UNESCO:
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO)  ir specializēta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) aģentūra. UNESCO dibināta 1945. gada 16. novembrī ar mērķi veicināt visā pasaulē miera kultūru, rosināt sadarbību un dialogu starp cilvēkiem un dažādām kultūrām, dot ieguldījumu nabadzības mazināšanā un veicināt ilgtspējīgu attīstību ar izglītības, zinātnes, kultūras un komunikāciju palīdzību.
UNESCO pēc sava juridiskā statusa ir patstāvīga, autonoma starpvaldību organizācija. Šobrīd tajā ir 195 dalībvalstis. Tās ģenerāldirektore kopš 2017. gada rudens ir Francijas pārstāve Odrija Azulē. UNESCO budžetu veido tās dalībvalstu ikgadējās iemaksas, kā arī īpašas valstu mērķdotācijas kādu noteiktu programmu pilnveidei vai projektu realizācijai.
UNESCO ir mantiniece Tautu Savienības Starptautiskai komisijai intelektuālās sadarbības jautājumos, kas tika izveidota 1921. gadā ar mērķi veicināt intelektuālu sadarbību valstu starpā , tādējādi nodrošinot pasaules sabiedrību un kultūru mierīgu līdzāspastāvēšanu. UNESCO ideja par cilvēces mierīgu līdzās pastāvēšanu ir daudz senāka – tā ir ideja par kopīgu diskusiju, aicinot visas dalībvalstis „pie viena galda” un vienlīdzīgi iesaistīties, satikties un kopīgi vienoties par rīcību, kas saistīta ar cilvēces globālajiem izaicinājumiem. Šīs kopīgās rīcības pamatā ir tādu vērtību, kā taisnīgums, solidaritāte, tolerance, cilvēktiesības un vienlīdzība ievērošana.

UNESCO darbības jomas:
UNESCO izvirzīto mērķu izpildi īsteno piecās – izglītības, dabas zinātņu, sociālo un humanitāro zinātņu, kultūras, komunikācijas un informācijas – darbības jomās.

Izglītība ir visplašākais UNESCO darbības lauks. UNESCO uzdevums ir tiekties pēc izglītības pieejamības visā pasaulē ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma, rases, reliģiskās piederības, sociālā vai ekonomiskā stāvokļa. UNESCO izglītības programmu pilnveidei tiek izstrādātas stratēģijas un risinājumi kvalitātes uzlabošanai, mācību procesa un tā rezultātu izvērtēšanai, atvērtas un iekļaujošas vides veidošanai, jaunu tehnoloģiju un mācību metožu izmantošanai visos izglītības līmeņos.

UNESCO stratēģija zinātnes jomā ir veicināt un izkopt zinātnes saikni ar sabiedrību, uzsverot zinātni kā galveno līdzekli attīstībai. UNESCO aicina dalībvalstis savas attīstības programmas balstīt uz objektīviem pētījumiem un zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem, turpretim zinātniekus UNESCO vieno un aicina reaģēt uz pārmaiņu procesiem, iedrošinot meklēt tiem inovatīvus risinājumus un attīstīt jaunas pieejas.

UNESCO izvirzītie pamatuzdevumi dabas zinātņu jomā ir sekmēt pētījumus pamatzinātnēs un inženierzinātnēs, stiprināt zinātniskās pētniecības kapacitāti, sekmēt vienlīdzību zināšanu un tehnoloģiju pieejamībā un veicināt sabiedrības zināšanas dabas zinātņu jomās visā pasaulē.

UNESCO sociālo un humanitāro zinātņu  jomā sekmē zināšanu uzkrāšanu, standartu izstrādi, intelektuālo sadarbību un domu apmaiņu ar mērķi veicināt tādu sociālo pārmaiņu procesus, kas sekmētu savstarpēju cieņu un tiesisko un morālo normu ievērošanu. UNESCO galvenās aktivitātes šajā joma ir vērstas uz ētikas, cilvēktiesību, sociālo pārmaiņu un filozofijas jautājumu pilnveidi, dodot ieguldījumu politikas dokumentu un rīcības plānu izstrādei.

Kultūra ir UNESCO darbības joma, kas saistīta gan ar visas pasaules kopīgo pieredzi un vērtībām, zināšanu un prasmju mantojumu, gan arī cilvēces radošo darbību un izpausmju daudzveidību. Organizācijas lomu kultūras jomā raksturo tās ieguldījums globālās attīstības un nāciju mierīgas līdzāspastāvēšanas uzturēšanā, kultūras nozīme ekonomiskās izaugsmes un sociālās saliedētības nodrošināšanā. UNESCO uzskata kultūru par attīstības pamatfaktoru.

Komunikācijas un informācijas joma ir UNESCO darbības sektors komunikācijas, zināšanu aprites un informāciju tehnoloģiju jautājumos, kuros UNESCO kalpo kā forums, kur tiek risināti un analizēti informācijas un komunikācijas tehnoloģiju straujās attīstības radītie sociālie, kultūras, ētikas un tiesību jomas izaicinājumi. UNESCO veicina vārda un preses brīvību, informācijas un mediju lietotpratību, vispārēju piekļuvi informācijai, ētikas un demokrātijas principu ievērošanu un kultūras daudzveidības saglabāšanu pasaules informācijas tīklos.