībā ar spēcīgākajām Eiropas nācijām. Kuldīga ir pēdējais un vienīgais lielais administratīvais centrs un Kurzemes valdnieka rezidence, kas izdzīvojis līdz mūsdienām un līdz ar to sniedz liecību par šo laikmetu tā, kā neviena cita pilsēta to nespēj. Ņemot vērā aprakstītās teritorijas intensīvo kara vēsturi, ir pārsteidzoši, ka pilsētā iespējams saglabāt tik ievērojamu daudzumu tās vēsturiskā pilsētvides rakstura. Kuldīgā redzētajam autentiskumam un integritātei reģionā nav līdzvērtīga. Tāpēc tika konstatēts, ka Kuldīga (Goldingena) ir vienīgā vieta, kas var reprezentēt formulēto īpašas nozīmes universālo vērtību kā liecību par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturisko periodu.
Latviešu valoda 
English