IV Krievijas impērijas pilsēta Kuldīga (1795-1914)
Laikmeta raksturojums
- gadā Krievija, Austrija un Prūsija parakstīja līgumu par trešo Polijas dalīšanu. Pēc šī līguma nosacījumiem kādreizējā Polijas lēņu teritorija Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Krievijas pakļautībā. Ar šo hercogistes pievienošanu Krievijai, tās pakļautībā bija nokļuvusi visa mūsdienu Latvijas teritorija: Vidzeme un Rīga bija pievienotas Krievijai uzreiz pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā, Latgale – pirmās Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā.
Bijusī Livonijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā veidoja Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, kurš sastāvēja no trim guberņām – Igaunijas guberņa, Vidzemes guberņa un Kurzemes guberņa. Katru guberņu pārvaldīja gubernators, kuri savukārt pakļāvās Baltijas provinču ģenerālgubernatoram, kurš rezidēja Rīgā (līdz 1876. gadam, kad likvidēja ģenerālgubernatora amatu).[1] Kurzemes guberņu veidoja bijusī hercogistes teritorija un hercogu pils Jelgavā kļuva par gubernatora mītni. Jelgavā koncentrējās arī guberņas pārvalde, augstākā tiesa u.c.
Pēc Baltijas teritoriju pievienošanas Krievijas impērijai, uzsākās ilgstošs process, lai šīs trīs dažādās teritorijas, katru ar savu pārvaldes struktūru un vēsturiski priviliģētu vācu muižniecību, integrētu impērijas pārvaldes, tiesu un administratīvajā struktūrā. Šis process pilnībā noslēdzās tikai 1889. gadā, kad uz Baltijas teritorijām tika attiecināti Krievijas tiesu iekārta un atbilstošie likumi.[2]
Šajā laikā notika arī ļoti nozīmīgas pārmaiņas sabiedrības uzbūvē. Tika atcelta dzimtbūšana (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, bet Latgalē – 1861. gadā) un zemnieki kļuva personīgi brīvi, tiesa gan, viņu apstrādātajai zemei un mājām paliekot muižnieku īpašumā. Strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība, transports. Aizvien plašākām masām, tai skaitā no latviešu vidus, sāka kļūt pieejama izglītība. Vēl viduslaikos izveidojusies dzīves kārtība, kurā kā saimnieciskās dzīves centri dominēja muižas, salīdzinoši ātrā laikā pārveidojās par pēc būtības mūsdienām tuvu sistēmu, gan joprojām saglabājoties arī muižniecībai.
Kuldīgas pārvalde un statuss impērijā
Arī Krievijas impērijas sastāvā Kuldīgas pilsēta ilgu laiku saglabāja savu jau viduslaikos izveidojušos pilsētas pārvaldi un gadsimtu gaitā modificējušās un vietējiem apstākļiem nedaudz pielāgotās Rīgas pilsētas tiesības. 18. gadsimta beigās Kuldīgas pilsētas rāti veidoja septiņi rātskungi. Kopumā pašvaldību nodrošināja rāte, lielā ģilde jeb tirgotāju apvienība un mazā ģilde jeb amatnieku apvienība. Šāda kārtība Kuldīgā pastāvēja līdz pat 1870. gadam, kad uz to tika attiecināti Krievijas pilsētu likumi.[3]
Ilgu laiku turpināja pastāvēt arī virspilskunga, resp. galvenā tiesneša amats un Kuldīgas virspilskunga iecirknis. 19. gs. Kuldīga bija viena no pieciem šādiem augstākajiem tiesas iecirkņiem, pārējie atradās Sēlpilī, Jelgavā, Tukumā un Aizputē. Tikai līdz ar policijas reformu un tiesu reformu (resp. to pielīdzināšanu impērijas likumiem) attiecīgi 1888. un 1889. gadā, pilskungu amati tika likvidēti un pārvērsti par apriņķu priekšnieku amatiem.[4] Šī pāreja gan nozīmēja tikai to, ka liela daļa muižnieku, agrāko pilskungu, turpināja tos pašus pienākumus, tikai nu jau cara ierēdņu lomā. [5]
Kuldīga Krievijas impērijas sastāvā aizvien vairāk un vairāk zaudēja savu centrālo statusu. Pārvaldes centrs bija neatgriezeniski pārvietojies uz Jelgavu un vairākas citas pilsētas savā attīstībā sāka apsteigt Kuldīgu. Īsi pēc nonākšanas impērijas sastāvā, 1798. gadā, Kuldīga ar 1352 iedzīvotājiem bija ceturtā lielākā Kurzemes pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas un Jēkabpils. Savukārt 1856. gadā Kuldīgas iedzīvotāju skaits gan bija pieaudzis līdz 4818, bet tā bija vairs tikai piektā lielākā pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas, Aizputes un Bauskas.[6] Pirms tam tirdzniecībā dominējušos ūdensceļus kopš 19. gs. vidus sāka aizstāt dzelzceļš un attiecīgi auga un attīstījās tās pilsētas, kuras atradās dzelzceļa līniju tuvumā. Pirmās Kurzemē ierīkotās dzelzceļa līnijas Kuldīgu neskāra, Ventas ūdensceļš fabriku rūpniecībai nepieciešamo preču daudzumu pārvadāšanai bija par seklu, bet apkārtnes zemes ceļi – sliktā stāvoklī.[7] Šo faktoru iespaidā pilsētas attīstība ievērojami palēninājās.
Rūpniecības uzplaukums 19. gs. beigās.
Neskatoties uz kavēkļiem transporta jomā, arī Kuldīgā 19. gadsimta beigās parādījās ražošana rūpnīcās un izveidojās vairāki uzņēmumi. Rūpnīcas koncentrējās galvenokārt lielajās pilsētās un Kuldīga šajā ziņā bija drīzāk izņēmums. No mazpilsētām tikai Kuldīgā un Slokā bija rūpnīcas jeb fabrikas.[8] 1896. gadā Kuldīga pēc rūpniecības apgrozījuma ieņēma trešo vietu Kurzemes guberņā pēc Liepājas un Jelgavas.[9]
Divas lielākās fabrikas Kuldīgā bija sērkociņu fabrika “Vulkāns” un Vintlera tūku fabrika. Darbojās arī vairākas citas, mazāka apjoma ražošanas: M. Hiršmana adatu fabrika (no 1862. gada[10]), Goldberga ziepju fabrika[11], ādas apstrādes fabrika u.c. Lielākā no Kuldīgas fabrikām bija fabrika “Vulkāns”. Tā uzsāka darbu 1878. gadā kā neliela sērkociņu darbnīca, kura piederēja Luisam A. Hiršamanam. Uzņēmums paplašinājās, pastāvīgi uzlaboja savu produkciju un 1896. gadā ražoja jau 58 miljonus sērkociņu kastīšu gadā, apgādājot Latviju un eksportējot sērkociņus uz Eiropu un Āziju. Fabrikai bija filiāles Rīgā, Liepājā un Saldū. 1911. gadā L. A. Hiršmanis pārdeva rūpnīcu Krievijas fabrikantam V. A. Lapšinam un “Vulkāns” turpināja ražot sērkociņus līdz pat iekārtu un personāla evakuācijai uz Krieviju ienākošās vācu armijas priekšā 1915. gadā.[12]
- gada revolūcija Kuldīgā
- gada revolūcijas cēloņi bija vairāki un visai sarežģīti, tie sakņojās pašas Krievijas impērijas pretrunīgajā dabā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Cara autokrātija no vienas puses un zemes īpašnieku, vācu muižnieku plašās privilēģijas no otras radīja iedzīvotājiem faktiski dubultu nacionālu apspiestību; strauji augošas pilsētas bija pretstats joprojām patriarhālajam dzīvesveidam laukos; daudz augstāka modernizācijas pakāpe Baltijas provincēs (kuras iespaidā radās izglītota strādnieku šķira, tiesību un izglītības sistēma) sadūrās ar neiespējamību impērijas ierobežotās likumdošanas un praktiski absolūtās cara varas apstākļos šiem jaunajiem spēkiem ietekmēt politiskos procesus. Tāpat situāciju destabilizēja arī tādi faktori kā rusifikācija un lielais bezzemnieku skaits. Sabiedrība kā tāda strauji mainījās un no viduslaikiem saglabājusies zemes kungu sistēma laukos un tikpat novecojusī absolūtās monarhijas laiku politiskā likumdošana nespēja pielāgoties sabiedrībā radušos jauno spēku un jauno ideju straujajai attīstībai.[13]
- gada revolūciju aizsāka miermīlīga strādnieku gājiena apšaušana Pēterburgā 9. janvārī. 12. janvārī arī Rīgā un citur impērijā sākās politisks streiks, kas pārauga iespaidīgās demonstrācijās. Nemieri aizrāva aizvien jaunas un jaunas sabiedrības grupas, tai skaitā inteliģenci.
Kuldīgā pirmais lielākais streiks notika jau 22. februārī Baltijas skolotāju seminārā.[14] 1905. gada martā Kurzemes guberņā – Kuldīgas, Dobeles, Ventspils, Aizputes un Grobiņas apriņķos sākās pirmie laukstrādnieku streiki.[15] Streiki Kuldīgas apriņķī īpaši aktivizējās vasarā, šajā laikā protestu koordinēšanā aizvien aktīvāk iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Lauksaimnieku streiki bija tik apjomīgi, ka muižniecība 6. augustā Kurzemē panāca karastāvokļa pasludināšanu.[16]
Pēc 17. oktobrī cara Nikolaja II izdotā manifesta “Par valsts kārtības pilnveidošanu”, kas aizsāka impērijas pārvaldes transformāciju konstitucionālas monarhijas virzienā, situācija Kurzemē un Kuldīgā saasinājās vēl vairāk. Rīgā 19. novembrī sapulcējās pašvaldību kongress, kurš aicināja atcelt vecās pagastu valdes un pēc demokrātiskiem principiem vēlēt jaunas pagastu rīcības komitejas un pagastu tiesas. Šādas rīcības komitejas izveidojās lielākajā daļā Latvijas pagastu.[17] Kuldīgā rīcības komiteja izveidojās ļoti ātri, uzsākot darbu jau 27. novembrī LSDSP biedra Jāņa Šeptes vadībā. Pie komitejas izveidojās arī kaujas grupa t.s. kaujinieka “Bezvārža”[18] vadībā.[19]
Decembra beigās cara valdība revolucionārās kustības apspiešanai Baltijā piesaistīja karaspēku un darbu uzsāka soda ekspedīcijas. Kuldīgā soda ekspedīcija pulkveža Vladimira Soloņina vadībā ieradās 21. decembrī[20] un visā apriņķī sākās revolucionāru bieži vien publiska slepkavošana bez izmeklēšanas un tiesas, māju izlaupīšana un dedzināšana. Rīcības komitejas darbs tika pārtraukts uzreiz, bet daļa revolucionāru, īpaši kaujinieku grupu locekļi, slēpās mežos, veidojot “mežabrāļu” vienības. Represijas turpinājās arī 1906. gadā. Lai arī ar karaspēka palīdzību jaunizveidotās struktūras izdevās iznīcināt, tomēr revolūcijas rezultātā pavērās plašākas iespējas arī latviešiem piedalīties impērijas politiskajā dzīvē, stabilu vietu saimnieciskajā dzīvē ieguva revolūcijas gaitā uzplaukušās arodbiedrības.
V Kuldīga I Pasaules karā (1914-1918)
Laikmeta raksturojums
- gadā aizsākās viens no postošākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, kuru tā visaptverošā rakstura un daudzo iesaistīto valstu dēļ ir pieņemts saukt par Pirmo pasaules karu. Konfliktā galvenās iesaistītā valstis bija apvienojušās divos blokos, kuri karoja viens ar otru. Antantes bloku veidoja Apvienotā Karaliste, Francija un Krievijas impērija, bet tās pretinieki – Centrālās lielvalstis jeb Četrsavienību veidoja Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas karaliste.
Latvijas teritoriju karš skāra praktiski uzreiz ar kara pirmajām dienām, kad Krievijas impērijā izsludināja vispārēju mobilizāciju. Līdz ar kara sākumu saasinājās nacionālās attiecības. Naids pret vācu muižnieku privilēģijām un īpašo stāvokli gadsimtu garumā izlauzās uz āru, turklāt to prasmīgi veicināja propaganda, un karš pret Vāciju ātri vien pārvērtās karā pret visu vācisko arī Baltija guberņu iekšienē.
Eiropā karš noritēja divās galvenajās frontēs: rietumu frontē starp Vāciju un Franciju un austrumu frontē – attiecīgi Vācijas austrumu pusē Vācijai pret Krieviju. Austrumu fronte tieši šķērsoja Latvijas teritoriju.
Vēlākajai Latvijas vēsturei ļoti nozīmīgi notikumi šajā laikā norisinājās Krievijas impērijā. Papildus jau tā nestabilajai situācijai un dažādu aprindu neapmierinātībai ar cara politiku kara un krīzes situācijā. 1917. gada februārī Petrogradā uzliesmoja nemieri pārtikas trūkuma dēļ. Visu šo faktoru rezultātā 27. februārī cars Nikolajs II bija spiests atteikties no troņa. Šīs Februāra revolūcijas rezultātā tika izveidota Krievijas Pagaidu valdība, kura paredzēja gada beigās rīkot Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Tas tomēr nenotika – 24.- 26. oktobrim notika t.s. Oktobra apvērsums, kura rezultātā pie varas nāca lielinieki. Šis notikums radikāli izmainīja Krievijas politiskās vēstures attīstības virzienu un lika pamatus padomju varai.
Pirmais pasaules karš beidzās ar Vācijas un tās sabiedroto sakāvi – 1918. gada 11. novembrī Kompjeņā (Francijā) karojošās puses parakstīja pamieru, bet miera līgumu izstrādāja Parīzes miera konferencē 1919.–20. gadā. Kara rezultātā beidza pastāvēt līdz tam varenās impērijas Krievija, Vācija un Austroungārija. To vietā radās daudzas jaunas valstis.
Vācu okupācijas režīms Kuldīgā
- gada aprīlī Vācijas karaspēks Austrumu frontē virzoties uz priekšu, bija ieņēmis Šauļus un sasniedzis Kurzemes guberņas robežas. Maijā Vācijas karaspēks ieņēma Kuldīgu un Aizputi, 26. maijā Krievijas kavalērijas pretuzbrukuma rezultātā tās atkal zaudēja un vēlreiz bez kaujas ieņēma 15. jūlijā, Krievijas armijai atkāpjoties. Kuldīga un visa Kurzemes guberņa palika vācu rokās līdz pat Brestļitovskas miera noslēgšanai starp Padomju Krieviju un Vāciju 1918. gada 3. martā, tādēļ Kuldīgas pilsēta un apkārtne nepieredzēja izteiktus postījumus, kādus rada frontes līnijas tuvums. Citādi bija ar iedzīvotāju skaita zaudējumu – Vācu armijai pakāpeniski ieņemot Kurzemi, to pameta un bēgļu gaitās devās vairāk kā 400 000 cilvēku.[21]
Iekarotajās teritorijās tika izveidota vācu administratīvā un militārā pārvalde. Administratīvi Kurzeme bija viens no pārvaldes apgabaliem, kurš iekļāvās Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabalā. Kurzemes apgabala pārvaldes centrs saglabājās Jelgava. Apgabals bija iedalīts apriņķos un Kuldīga bija viens no apriņķu centriem, kurā darbojās apriņķa priekšnieks ar savu personālu. Apriņķi sīkāk iedalījās iecirkņos un Kuldīgas apriņķis ar 18 iecirkņiem bija lielākais.[22] Kuldīgā atradās arī viens no pieciem Kurzemē izveidotajiem policijas iecirkņiem.[23]
Okupācijas režīms neizmainīja Kuldīgas relatīvo statusu attiecībā pret citām Kurzemes pilsētām: Kuldīga joprojām bija sava tuvākā reģiona centrs, taču visa apgabala pārvalde koncentrējās Jelgavā un daļēji arī Liepājā. Tāpat kā citas Kurzemes teritorijas, Kuldīga zaudēja lielu skaitu iedzīvotāju. Daudzi tika iesaukti Krievijas karaspēkā un krita kaujās, vēl vairāk – piespiedu kārtā vai brīvprātīgi devās bēgļu gaitās uz Vidzemi un tālāk uz Krieviju. No pirmskara gandrīz 12 tūkstošiem iedzīvotāju, 1920. gadā Kuldīgā bija iedzīvotāju skaits bija samazinājies vairāk kā par pusi – atlikuši bija tikai nepilni 5 tūkstoši.
No Kuldīgas pirms vācu armijas ienākšanas bija izvestas uz Krieviju arī daudzas materiālās vērtības, piemēram, fabrikas “Vulkāns” iekārtas.
[1] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 24.lpp.
[2] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 21.-27.lpp.
[3] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 245.-248.lpp.
[4] Potenciālai vēlākai izpētei materiāli par tiesu sistēmu līdz 1889.g.- LNA LVVA, 4894.f. “Kuldīgas fogtijas tiesa (Vogteigerich von Goldingen)”, 1679-1889.
[5] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 483.-503. lpp.
[6] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 261.lpp.
[7] Kuldīga – arhit.., 191.lpp. 224.-225.lpp.
[8] Švābe A. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma: Daugava, 1962. 566.-567.lpp.
[9] Kuldīga – arhit.., 443. lpp.
[10] Dzenis A. Adatas vēsture pasaulē, Latvijā, Kuldīgā. Pētījums (publicēts digitāli). 2018. 11. lpp. Pieejams Kuldīga.lv mājas lapā.
[11] Potenciālai vēlākai pētniecībai materiāli par Goldmaņa ziepju fabriku: LNA LVVA 2278.f., 2.apr., 128.l.
[12] Zīverts A. Stāsti par “Vulkāna” vēsturi. 5.-15.lpp., 22.-24.lpp.
[13] Lapa L. 1905. gads Latvijā. – Latvija un latvieši, II. Sējums. Rīga: LZA, 2018. 336.-337.lpp.
[14] Pole I. 1905. gada revolūcija novadā. Lekcija. Kuldīga, 2005. KNM Zinātniskais arhīvs. 1.lpp.
[15] Lapa L. 1905. gads Latvijā. – Latvija un latvieši, II. Sējums. Rīga: LZA, 2018. 339.lpp.
[16] Pole I. 1905. gada revolūcija novadā. Lekcija. Kuldīga, 2005. KNM Zinātniskais arhīvs. 3.lpp.
[17] Lapa L. 1905. gads Latvijā. – Latvija un latvieši, II. Sējums. Rīga: LZA, 2018. 349.-350.lpp.
[18] Pseidonīmu izmantošana kaujas grupās bija plaši izplatīta parādība.
[19] Pole I. 1905. gada revolūcija novadā. Lekcija. Kuldīga, 2005. KNM Zinātniskais arhīvs. 4.-5.lpp.
[20] Pole I. 1905. gada revolūcija novadā. Lekcija. Kuldīga, 2005. KNM Zinātniskais arhīvs. 5.lpp.
[21] Zariņš K. Vācu okupācijas režīms Kurzemes guberņā (1915-1917) : militārā pārvalde un civiliedzīvotāji. Rīga, 2014. 19.-20.; 22.lpp.
[22] Zariņš K. Vācu okupācijas režīms Kurzemes guberņā (1915-1917) : militārā pārvalde un civiliedzīvotāji. Rīga, 2014. 38.-43.lpp.
[23] Turpat, 47.lpp.